Apvienotā Karaliste ir sākusi mērķtiecīgi atjaunot retzemju elementu pārstrādes nozari, jo Rietumvalstis arvien skaidrāk apzinās nopietnu stratēģisku ievainojamību - Ķīnas gandrīz pilnīgo kontroli pār retzemju elementu pārstrādi un sakausējumu ražošanu.
Pēc tam, kad Pekina 2025. gadā ieviesa ierobežojumus vairāku aizsardzībai kritiski svarīgu retzemju elementu eksportam, vispirms pavasarī kā atbildi uz ASV tarifiem, bet vēlāk rudenī paziņoja par vēl plašākiem pasākumiem, kuru ieviešana paredzēta 2026. gada beigās, Rietumvalstu aizsardzības plānotāji ir būtiski paātrinājuši centienus izveidot neatkarīgas un drošas izejvielu piegādes militārajām vajadzībām svarīgu materiālu ražošanai.
Pašlaik Ķīna kontrolē aptuveni 90% no pasaules retzemju elementu pārstrādes un metālu sakausējumu ražošanas. Šāda dominance ir veidojusies gadu desmitiem, valstij mērķtiecīgi atbalstot milzīgas ražošanas jaudas un tādējādi izspiežot Rietumvalstu konkurentus. Lai gan retzemju elementus iegūst daudzās pasaules valstīs, galvenā problēma nav ieguve, bet gan to pārstrāde, kas ir sarežģīts ķīmisks process, kurā izejvielas tiek attīrītas un pārvērstas metālos un rūpnieciskos sakausējumos. Šī nozare ir dārga, tehnoloģiski sarežģīta un vides ziņā jutīga, un Rietumvalstīs tā lielā mērā ir izzudusi. Tāpēc pat sabiedroto valstīs iegūtās izejvielas bieži vien joprojām ir jānosūta uz Ķīnu, lai tās vispār varētu izmantot militārās tehnikas detaļu ražošanā.
Šī atkarība jau tagad tieši ietekmē aizsardzības spējas. Neodīma–dzelzs–bora un samārija–kobalta magnēti, kā arī smago retzemju elementu piedevas, piemēram, disprozijs un terbijs, tiek plaši izmantoti iznīcinātāju vadības mehānismos, raķešu vadības sistēmās, kuģu dzinējspēka iekārtās, radaru sistēmās, elektroniskās karadarbības aprīkojumā un drošajos sakaros. Jebkādi traucējumi licencēšanā, eksporta atļaujās vai politiskajās attiecībās var nekavējoties izraisīt ražošanas kavēšanos vairākās ieroču programmās vienlaikus.
Šādā situācijā Apvienotā Karaliste ir klusi kļuvusi par vienu no galvenajiem centriem, kur tiek atjaunotas sabiedroto spējas retzemju elementu pārstrādes nozarē. Šo darbu balsta trīs rūpniecības uzņēmumi – “Less Common Metals” (LCM), “Ionic Technologies” un “Metalysis”, kurus papildus atbalsta sabiedroto pētniecības programmas un valdības finansējums.
Apvienotajā Karalistē bāzētais uzņēmums “Less Common Metals” pašlaik ir vienīgais nozīmīgais retzemju elementu sakausējumu ražotājs ārpus Ķīnas, kam ir pierādītas spējas nodrošināt aizsardzības vajadzībām atbilstošu pārstrādi nozares vidusposmā. 2025. gada beigās uzņēmumu iegādājās “USA Rare Earth”, kas LCM raksturoja kā vienu no stūrakmeņiem retzemju elementu piegādes ķēdē. LCM ražo neodīma un neodīma–praseodīma (NdPr) pamatsakausējumus, izmantojot kausēto sāļu elektrolīzi, kā arī samārija–kobalta sakausējumus, izmantojot kopredukcijas metodi - tieši šie procesi līdz šim ir bijuši Ķīnas kontrolē.
2025. gada Ķīnas eksporta ierobežojumu laikā LCM spēja turpināt piegādes, atverot rezerves krājumus un atsākot ražošanas līniju darbību, kā rezultātā Apvienotās Karalistes mediji rakstīja, ka uzņēmums ir apgājis Pekinas noteiktos ierobežojumus. Pašlaik uzņēmums paplašina elektrolītiskās ražošanas jaudas un uzstāda krāsnis smago retzemju metālu, piemēram, disprozija un terbijа, ražošanai. Šie metāli ir būtiski karstumizturīgu magnētu izgatavošanai, kurus izmanto iznīcinātājos un jūras spēku sistēmās.
Belfāstā bāzētais uzņēmums “Ionic Technologies” risina citu kritisku ievainojamību - izejvielu pieejamības drošību. Ar Apvienotās Karalistes 11 miljonu mārciņu atbalstu tiek izveidota rūpnīca, kurā no nolietotiem magnētiem iegūs augstas tīrības pakāpes retzemju elementu oksīdus. Projekta mērķis ir izveidot nacionālu, slēgtu pārstrādes ciklu, kas spētu nodrošināt metālu ražošanu un magnētu izgatavošanu Apvienotajā Karalistē pat ārējo piegāžu traucējumu apstākļos.
“Ionic Technologies” vada konsorciju, kurā ietilpst “Ford”, “Bentley”, “Wrightbus”, “Less Common Metals” un Britu ģeoloģiskais dienests, apvienojot autobūves elektrifikācijas vajadzības ar aizsardzības nozarei atbilstošu materiālu piegādes drošību. Vienlaikus šis projekts kalpo kā rūpnieciska mēroga izmēģinājums aprites ekonomikas principos balstītai retzemju elementu piegādes ķēdei sabiedroto valstu ietvaros.
Dienvidjorkšīrā bāzētais uzņēmums “Metalysis” koncentrējas uz šaurāku, taču stratēģiski ļoti nozīmīgu materiālu nozares segmentu - augstas tīrības pakāpes alumīnija–skandija sakausējuma pulveru ražošanu, izmantojot savu elektrolīzes procesu. Lai gan saražotie apjomi nav lieli, skandijs ir īpaši svarīga piedeva aviācijas konstrukcijās, raķešu sistēmās un modernajā elektronikā, kā arī tiek izmantots radiofrekvenču filtru izgatavošanai drošajos sakaros. Tā ir joma, kur daudz svarīgāka par tonnāžu ir materiāla tīrība, uzticamība un izcelsme, un kur atkarība no naidīgiem vai neuzticamiem piegādātājiem nav pieļaujama.
Līdztekus rūpniecības atjaunošanai Apvienotajā Karalistē tiek koncentrēta arī sabiedroto pētniecība. Francijas aviācijas un reaktīvo dzinēju koncerns “Safran” ir izvēlējies savu objektu Bakingemšīrā par galveno centru Eiropas pētījumiem, kas vērsti uz alternatīvām ierobežoti pieejamiem retzemju elementiem, piemēram, samārijam, kā arī uz magnētu risinājumiem ar samazinātu retzemju elementu saturu nākotnes hibrīdelektriskajām piedziņas sistēmām.
Neraugoties uz šo progresu, stratēģija ir saistīta ar būtiskiem riskiem. Pirmais no tiem ir laiks - šīs rūpnīcas ir jāuzbūvē, jāiedarbina un jāattīsta līdz pilnai jaudai tieši pēc plāna, turklāt tām ir jāpierāda stabila, aizsardzības prasībām atbilstoša kvalitāte. Jebkura kavēšanās uzreiz pakļauj riskam attiecīgās programmas. Otrs risks ir izejvielu pieejamība, jo īpaši attiecībā uz smagajiem retzemju elementiem, piemēram, disproziju un terbiju, kuru krājumi pasaulē ir ierobežoti. Šādus riskus daļēji mazina tādas vienošanās kā “Rainbow Rare Earths” oksīdu piegādes LCM uzņēmumam, tomēr arī tās joprojām ir pakļautas ģeopolitiskajai nestabilitātei un līgumu nepildīšanas riskam.
Pastāv arī tirgus manipulācijas risks. Ķīna varētu uz laiku pārpludināt pasaules retzemju elementu tirgu ar lētu produkciju, lai ekonomiski vājinātu Rietumu projektus, bet pēc tam atkal ieviest ierobežojumus, kad konkurenti būs novājināti. Šāda taktika iepriekš jau ir izmantota citās izejvielu nozarēs. Turklāt pat gadījumā, ja Apvienotajā Karalistē būs pietiekamas jaudas, daļa piegādes ķēdes joprojām šķērsos valstu robežas, atstājot magnētu un komponentu ražošanu atkarīgu no izmaiņām eksporta kontroles, standartu un licencēšanas režīmos, ja vien sabiedroto koordinācija nebūs cieša.
Lai mazinātu šos riskus, aizsardzības plānotāji arvien vairāk iestājas par ilgtermiņa iepirkuma līgumu slēgšanu ar Apvienotās Karalistes ražotājiem par sertificētām, aizsardzības vajadzībām atbilstošām materiālu partijām, par otrreizējo izejvielu iekļaušanu NATO materiālu standartos, par kopīgiem pētījumiem magnētu ķīmiskajos sastāvos ar samazinātu retzemju elementu īpatsvaru, par sertifikācijas prasību saskaņošanu sabiedroto valstīs, kā arī par smago retzemju elementu un kvalificētu sakausējumu stratēģisko rezervju izveidi.
Tādēļ tas, kas šobrīd notiek Apvienotajā Karalistē, nav tikai atsevišķs rūpniecības politikas eksperiments, bet gan pārbaude tam, vai Rietumi spēj reāli mazināt vienu no Pekinas spēcīgākajiem ekonomiskā spiediena instrumentiem.
