Nesenajā intervijā, ko prezidents Donalds Tramps sniedza “Politico”, bija dzirdama kritika par Eiropas valstu valdībām, nosaucot tās par vājām. Viņš apgalvoja, ka Krievija karā šobrīd esot ieguvusi virsroku un pauda, ka Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim būtu jāsāk pieņemt zināmas lietas. Šīs pieaugošā kritika un domstarpības starp Vašingtonu un Eiropu piešķir Maskavai stratēģisku priekšrocību.
Viņa izteikumi sekoja valsts drošības stratēģijas dokumentam, kurā Eiropas līderi tika apsūdzēti nereālās gaidās par kara iznākumu un miera centienu kavēšanā. Dokuments pat lika noprast, ka Eiropas valdības, saglabājot stingru atbalstu Ukrainai, grauj demokrātiskos procesus.
Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs šo interpretāciju noraidīja, paziņojot, ka daļa dokumenta esot nepieņemama un uzsverot, ka Eiropai nav vajadzīgas Amerikas Savienotās Valstis, lai glābtu demokrātiju.
Maskavai Trampa nostāja ir kļuvusi par negaidītu ieguvumu. Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs slavēja dokumentu, nosaucot to par saskaņotu ar Krievijas skatījumu un īpaši izceļot tā aicinājumu uz dialogu un attiecību atjaunošanu. Arī Putina īpašais pārstāvis Kirils Dmitrijevs internetā atbalstīja Trampa kritiku pret Eiropu.
Kamēr Krievijas amatpersonas publiski pārmet Eiropai demokrātijas eroziju, diktators Vladimirs Putins gadu desmitiem ir sistemātiski ierobežojis politisko konkurenci un neatkarīgos medijus pašā Krievijā. Lai arī valstī ir bloķēta lielākā daļa Rietumu sociālo tīklu, Krievijas politiskā un biznesa elite tos joprojām brīvi izmanto, lai ārvalstīs izplatītu Kremļa interesēm labvēlīgus vēstījumus.
Krievijai šī situācija starp Trampu un Eiropas valstīm paver jaunas iespējas - Maskava jau ilgstoši tiecas vājināt Eiropas vienotību Ukrainas jautājumā un radīt šaubas par NATO saliedētību. Trampa administrācijas jaunā valsts drošības stratēģija Krievijas informatīvajām kampaņām, kas vērstas pret Rietumu sabiedrībām, sniedz papildu sviras.
Saasinātā spriedze atgādina arī agrākus konflikta punktus - viceprezidenta Džeimsa Deivida Vensa konfrontējošos izteikumus Minhenes drošības konferencē, kā arī Trampa publisko Zelenska nosodījumu Vašingtonā. Katru no šiem incidentiem Maskava ir uzmanīgi vērojusi, un izmantojusi iespēju to atkārtoti uzsvērt.
Kamēr Zelenskis šonedēļ dodas Eiropas tūrē, tiekoties ar līderiem Londonā, Parīzē un Berlīnē, lai stiprinātu atbalstu Ukrainai, Krievijas retorika ir kļuvusi vēl asāka. Valsts televīzijā Krievijas ideologs Sergejs Karaganovs paziņoja, ka Krievija esot karā ar Eiropu, un paredzēja, ka konflikts nebeigsies, kamēr Eiropa nebūs morāli un politiski sagrauta. Lai gan viņš oficiāli nepārstāv Kremli, viņa izteikumi atbalso paša Putina agrākos draudus.
Pirms tikšanās ar Trampa sūtņiem pagājušajā nedēļā Putins brīdināja, ka Krievija jau tagad ir gatava karam ar Eiropu, vienlaikus apgalvojot, ka tas nav tas, ko viņš vēlas. Putina mērķis ir panākt, ka Eiropas valstu sabiedrības arvien spēcīgāk izjustu transatlantisko attiecību spriedzi un sāktu apšaubīt savu līderu kompetenci.
Pieaugošā distance starp Vašingtonu un Eiropu Krievijai sniedz tieši to, ko tā meklējusi kopš kara sākuma - sašķeltu Rietumu fronti, vājinātu apņēmību un labvēlīgāku vidi savas propagandas nostiprināšanai. Ikviena publiska sadursme starp ASV un tās sabiedrotajiem stiprina Maskavas pozīcijas, ļaujot Kremlim sevi pasniegt kā saliedētāku, stratēģiski konsekventāku un izlēmīgāku spēlētāju.
