Krievijas un Ķīnas draudi ir atšķirīgi, tomēr tie pārklājas, norāda Eiropas politikas pētniecības centra (CEPA) pētnieks Edvards Lūkass. Ķīnas ir totalitārāka un strauji attīstās – Rietumiem laiks pievērsties šiem draudiem un plānam, kā rīkoties tālāk.
Edvards Lūkass pauž, ka lielāko dzīves daļu pavadījis, pētniecībā fokusējoties uz Kremli, tomēr šobrīd par galveno fokusu kļuvusi Ķīna.
Vienlaikus viņš norāda - Krievija tās tiešajām kaimiņvalstīm aizvien ir liels drauds – Baltijas valstis, Centrāleiropa un tādas valstis kā Moldova, Gruzija vai Ukraina pastāvīgi ir noraizējusies par Krievijas aktivitātēm. Krievija šajās valstīs spēj iebrukt, reizēm arī iebrūk, pārtrauc dabasgāzes piegādes un turpina graut šo valstu politiku.
Tomēr globāli citu valstu lielākais drauds pašreizējos apstākļos ir Ķīna. Tās pārvaldes sistēma ir daudz totalitārāka. Kā norāda E.Lūkass, pat Vladimirs Putins neievieto miljoniem cilvēku prāta kontroles nometnēs.
Analītiķis atzīst, jo vairāk uzmanības Rietumi pievērš Ķīnai, jo mazāk laika paliek uzmanības pievēršanai Kremlim. Arī Rietumvalstu resursi abu valstu uzmanīšanai ir ierobežoti.
Runājot par Krieviju, E. Lūkass pieļauj, ka spēj iedomāties vairākus potenciālos nākotnes scenārijus par to, kas varētu notikt ar šo valsti.
Vienlaikus E. Lūkas uzsver – Krievija aizvien ir spējīga destabilizēt situāciju kaimiņvalstīs. “Ukraina ir maksājusi briesmīgu cenu par Rietumu izglītošanu ģeopolitikas jomā. Nākotnē par to vēl nāksies maksāt. Bet es redzu, kā izskatās uzvara un kā mēs varam to sasniegt,” pārliecināts ir pētnieks.
Tomēr viņš uzsver - par Ķīnu šādas skaidrības nav, jo šīs Āzijas lielvalsts attīstībā nav iespējams vilkt paralēles ar Padomju Savienību un tās piedzīvoto sabrukumu, kas Ķīnas scenārijā varētu novest pie Komunistiskās partijas sabrukuma un tai pēcāk sekojošajai Tibetas un Austrumturkestānas neatkarības iegūšanai. Kā atzīst E. Lūkass – tas gluži vienkārši nav iespējams. Turklāt jebkura režīma maiņa Ķīnā parasti vēsturē nesusi līdzi desmitiem miljonu cilvēku dzīvību.
“Vieglāk iedomāties scenāriju, kurā Ķīna atkal tiek virzīta uz reformu mierīgas līdzāspastāvēšanas ceļa, kas valdīja pirms 2012. gada, kad varēja apgalvot, ka ekonomikas liberalizācija galu galā nesīs arī politiskās dividendes. Ķīnas komunistiskā partija pakāpeniski pieļautu lielāku politisko konkurenci, arī plašsaziņas līdzekļi iegūtu lielāku brīvību un attīstītos pilsoniskā sabiedrība. Tomēr pat tad Ķīna meloja par savu vēsturi, apspieda etniskās minoritātes un turpināja piesārņot un iznīcināt vidi,” secina E. Lūkass.
Analītiķis brīdina, ka pēdējais, ko Rietumu pasaule var vēlēties, ir pastiprināta Ķīnas fokusēšanās uz centieniem kļūt par bagātāku valsti, apgalvojot, ka vismaz Sji Dzjiņpina politika ir izšķērdīga un neproduktīva.
