Ceļā uz smilškrāsas bereti cauri lietum un dubļiem: Mehanizētajā brigādē aizvadīts "Berešu maršs"

Mehanizētās kājnieku brigādes "Berešu maršs"

Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Līdzīgi kā citās NBS vienībās arī Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē tradicionālais pārbaudījums “Berešu maršs” ir goda lieta, ko nokārto katrs brigādes karavīrs, lai iegūtu tiesības nēsāt smilškrāsas bereti un kokardi. Tādējādi tiek apliecināta karavīra piederība savai vienībai – Mehanizētajai kājnieku brigādei –, kuras devīze skan “Vienotībā spēks”. Šoruden šis pārbaudījums norisinājās jau oktobra vidū, taču tas nebūt nenozīmē, ka laikapstākļi karavīrus lutināja – ceļā uz mērķi viņiem nācās pārvarēt gan lietu un vēju, gan dubļus un zampas, taču tas nešaubīgi bija grūtību vērts. Arī “Sargs.lv” bija iespēja ieskatīties, kā Mehanizētās kājnieku brigādes karavīriem gāja berešu maršā.

Kā ierasts, Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes berešu maršā karavīriem arī šoreiz bija jāpieveic aptuveni 50 km gara distance ar 10 pārbaudījumiem, un tas jāizdara ne ilgāk kā 24 stundās. Pārbaudījumā drīkst piedalīties tikai tie karavīri, kas vismaz trīs mēnešus pēc pamatapmācības beigām jau aizvadījuši savas vienības sastāvā. Tieši Mehanizētajā kājnieku brigādē šis maršs ir sena tradīcija – sākotnēji to organizēja katrs bataljons atsevišķi, bet no 2014. gada tas notiek visas brigādes līmenī.

“Dalība maršā notiek pēc brīvprātības principa jaunpienākušajiem karavīriem Mehanizētajā brigādē. Tas ir savu vēlmju, spēju un piederības apliecinājums,” par berešu marša būtību sarunā ar “Sargs.lv” stāsta marša organizators, Mehanizētās kājnieku brigādes štāba virsseržants Ingus Zandersons. “Katrs karavīrs apzinās mūsu vienības devīzi – “Vienotībā spēks”, un šajā pārbaudījumā viņš to apliecina. Karavīram ir jābūt izglītotam militārajās pamatiemaņās un labai fiziskajai sagatavotībai un veselības stāvoklim.”

Kaut arī dalība berešu maršā ir brīvprātīga un karavīrs var izvēlēties šo pārbaudījumu nekārtot, tomēr brigādes devīze nosaka, ka karavīriem jābūt vienotiem, un, ja vienam karavīram no vienības beretes nav, tad loģiski, ka pārējie biedri viņu sāks arvien aktīvāk mudināt uz marša iziešanu. “Man nav bijis precedents, kad karavīrs pats nevēlētos to darīt,” piebilst I. Zandersons.

Šogad pārbaudījumā “Berešu maršs” piedalījās 180 karavīri, kuri marša laikā tika sadalīti nelielās grupās pa 2-3 cilvēkiem. Kaut arī maršā tiek vērtētas individuālās iemaņas, vairāki uzdevumi izveidoti darbam komandā, turklāt kopā ar biedriem karavīriem ir gan emocionāli, gan fiziski vieglāk pārvarēt izaicinājumus, un tā ir arī papildu drošības garantija.

Kā norāda štāba virsseržants, maršā karavīri dodas ar pilnu kaujas ekipējumu atbilstoši paredzētajiem taktiskajiem uzdevumiem, tomēr jāņem vērā, ka tas nav pilns izdalītais ekipējums. “Mūsu mērķis nav jauniešiem sabojāt veselību, bet pārbaudīt viņu spējas izpildīt brigādei nepieciešamos uzdevumus,” šo marša aspektu skaidro I. Zandersons.

Pirmā komanda ceļā izvirzījās jau sešos no rīta, nākamās sekoja ik pēc 15 minūtēm, kad turpat Ādažu bāzes teritorijā starp bataljonu kazarmām uzslietajās teltīs instruktori veikuši ekipējuma pārbaudi un iedevuši koordinātas uz pirmā pārbaudījuma punktu. Nākamajiem punktiem koordinātas karavīri var iegūt tikai pēc pārbaudījumu sekmīgas izpildes.

Laikapstākļi marša pirmajā dienā burtiski iemieso rudens būtību – laiku pa laikam līst, gan spēcīgas gāzes, gan smalks lietutiņš, pūš drēgns vējš, un poligons pārvērties par slapjas grants, dubļu un slīkšņu tīklojumu, kas jāpārvar karavīriem ceļā pēc beretes. Kaut arī fiziski šāds laiks ir vieglāk panesams par svelmi vai stindzinošu aukstumu, tomēr morāli tas var būt izaicinājums, taču ceļā sastaptie karavīri vismaz ārēji neizrāda nekādas šaubas vai grūtības.

Pirmais kontrolpunkts blakus tā dēvētajai “konteineru pilsētiņai”, kur notiek apmācība kaujai apdzīvotā vietā, ietvēra gan fizisko, gan prāta spēju pārbaudījumu. Vispirms karavīri tupus gājienā pārvietoja munīcijas kastes, pēc tam līšus ripināja baļķi līdz nospraustajam galamērķim. Šķiet, tas paredzēts, lai liktu visiem pamosties un atgādinātu, ka ar tīru formastērpu maršu noiet nekādi neizdosies. Noslēgumā karavīriem bija jāparāda savas prasmes azimuta noteikšanā, un tālāk ceļš veda uz šautuvi, kur viņi demonstrēja spēju trāpīt līdz 100 m tālā mērķī no dažādiem šaušanas stāvokļiem.

Viens no interesantākajiem pārbaudījumiem šogad bija “Pārceltuve” – trošu ceļš, pa kuru jāpārvieto gan sevi, gan savu ekipējumu. Kā novēroja “Sargs.lv”, lielākais izaicinājums šajā kontrolpunktā karavīriem bija nevis pārvarēt bailes no augstuma un nobraukt pa trosi lejā no uzkalniņa, bet gan fiziski atkabināt sevi no troses pēc nolaišanās. Veicās tiem, kurus jau sagaidīja biedri, kas palīdzēja šajā procesā.

Turpinājumā karavīriem vajadzēja demonstrēt prasmes gan patruļgājienā un spējā pamanīt mežā paslēptās lietas, gan uzbūvēt patvērumu lauka apstākļos. Tam sekoja stacijas, kurās karavīru zināšanas un prasmes tika pārbaudītas gan daļējā ieroča izjaukšanā un salikšanā (ar aizklātām acīm), gan rācijas sagatavošanā un sakaru procedūru veikšanā, gan pirmās palīdzības sniegšanā.

Pirms maršruta beigām karavīrus gaidīja arī atjautības uzdevumi, lai pārbaudītu viņu garīgo un emocionālo noturību pēc garā un nogurdinošā ceļa. Bet maršs noslēdzās ar tradicionālo pārbaudījumu ūdenī – peldi, kas šoreiz nebija tikai iebrišana ūdenī, bet arī karavīra koncentrēšanās spēju pārbaude – viņiem bija jāiegaumē noteiktas lietas, kas pēc tam precīzi jānosauc stacijas vadītājam. Kad tas bija sekmīgi izdarīts, karavīriem tika dota iespēja apsildīties pie ugunskura un uzsākt ceļu līdz finišam atpakaļ Ādažu bāzes teritorijā.

Štāba virsseržants Ingus Zandersons šogad karavīru sniegumu berešu maršā vērtē kā ļoti labu, un no kuplā dalībnieku skaita šajā reizē to neizdevās nokārtot tikai 5 karavīriem. Pēc viņa novērojumiem vidēji katru gadu šo pārbaudījumu nenokārto ap 10% no dalībniekiem.

“Mans novērojums, ilgstoši organizējot šo pasākumu – galvenie iemesli, kāpēc karavīri nenokārto šo pārbaudījumu, ir pašmotivācijas trūkums un nepietiekama fiziskā sagatavotība,” atklāj I. Zandersons. “Ar to es domāju, ka karavīri ir nevis fiziski vāji, bet viņiem nav attīstīta pietiekami spēcīga dziļā muskulatūra – muguras un ceļgali netur slodzi.”

Kā norāda štāba virsseržants, arī šogad karavīriem pēc marša pārvarēšanas bija lepnums par paveikto, un vienam otram neizpalika arī tik labi saprotamās cilvēciskās prieka asaras. “Forši, grūti un vajadzīgi – šādas pamatā ir karavīru atbildes reakcijas pēc marša. Dažreiz karavīri arī neslēpj, ka atsevišķas stacijas varēja būt vēl izaicinošākas,” piebilst I. Zandersons.

Mūsu sarunas noslēgumā viņš pauž, ka “Berešu marša” tradīcija, bez šaubām, tiks saglabāta, taču tas nenozīmē, ka turpmākajos gados tās norisē nevarētu sekot kādas pārmaiņas. Par to tiek spriests kopīgā lemšanā, un attiecīgi jau pieminētie uzdevumi var tikt pamainīti, lai karavīriem pašiem būtu interesantāk. Iespējams, nākamgad kādā stacijā tiks iekļauta aizsardzība pret masu iznīcināšanas ieročiem, nav izslēgta arī pārvietošanās ar aizsietām acīm vai granātas mešana uz precizitāti – iespējamo tēmu loks jauniem pārbaudījumiem ir ļoti plašs.

Vairāk informācijas par “Berešu marša” norisi skatiet arī Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes “Facebook” lapā @MehanizetaBrigade, “Instagram” profilā @mehanizeta_brigade, “TikTok” platformā @mehanizeta_brigade un “Youtube” profilā @MehanizetaBrigade.

Ceļā uz smilškrāsas bereti cauri lietum un dubļiem: Mehanizētajā brigādē aizvadīts "Berešu maršs"

Dalīties ar šīs lapas saturu!