Lielu daļu perioda pēc Aukstā kara rezerves spēki NATO valstīs atradās aizsardzības plānošanas perifērijā. Samazināti tā dēvētās “miera dividendes” vārdā, tie bieži tika uztverti kā drošības rezerve ārkārtas gadījumiem, nevis kā būtiska militārā kapacitāte. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā šo pieeju mainīja gandrīz acumirklī, atklājot, cik ierobežota ir paļaušanās tikai uz pastāvīgajiem bruņotajiem spēkiem, un piespiežot sabiedrotos no jauna domāt par to, kā nodrošināt to pietiekamu apjomu, prasmes un noturību.
Šodien rezerves spēki arvien biežāk tiek uztverti nevis kā papildinājums, bet kā kolektīvās aizsardzības centrāls balsts. Valdības saskata rezervistos trīs izšķirošas priekšrocības: krīzes brīdī tie ļauj strauji palielināt bruņoto spēku skaitu, nodrošina specializētas prasmes, kas profesionālajos spēkos bieži ir retas vai dārgas, un kalpo kā svarīga saikne starp armiju un civilo sabiedrību. Šie elementi tagad tiek uzskatīti par neatņemamu nacionālās un sabiedroto noturības pamatu.
Šīs pārmaiņas nav notikušas pēkšņi - tās veidojušās vairāku gadu garumā. Pēc Krievijas rīcības Ukrainā 2014. gadā aizsardzības izdevumi un personāla plānošana NATO valstīs sāka atkal pieaugt, taču patiesu paātrinājumu šis process ieguva pēc 2022. gada februāra. Karš skaidri parādīja mūsdienu konflikta prasības: ilgstošas operācijas, ātru spēku papildināšanu un sacensību jaunās jomās, piemēram, kibertelpā un kosmosā. Ar regulārajiem spēkiem vien šādus izaicinājumus plašā mērogā nav iespējams nosegt, tāpēc rezerves spēki kļūst neaizstājami.
Reaģējot uz šo realitāti, NATO 2023. gadā atjaunināja savu rezerves politiku, to saskaņojot ar jauno Stratēģisko koncepciju. Uzsvars skaidri pārgāja no nošķirtības uz integrāciju. Rezervisti vairs netiek gatavoti atsevišķi ar domu, ka tie tiks mobilizēti tikai galējā situācijā. Tā vietā viņi arvien biežāk piedalās mācībās un dienestā kopā ar profesionālajiem karavīriem. Šāda pieeja uzlabo gatavību, nodrošina vienotu taktiku un ekipējumu, kā arī būtiski saīsina laiku, kas nepieciešams, lai krīzes gadījumā izvērstu reāli spējīgus militāros spēkus.
Vairāki sabiedrotie jau praksē rāda, kā šī pieeja darbojas. Francija, piemēram, ir apņēmusies līdz 2030. gadam divkāršot savus rezerves spēkus programmas “Reserve 2030” ietvaros. Tiek veidotas jauktas vienības, kurās kopā dien aktīvie karavīri un rezervisti, kā arī izveidotas īpašas kiberaizsardzības struktūras. Liela mēroga mācībās galveno lomu arvien biežāk spēlē tieši rezervisti, kamēr profesionālie spēki nodrošina sarežģītākos atbalsta elementus, piemēram, inženieru spējas, dronus un aviāciju. Savukārt Vācija attīsta brīvprātīga militārā dienesta modeli jauniešiem, ar ilgtermiņa mērķi izveidot simtiem tūkstošu lielu rezervi līdzās aktīvajiem bruņotajiem spēkiem.
Ziemeļeiropas un Austrumeiropas valstis bieži tiek minētas kā paraugs. Igaunija savu kara laika spēku struktūru lielā mērā balsta uz rezervistiem, kuri ieņem amatus kājniekos, artilērijā, pretgaisa aizsardzībā, kibertelpā, loģistikā, speciālajās vienībās un pat augstākajā vadībā. Arī Latvija un Lietuva ir atjaunojušas vai paplašinājušas obligāto dienestu un izvirzījušas ambiciozus mērķus rezerves spēku palielināšanai. Regulāras apmācības ar pēkšņu to izziņošanu nodrošina, ka šie spēki saglabā reālu kaujas gatavību un spēj tikt ātri mobilizēti krīzes situācijā.
Tomēr tas, ko tieši dara rezervisti, dažādās valstīs būtiski atšķiras. Nacionālās pieejas atspoguļo politiskās izvēles, draudu uztveri un sociāli ekonomisko situāciju. Tur, kur drošības riski tiek uztverti kā augsti un reāli, parasti ir arī lielāka politiskā griba ieguldīt rezervēs un veidot spēcīgas sistēmas. Savukārt valstīs, kur apdraudējums šķiet tāls, rezervistu cieša iesaiste ikdienas aizsardzības plānošanā var būt politiski jutīgāka.
Būtiska pārmaiņa ir arī prasību paplašināšanās rezervistiem. Līdzās tradicionālajām kaujas lomām bruņotie spēki arvien aktīvāk piesaista civiliedzīvotājus ar zināšanām kiberdrošībā, IT, inženierzinātnēs, medicīnā, loģistikā, finansēs un dronu operēšanā. Šādas spējas nav iespējams ātri izveidot tikai profesionālajos spēkos. Tāpēc aizsardzības ministrijas arvien biežāk sadarbojas tieši ar privāto sektoru, piedāvājot rezervista dienestu kā abpusēji izdevīgu risinājumu: militārie spēki iegūst trūkstošās prasmes, bet rezervisti attīsta līderību un lēmumu pieņemšanas iemaņas, kas noder arī civilajā karjerā.
Tikpat svarīga kā rezervistu militārā vērtība ir arī viņu loma sabiedrībā. Kā pilsoņi formā viņi kalpo par saikni starp bruņotajiem spēkiem un sabiedrību, palīdzot labāk izprast drošības izaicinājumus un noturības nozīmi. Hibrīdapdraudējumu laikmetā sabiedrība var saskarties ar nopietniem satricinājumiem vēl pirms jebkāda klasiska militāra uzbrukuma. Tāpēc gatavība nav tikai armijas, bet arī civilās sabiedrības jautājums.
Draudu uztvere Eiropā joprojām atšķiras. Baltijas un Skandināvijas sabiedrībās, kuras veidojuši gan ģeogrāfiskie apstākļi, gan vēstures pieredze, civilā gatavība parasti ir augstāka. Citviet sarunas par kara iespējamību joprojām ir politiski un emocionāli sarežģītas. Šādā situācijā rezervisti palīdz normalizēt diskusijas par aizsardzību un gatavību, balstot tās personīgā pieredzē, nevis abstraktās stratēģijās.
Visā aliansē arvien skaidrāk izskan viens vēstījums: rezerves spēkus vairs nevar uzskatīt par otršķirīgu risinājumu. Nodrošinot skaitlisko apjomu, specializētas prasmes un dzīvu saikni starp armiju un sabiedrību, kuru tā aizsargā, rezervisti kļūst par mūsdienu kolektīvās aizsardzības stūrakmeni un būtisku noturības balstu arvien nedrošākā drošības vidē.
