Kiberspējas nespēj aizstāt kodolspējas – uzsver britu analītiķis un Eiropas politikas analīzes centra (Center for European Policy Analysis - CEPA) pētnieks Edvards Lūkass. Intervijā “Sargs.lv” viņš skaidro, kāda loma kiberuzbrukuma spēju attīstībā ir NATO un kā mums reaģēt uz Krievijas veiktajiem kiberuzbrukumiem un informācijas operācijām.
Kāda loma nākamajā desmitgadē būs kibertelpai un mākslīgajam intelektam? Vai jaunajām tehnoloģijām ir potenciāls stabilizēt un padarīt drošāku pasauli līdzīgi, kā tas bija ar kodolieročiem Aukstā kara laikā?
Domāju, ka ne. Kodolieroču būtība ir to absolūtais raksturs – tie vai nu tiek neierobežoti izmantoti, vai arī netiek izmantoti nemaz. To izmantošana nozīmē globālu katastrofu. Tas, ko mēs vispārinot saucam par “kibertelpu”, patiesībā ir ļoti plašs darbību spektrs no miermīlīgas biznesa spiegošanas līdz pat gatavībai to pielietot militārajai izlūkošanai un sabotāžai kara gadījumā. Vienlaikus tiek veidoti ieroči, kas var tikt pielietoti, lai atslēgtu pretinieka sistēmas.
Šajā plašajā spektrā darbojas dažādas sistēmas, kuras pārklājas un veido savdabīgas “pelēkās zonas”. Kibertelpas slepenība un neskaidrie darbību mērķi tajā padara kibertelpu par destabilizējošu starptautiskās drošības elementu, it īpaši kodollīdzsvara aspektā.
Mākslīgais intelekts ir pavisam citāds izaicinājums, it īpaši demokrātijām, mēs joprojām neesam sapratuši, kāda būs mākslīgā intelekta loma demokrātijas procesos, piemēram, kādas sekas varētu atstāt mākslīgā intelekta vadīta priekšvēlēšanu kampaņa un ko darīt ar tādiem jaunumiem kā viltus ziņas. Tehnoloģiju attīstība ir apsteigusi likumdošanas rāmjus, kurus mēs pašlaik tikai mēģinām izstrādāt.
2018. gadā NATO līguma 5. paragrāfs tika paplašināts, tā kontekstā iekļaujot arī hibrīdkara apdraudējumu. Vai mēs varam sagaidīt paplašinājumu NATO līguma 5. paragrāfam, kas iekļautu arī kibertelpu?
Neesmu pārliecināts, vai NATO būtu īstā organizācija šāda lēmuma pieņemšanai. Pastāv milzīgas atšķirības starp NATO dalībvalstīm, kurām ir nopietnas kiberofensīvās spējas – Lielbritānija, ASV, Francija – un pārējām valstīm. Problēma slēpjas tajā, ka kiberspējas ir slepenas – ja kāds vēlas apspriest kodolgarantijas, ir iespējams minēt ASV kodolieroču novietnes Nīderlandē vai platformas, kas ir spējīgas nogādāt kodolieročus pie to mērķiem. Tas ir fizisks, viegli pierādāms fakts.
Taču tas nav iespējams ar kiberieročiem. Lai arī ir iespējams paziņot par to eksistenci, jebkura informācija par to spējām vai darbības principiem palīdzēs pretējai pusei izstrādāt pretlīdzekļus. Šī iemesla dēļ kiberieroči neiekļaujas tipiskas atturēšanas politikas struktūrā.
Iepriekšējās desmitgades laikā Krievija ir veikusi virkni kiberuzbrukumu, informācijas operāciju un dezinformācijas kampaņu. Ko mēs varam darīt lietas labā?
Ir jānošķir noturība (resilience) no atturēšanas (deterrence). Noturība nodrošina, ka šie uzbrukumi nav efektīvi, lielākā daļa kiberoperāciju, informācijas un ietekmēšanas operāciju darbojas sabiedrības uzticības, tīklu drošības, taisnīguma un pretizlūkošanas sistēmu trūkumu dēļ. Risinot šīs problēmas, ievērojami samazinās arī uzbrukumu efektivitāte.
Atturēšana sevī ietver spēju atdarīt, piemēram, paziņojot, ka cilvēki, kas sadarbojas un sniedz atbalstu pretinieka īstenotām informācijas operācijām, tiks sodīti vai arī pret viņiem tiks piemērotas sankcijas. Tas prasa stabilu un likumos balstītu informācijas ieguves un pretizlūkošanas sistēmu, kas, piemēram, ļauj noskaidrot, kuras personas ir informācijas operāciju vadītājas, un paziņot – ja persona vēršas pret demokrātijām, tad tai šajās valstīs ir aizliegts iebraukt. Mūsu arsenālā ir dažādi līdzekļi, ko iespējams pielietot, taču tie ir pielietojami tikai kopīgi gan ar sabiedrību, gan ar citām līdzīgi domājošām valstīm, jo nav jēgas no sankcijām, ja tās piemēro tikai viena valsts.
