Vidzemes pierobežas klusumu pārtrauc spalgs sprādziens. Dažu sekunžu laikā ainava mainās – dūmi, haoss un gandrīz 80 ievainoto, kuri sauc pēc palīdzības. Tā sākās šī gada vērienīgākās civilmilitārās medicīnas mācības "Ausma 2026", kurās plecu pie pleca strādāja Zemessardzes 2. Vidzemes brigāde, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) un reģionālās slimnīcas.
Pirmie notikuma vietā ir paši zemessargi. Šajā scenārijā medicīnas personāla tuvumā nav – viņi vai nu atrodas citos punktos, vai paši ir starp cietušajiem. Iniciatīvu uzņemas karavīri-glābēji. Viņu uzdevums ir svarīgs - apturēt asiņošanu un stabilizēt ievainotos, līdz ierodas papildspēki.
Majors Viktors Pridāns, Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 22. Kaujas nodrošinājuma bataljona komandieris, vērojot savu zemessargu darbu, uzsver, ka tieši šis sākuma posms ir izšķirošs kaujas spēju saglabāšanai. "Šodien mēs mēģinājām skatīties mūsdienu tehnoloģiju izmantošanu, mūsdienu komandu vadības sistēmu pilnveidošanu un piemērošanu esošajiem apstākļiem, lai maksimāli ātri un efektīvi šajos apstākļos, kad ir masas ar cietušajiem, mēs būtu spējīgi novērtēt situāciju," skaidro majors Pridāns.
Viņš norāda, ka štāba spēja zibenīgi pārlikt palīgspēkus ir vitāli svarīga: "Ir svarīgi no medicīnas viedokļa izdarīt pareizās darbības un laicīgās darbības, lai cilvēki, kas ir cietuši, tiktu maksimāli ātri nodrošināti ar pirmo palīdzību. Tā beigās mēs saglabājam cilvēku resursus, kas mums ir vitāli svarīgi tajā brīdī."
Majors arī atklāj, ka mūsdienu karā vairs nevar paļauties tikai uz redzēto, tāpēc tiek izmantoti bezpilota lidaparāti, kas sniedz bildi, neizmantojot cilvēku resursus, tādējādi iegūstot pārsvaru gan laikā, gan telpā.
Kad notikuma vietā ar griezīgām sirēnām iebrauc 16 Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) brigādes, aina atgādina kadrus no frontes līnijas. Mediķi strādā bruņuvestēs un ķiverēs, plecu pie pleca ar zemessargiem, kuri nodod ievainotos profesionāļu rokās. NMPD direktore Liene Cipule šajās mācībās izvēlējās neierastu soli – pati iejusties cietušā zemessarga lomā, tiekot nogādāta no sprādziena vietas līdz pat operāciju zālei.
Viņa neslēpj gandarījumu par savas komandas ātrumu, atzīmējot, ka nepilnas stundas laikā mediķi spēja tikt galā ar milzīgu pacientu skaitu - aptuveni 80 cietušie. Cipule uzsver, ka šāda sadarbība ir valsts drošības pamatā: "Ir ļoti būtiski, kā mēs atstrādājam gan informācijas apmaiņu, gan dažādus algoritmus, kā mēs sadarbojamies, lai veiksmīgi un ātri spētu glābt karavīra dzīvības. Bieži vien šajās mācībās mēs testējam, kas mums izdodas labāk – vai mēs pielietojam NATO fonētisko alfabētu un koordināšu sistēmas, vai ejam pēc savām kartēm."
Kamēr notikuma vietā notiek cietušo prioritizēšana jeb šķirošana, lai pirmos evakuētu tos, kuru dzīvība karājas mata galā, Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Aivars Krjukovs raugās uz mācībām no stratēģiskā viedokļa. Viņa vēstījums ir skaidrs – tās ir mācības ne tikai mums, bet arī signāls tiem, kas mūs vēro no malas.
Viņš norāda, ka Zemessardze vairs nevar atļauties strādāt pēc vecajām metodēm: "Bez inovācijas kā tādas un sapratnes, kas tad īstenībā ir jaunais, dzīvot pa vecam mēs vairs nevaram. Mākslīgais intelekts, izpratne par droniem, zemes droniem un to, kā cilvēki sazinās – mums ir jābūt apsteidzošiem." Krjukovs arī atzinīgi novērtē NMPD progresu, norādot uz to, cik ļoti civilie dienesti ir integrējušies militārajā vidē, ierodoties ar pilnu ekipējumu un skaidru menedžmentu.
Pēc stabilizēšanas sākas evakuācijas posms, kur ievainotie tiek ievietoti neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnās un aizgādāti uz reģionālajām slimnīcām. Šeit stafeti pārņem civilie ārsti, kuriem šis ir neatsverams treniņš strādāt paaugstināta stresa apstākļos.
Vidzemes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Uģis Muskovs atzīst, ka mācības dod reālistisku sajūtu par darbu krīzē: "Šādas mācības ir kritiski svarīgas, lai mēs gūtu gan teorētisku, gan praktisku pārbaudi savu iekšējo resursu gatavībai un spējai reaģēt negaidītās situācijās. Krīzes brīdī tieša, precīza un koordinēta kopdarbība ir viens no svarīgākajiem aspektiem."
Līdzīgās domās ir arī Cēsu klīnikas vadītāja Inga Ažiņa, kura uzsver, ka ikdienas kontrolētie apstākļi krasi atšķiras no krīzes situācijas, kurā izšķiroša nozīme ir spējai operatīvi sadarboties: "Mācības ļāva praktiski pārbaudīt pacientu plūsmas organizēšanu, komunikāciju starp iesaistītajām institūcijām un mūsu spēju ātri pielāgoties mainīgiem apstākļiem." Viņa piebilst, ka šī ir investīcija sabiedrības drošībā, jo ļauj ieraudzīt aspektus, kuros vēl nepieciešami uzlabojumi.
Mācību noslēgumā Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes Medicīnas rotas galvenā speciāliste Dina Skrabe atgādina, ka visa šī sarežģītā sistēma tiek būvēta viena mērķa vārdā – lai neviens nepaliktu bez palīdzības.
Viņas vārdiem piekrīt arī brigādes ģenerālis Krjukovs, rezumējot mācību būtību ar atziņu, ka haoss krīzes laikā ir neizbēgams, tāpēc jātrenējas ir līdz spēku izsīkumam: "Krīzes laikā būs par vēlu runāt, jo tad būs haoss. Ja mēs to nebūsim izmēģinājuši tagad – jo trakāk, jo labāk – tikai tad krīzes laikā mēs jūtīsimies zinošāki. Šeit trenētās situācijas ļauj pārvērst to stresu par vadāmu procesu."
Mācības “Ausma” notiek jau septīto gadu un laika gaitā attīstījušās no teorētiskām jeb galda mācībām līdz pilnvērtīgai praktiskai starpinstitūciju sadarbības platformai. Katru gadu tās tiek pilnveidotas, iesaistot arvien vairāk partneru un izspēlējot sarežģītākus scenārijus. Vienlaikus mācības “Ausma” ir praktisks piemērs tam, kā stiprināt visaptverošu valsts aizsardzību, nodrošinot, ka krīzes situācijās visi iesaistītie dienesti spēj darboties kā vienots un koordinēts mehānisms.
