Aktuāli

Izrādīs Daiņa Īvāna un Askolda Saulīša jauno dokumentālo filmu par Latvijas armiju “Mans zelts”

Kultūra
Sargs.lv
Image
Mans zelts
Kadrs no filmas "Mans zelts"

Sagaidot valsts svētkus un arī Latvijas armijas 101. gadadienu, tapusi dokumentāla filma par Latvijas armiju – “Mans zelts”. Tā stāsta par latviešu karavīra nesalaužamo garu cauri gadsimtiem – no brīža, kad tikai sāka veidoties Latvijas armija, līdz pat mūsdienām, kad Nacionālie bruņotie spēki dienesta pienākumus pilda plecu pie pleca ar citu NATO valstu karavīriem. Kā sarunā ar “Sargs.lv” norāda filmas scenārija autors Dainis Īvāns, par filmas vadmotīvu izmantots Rūdolfa Blaumaņa dzejolis “Tālavas taurētājs”, jo rindas “Mans zelts ir mana tauta” apliecina – latviešu griba aizstāvēt savu zemi bija izšķiroša pirms 100 gadiem, un tāda ir arī šodien, turpinot attīstīt NBS kaujas spējas.

Latviešu karavīra gars, spilgtākie Latvijas armijas vēstures mirkļi un ieskats mūsdienu Nacionālo bruņoto spēku (NBS) attīstībā apkopota režisora Askolda Saulīša un scenārija autora Daiņa Īvāna veidotajā dokumentālajā filmā “Mans zelts”, kas tapusi par godu Latvijas armijas simtgadei. Meistarīgi izmantojot animāciju, unikālus arhīvu kadrus un fotogrāfijas, kā arī laikabiedru stāstīto, tapis emocionāls vēstījums par latviešu karotspēju, kas caurvijusi svešu varu vadītos konfliktus Latvijas vēsturē, palīdzējusi uzvarēt Latvijas Neatkarības karā un starpkaru periodā izveidot spēcīgu Latvijas armiju, kā arī devusi pārliecību nostāties uz barikādēm un atjaunot bruņotos spēkus 1990. gados.

Image
Dainis Īvāns
Foto: Roberts Kaniņš
Foto: Roberts Kaniņš

Kā stāsta Dainis Īvāns, ar režisoru Askoldu Saulīti sadarbojies jau iepriekš, piemēram, radot dokumentālo filmu par latviešu strēlniekiem “Astoņas zvaigznes” un filmu “Dziesmuvara” par latviešu dziesmu svētku kustību no pirmās latviešu atmodas līdz mūsdienām. Tagad viņš raksta scenāriju nākamai Askolda Saulīša dokumentālajai filmai  “Zem viena karoga” un līdztekus veido dialogus režisora Māra Martinsona spēlfilmai par Pirmajiem Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem 1873.gadā.

Kā veidojāt stāsta uzbūvi, lai parādītu Latvijas armiju kopš izveides brīža līdz mūsdienām?

Lai arī filma ir vien 28 minūtes gara, tajā bija jāpaspēj izstāstīt latviešu karavīra vēsturiskais gājums. Askolds piedāvāja šo stāstu rādīt apgrieztā hronoloģijā, tāpēc filma sākas ar 1905. gadu, kad  pāris tūkstoši latviešu karavīru un vairāki simti virsnieku karo Krievijas – Japānas karā. Tajā pašā laikā Latvijā sākas Piektā gada revolūcija, kad pēc cara izrēķināšanās ar sākotnēji mierīgiem protestētājiem, mūsu tautieši izveido  pirmās bruņotās tautas pašaizsardzības vienības, kas īslaicīgi spēj stāties pretī pat   Krievijas regulārās armijas daļām. No šī brīža  filmā kāpjamies atpakaļ vēsturē līdz Livonijas konfederācijai, līdz baltu cilšu brīvības cīņām. Pēc tam stāsts turpinās jau  par latviešu strēlniekiem, Neatkarības karu, Nacionālo bruņoto spēku izveidi. Šī nelielā stāsta ietvaros nav aizmirsti nedz latvieši Padomju okupācijas armijā, nedz trimdinieki rietumos, kuri savu mītnes zemju armijās cīnījušies pret PSRS radītiem un atbalstītiem režīmiem Korejas, Vjetnamas un citos 20. gadsimta otrās puses karos.

Image
Mans zelts
Kadrs no filmas "Mans zelts"
Kadrs no filmas "Mans zelts"
Tāpat filmā iekļautas arī manas personīgās atmiņas par Atmodas laiku, kad cilvēki apvienojās nevardarbīgai cīņai. Šis bija nozīmīgs brīdis Latvijas armijas atdzimšanā. Fantastiski panākumi nevardarbīgā karā ar vardarbīgu un fiziski pārāku ienaidnieku, sevišķi 1991. gada janvāra barikāžu laikā, radīja pārliecību, ka neesam un, cerams, nekad nebūsim ar pliku roku ņemami.

Manā Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka kabinetā ar vairākiem padomju armijā dienējušiem, arī Afganistānā karojušiem virsniekiem – Latviešu strēlnieku apvienības biedriem vienojāmies, ka pirmā atjaunotās Republikas militārās pašaizsardzības vienība būs tā sauktais Pirmais policijas bataljons jeb “baltās beretes”,  iepretim OMON teroristiem, ko cilvēki dēvēja par “melnajām beretēm”. Arī par šiem notikumiem Askolds atdzīvina neredzētus vai maz redzētus foto dokumentus, ko ieguvām gan no Kara muzeja, gan notikumu dalībniekiem, tostarp kādreizējiem aizsardzības ministriem Tālava Jundža un Ģirta Kristovska.

Par mūsdienu NBS un to izaugsmi filmā pastāsta atvaļinātais viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, atvaļinātais brigādes ģenerālis Jānis Kažociņš un pašreizējais NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš.

Image
Mans zelts
Publicitātes foto
Publicitātes foto

Ļoti saturīgās intervijas, no kurām diemžēl filmā tās garuma dēļ varējām izmantot vien dažas minūtes. Galvenais jau, ka šai filmā jeb video esejā viss bija jāizstāsta ļoti koncentrēti, ņemot talkā ietilpīgas metaforas.

Viena no tām ir arī Rūdolfa Blaumaņa dzejolis “Tālavas taurētājs”, sacerēts vēl tad, kad latvieši savu armiju pat sapņos neredzēja, tomēr jau tapa par tautu ar savu godu, savu pašapziņu, savu spītu. Šo dzejoli jau pusotra gadsimta garumā mācījušies mūsu vecvecāki, vecāki, tēvi un mātes. Mana paaudze to skaitījusi no galvas okupācijas laikos. Es ar to pat esmu uzstājies savas skolas daiļlasīšanas konkursā. “Mans zelts ir mana tauta” ir bijusi un tai jābūt augstākajai latviešu karavīra pārliecībai.

Vai filmas veidošanas procesā pašam bija kādas jaunas atklāsmes?

Protams, jo es neesmu vēsturnieks un atsevišķi nebiju pētījis latviešu karavīru gaitas un militāro vēsturi, bet es lasīju ļoti daudzus pieejamos vēstures avotus. Pirmkārt, jau Edgara Dunsdorfa lielisko grāmatu “Mūžīgais latviešu karavīrs”, kas izdota Rietumos un, manuprāt, būtu izdodama arī šodien, jo tā varētu būt ļoti viegli uztverama jauniešiem.  Filmas tapšanas gaitā skaudrāk apzinājos, ka lielākoties esam karojuši zem svešiem karogiem, devuši zvērestus svešām varām, tāpēc arī filma, starp citu, sākas ar zvēresta došanu Latvijas armijai. Taču izrādījies, ka arī zem svešiem karogiem latvietis spītīgi domājis par savas tēvzemes un tautas aizstāvēšanu. Kopš senajām baltu brīvības cīņām latviešos saglabājies tāds nacionālā kareivīguma ieraugs, kas, izmantojot katru iespēju, ļāvis savilkties uzvarošā spēkā.  Gan latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas brīdī, gan Bermontiādē, kad izcīnījām savu 11. novembri un savu Lāčplēša dienu, gan Latgales atbrīvošanā. Filmā, starp citu, būs aizkustinoši kadri ar pirmo Lāčplēša Kara ordeņu pasniegšanu Esplanādē, kad jau pēc Neatkarības kara vienā Lāčplēšu ierindā stājas pēckara Latvijas baņķieri, skolotāji, zemnieki, studenti, bet līdzās latviešiem arī ebreji, vācieši, krievi, poļi...

Image
Mans zelts
Animācija no filmas "Mans zelts"
Animācija no filmas "Mans zelts"

Pārsteidzoša un apbrīnojama liekas arī Latvijas armijas kā zināmas sabiedrības elites veidošanās starpkaru periodā. Lai arī filma varētu izskatīties tāda rotaļīga un poētiska, tajā ielikts milzīgs informācijas apjoms.

Kā šo gadu gaitā ir mainījies karavīra gars?

Tiekoties ar mūsu armijas komandieriem, pārdomājot Latvijas armijas veidošanos, traģisko bojāeju līdz ar valsti un brīnumaino atdzimšanu Trešajā atmodā, es pats sev par pārsteigumu konstatēju, ka sensenais latvju kareivja gars ir dzīvs, spožs un neapsūbējis! Ar savu pašapziņu, ar rietumniecisku stāju, kas nāk jau no Livonijas laikiem, ar izpratni, ka Latvija kopā ar uzticamiem sabiedrotajiem un vispirms jau Lietuvu un Igauniju,  par  sevi var pastāvēt arī militāri.

Image
Mans zelts
Animācija no filmas "Mans zelts"
Animācija no filmas "Mans zelts"
Man vismaz ir tāda sajūta, ka arī pašreizējā Latvijas armijā un Zemessardzē kaut kādā veidā turpinās pulkveža Frīdriha Brieža ģeniālā militārā filozofija, kas viņam ļāva ar nelielām, labi trenētu, domājošu un pašapzinīgu kareivju vienībām uzveikt šķietami neuzveicamu pretinieku. Man šķiet, ka pārmantojusies ģenerāļa Pētera Radziņa spožā kauju taktikas un stratēģijas izpratne, kareivju motivēšana, kas Bermontiādē un Latgales atbrīvošanas kaujās Latvijas armijai ļāva nevis nosaiņot, bet pieaugt spēkā un iztīrīt mūsu zemi no veselu divu lielvalstu karapūļiem.

Filmas montāžas un pēdējo kadru tapšanas laiks sakrita ar nemieriem Baltkrievijā.  Tad iedomājos, ka no latviešu karavīra nevarētu sagaidīt kaut ko tādu, ko baltkrievi sagaidījuši no Baltkrievijas OMON bandītiem. Latvijas karavīrs pēc savas būtības ir  tautas kareivis. Tāpēc  jau 1919. gadā Oskara Kalpaka atsevišķais bataljons īsā laikā izauga par brigādi. Tāpēc pirms simts gadiem, apvienojoties kaujās rūdītajām ziemeļnieku un dienvidnieku brigādēm, piedzima Latvijas armija, kurā pēc gada par brīvību karoja 70 000 vīri. Pat vācu ģenerālis Golcs pēc Kalpaka bataljona apmeklējuma neesot varējis nobrīnīties, ka latviešu vienībā atšķirībā nevalda dresūra, bet īstenas tēvu un dēlu attiecības starp virsniekiem un kareivjiem.

Image
Mans zelts
Kadrs no filmas "Mans zelts"
Kadrs no filmas "Mans zelts"
Latvju kareivji arī savus ieročus izmantojuši nevis civiliedzīvotāju aplaupīšanai, kā tas karos nereti notiek, bet to aizstāvēšanai. Viņu spēcīgākais dzinulis doties cīņā allaž bijusi pienākuma apziņa aizstāvēt savu ģimeni, zemi, valodu. Tāpēc šim latvju “kareiviskajam garam” veselu grāmatu veltījis Edgars Dunsdorfs. Tāpēc šodien stāties gan profesionālajā Latvijas armijā, gan Zemessardzē ir goda pienākums.

Vienmēr bijusi svarīga tautas kopējā griba aizstāvēt savu zemi. Vai mūsdienu sabiedrība ir vienota?

Filmā uzdodam šo jautājumu  komandieriem, un viņu atbilde ir nepārprotama – ja tāds brīdis pienāktu, tas notiks – cilvēki nebaidīsies un ziedosies. Publiskajā telpā un sociālajos tīmekļos, kur darbojas dažnedažādi troļļi, bieži redzam tikai Latvijas ienaidnieku sakultās putas. Pirmsatmodas laikā daudziem arī varēja šķist, ka Maskavas militārais koloniālisms savu paveicis, ka sabiedrībā valda tikai  vienaldzība, apātija, bezcerība, gluži kā Lukašenko Baltkrievijā.  Bet tad piepeši ielās izgāja simti, tūkstoši, pusmiljons Latvijas cilvēku un izrādījās, ka viņi spēj būt vienoti, ka ir gatavi cīnīties. Mūsu skarbā vēsture mums tomēr ir iemācījusi, ka brīvību neviens nevienam nedāvina. Par to jācīnās.

Image
Mans zelts
Kadrs no filmas "Mans zelts". Foto: srž. Ēriks Kukutis
Kadrs no filmas "Mans zelts". Foto: srž. Ēriks Kukutis
Nacionālo bruņoto spēku, Zemessardzes pastāvēšana liecina, ka to esam ielāgojuši, ka šī apziņa beidzot būs iecementējusies mūsu tautā. Esmu pārliecināts, ka vajadzības gadījumā arī tagad mēs spētu saliedēties visaptverošai aizsardzībai, lai nekad neatgrieztos ellē, no kuras tik nesen izglābāmies. Galu galā divas, izšķirošās reizes 20. gadsimtā mēs no kaujas lauka esam izgājuši kā uzvarētāji – Neatkarības karā un Atmodas laikā.

Un nav tik svarīgi, ka par godu Latvijas armijas uzvarai Bemontiādē nosauktajā Uzvaras laukumā Pārdaugavā kādi ļaudis vēl cenšas bravūrīgi svinēt kādu Latvijai verdzību nesušu uzvaru. Tik un tā. Uzvarējusi ir Latvija un tās kareivji.

Šogad valsts svētki pulcēšanās ierobežojumu dēļ būs citādāki, kā jūs aicināt tos svinēt?

Atcerēties vēsturi, aizdedzināt svecīti 11. Novembra krastmalā, kā esam iesākuši, vai kur citur. “Sargs.lv” lasīju, ka iedzīvotāji arī šogad tiek aicināti apmeklēt Neatkarības kara cīņu vietas visā Latvijā, atceroties tos, kuri Latvijas brīvības vārdā ziedoja savu dzīvību.

Rakstīdams scenārijus filmām, esmu iedomājies,  ka faktiski katrā ģimenē kāds saistīts ar brīvības cīnītājiem. Man pašam tuvs radinieks – vecmāmiņas brālis Pēteris Lapainis – bijis Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks, kurš ieguvis četru armiju augstākos apbalvojumus un ir arī Lāčplēša ordeņa kavalieris. Viņš vienmēr teica – “Mani svētki ir 11. novembris, un gan jau mēs, Lāčplēši, sevi vēl parādīsim!” Viņš mira 1990. gadā, kad jau bija ievēlēta Latvijas Republikas Augstākā Padome, un ar Brāļu kapu komitejas palīdzību mums izdevās panākt, ka viņš bija pirmais “lāčplēšis” kopš Latvijas okupācijas, kurš saskaņā ar brīvās Latvijas likumiem tika apbedīts Brāļu kapos. Tāpēc mums ir ģimenes rituāls – 11. novembrī Brāļu kapos nolikt svecīti pie Pekšonkoļa kapa, kurš ir blakus Ēvalda Valtera kapa vietai. Mēs atceramies, un tas ir ļoti personīgi. 

Iepriekš minējāt Zemessardzi. Kā jūs saredzat tās lomu Latvijas bruņotajos spēkos un sabiedrībā kopumā?

1991. gada augusta puča laikā mēs Augstākajā padomē gatavojāmies pieņemt Zemessardzes likumu. Brīdī, kad pasludinājām pilnīgu Latvijas neatkarību no Maskavas, uz Jēkaba ielas namu no Doma laukuma puses virzījās padomju bruņutehnika. Maskavas pučs izgāzās, bet mēs savu Zemessardzes likumu pieņēmām. Vai tā nebija pirmā lielā mūsu Zemessardzes uzvara? Tūlīt pat tajā iestājās vairāki Augstākās padomes deputāti.

Image
Mans zelts
D. Īvāns Augstākajā padomē. Kadrs no filmas "Mans zelts"
D. Īvāns Augstākajā padomē. Kadrs no filmas "Mans zelts"

Tagad Zemessardze no toreizējās, lai arī entuziasma pārņemtās, tomēr visai pašdarbnieciskās, organizācijas pārvērtusies nopietnā militārā struktūrā.  Kad  mani dēli no Zemessardzes mācībām atsūta pa kādai fotogrāfijai, domāju, ka tā ir gandrīz profesionāla un augsti motivēta tautas armija. Katram latvietim derētu tajā iestāties.

Zemessardze jau nav tikai pienākuma pildīšana, gatavošanās stāvēt par saviem cilvēkiem un valsti. Dalība Zemessardzē taču ir cilvēcisko attiecību veidošana ar savējiem, tas ir zināms piedzīvojums, fizisks treniņš, personiska norūdīšanās. Tāpat arī prāta un taktikas spēle. Tā droši vien ir arī nevardarbīgās pretošanās skola. Ja kāds mūsu brīves ienaidnieks ir plātījies, ka ar savām lidmašīnām un tankiem, ar saviem rīkļurāvējiem varētu nokļūt līdz Rīgai pāris stundās, tad interesanti, ko viņš darītu trešajā stundā, kad sāktos vispārēja nepakļaušanās un pretošanās iebrucējam? Nu neko viņš nespētu! Mums tad būtu Zemessardze, bet viņam tikai okupanti.
Image
Mans zelts
Kadrs no filmas "Mans zelts". Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija
Kadrs no filmas "Mans zelts". Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Iepriekš atsaucāties uz “Sargs.lv”, vai esat regulārs portāla lasītājs?

Arī  šodien  palasīju. Bieži dažādās interneta tīmekļa vietnēs atlasu man svarīgas ziņas, lai justos droši, dzīvodams Latvijā. Portāls “Sargs.lv” parasti man interesējošo jau ir atlasījis. Varu teikt, ka esmu šī tīmekļa izdevuma domu biedrs un ik pa brīdim tajā ieskatos. Gandrīz  viss, kas tur ir, mani interesē. Arī atskati mūsu vēsturē.

Filmas “Mans zelts” radošā komanda – scenārija un teksta autors – Dainis Īvāns, režisors – Askolds Saulītis, producents – Raitis Ābele, animācijas mākslinieki – Harijs Grundmanis un Aigars Gercāns, bet komponists – Jānis Brunovskis. Filmas tekstu ierunājis aktieris Andris Keišs. Filma tapusi studijā “Tritone Studio” pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma, lai kuplinātu Latvijas armijas svētku svinības un nodrošinātu militārās vēstures liecību saglabāšanu.

Filmas pirmizrāde – 11. novembrī LTV1 plkst. 18:55

Image
Mans zelts
Publicitātes foto
Publicitātes foto

Dalies ar šo ziņu