"Sargs.lv" pēta: kādu lomu konfliktā starp Irānu un ASV ieņem kurdu organizācijas?

Kurdi ir viena no lielākajām etniskajām minoritātēm Irānā. Miljoniem kurdu dzīvo galvenokārt valsts ziemeļrietumos pie Irākas robežas - reģionā, ko bieži sauc par Irānas Kurdistānu. Daudzus gadus kurdu kopienas ir saskārušās ar politiskiem ierobežojumiem un pastiprinātu drošības dienestu kontroli. Kurdu politiskā aktivitāte bieži tiek uzskatīta par drošības apdraudējumu, tāpēc vairākas kurdu politiskās kustības izveidoja arī bruņotus spārnus un sāka darboties no bāzēm Irākas Kurdistānā. No šiem kalnainajiem reģioniem kurdu grupas uztur sakaru tīklus, apmācību nometnes un loģistiku, kas ļauj tām turpināt darbību pat spēcīga valdības spiediena apstākļos.

Kurdu grupas no daudzām citām Irānas opozīcijas kustībām atšķiras ar savu organizētību. Liela daļa Irānas opozīcijas ārzemēs darbojas caur trimdas tīkliem, mediju kampaņām un politisko aktīvismu, taču tām bieži trūkst skaidras struktūras un darbības iespēju pašā Irānā. Savukārt kurdu partijām jau sen ir savas politiskās institūcijas, pieredzējuši kaujinieki un vietējie atbalsta tīkli kurdu apdzīvotajos reģionos. Dažas kurdu organizācijas ir arī spējušas organizēt streikus un koordinēt protestus vairākās pilsētās Irānas Kurdistānā. Šo spēju dēļ kurdu grupas ir vienas no retajām opozīcijas kustībām, kas teorētiski varētu veikt organizētas militāras operācijas valsts iekšienē.

Image

Amerikas Savienotās Valstis pēdējā laikā ir izrādījušas pieaugošu interesi par kurdu iesaisti iespējamās darbībās, kas varētu vājināt Irānas valdību. Kā ziņots, ASV amatpersonas ir tikušās ar kurdu politiskajiem līderiem un opozīcijas pārstāvjiem, lai apspriestu iespējamu sadarbību. Šo diskusiju pamatā ir ideja, ka kurdu kaujinieki varētu iesaistīt Irānas drošības spēkus cīņās valsts ziemeļrietumos. Tas varētu piespiest Teherānu pārvietot papildu karaspēku un resursus uz šo reģionu, tādējādi apgrūtinot valdības spēju apspiest protestus lielākajās pilsētās.

Kurdu kaujiniekiem ir arī ievērojama kaujas pieredze. Daudzi no viņiem pēdējās desmitgades laikā piedalījās cīņās pret ekstrēmistu grupējumiem Irākā un Sīrijā. Šo konfliktu laikā kurdu spēki saņēma apmācību un loģistikas atbalstu no Rietumvalstu armijām, tostarp no Amerikas Savienotajām Valstīm. Šī pieredze palielināja viņu militārās spējas un izveidoja sadarbības saites starp kurdu kaujiniekiem un ASV drošības institūcijām. Tāpēc kurdu grupas bieži tiek uzskatītas par vieniem no pieredzējušākajiem nevalstiskajiem bruņotajiem spēkiem reģionā.

Tomēr iespējamā kurdu iesaistīšanās darbībās pret Teherānu joprojām ir strīdīgs jautājums citu Irānas opozīcijas grupu vidū. Daudzi opozīcijas līderi uzskata, ka pēc politiskām pārmaiņām Irānai jāpaliek vienotai un stingri centralizētai valstij. Savukārt kurdu politiskās kustības bieži iestājas par reģionālu autonomiju, federālu valsts modeli un kurdu kultūras un politisko tiesību atzīšanu. Lai gan kurdu līderi parasti skaidro, ka runa ir par pašpārvaldi Irānas sastāvā, nevis par pilnīgu neatkarību, kritiķi baidās, ka šādi risinājumi nākotnē varētu veicināt separātismu.

Šo bažu saknes meklējamas jau vairākus gadu desmitus senā pagātnē. Attiecības starp Irānas valsti un kurdu kustībām ilgu laiku ir bijušas pilnas ar konfliktiem un savstarpēju neuzticību. Spēcīgi centralizēta valsts politika lielu daļu 20. gadsimta ierobežoja etnisko minoritāšu politisko autonomiju. Pēc 1979. gada revolūcijas sadursmes starp kurdu grupām un jauno valdību ātri pārauga bruņotos konfliktos. Kopš tā laika kurdu aktīvisti un organizācijas bieži ir saskārušās ar arestiem, nāvessodiem un pastiprinātu drošības dienestu uzraudzību. Šī pieredze ir veicinājusi kurdu skepsi pret solījumiem par vienlīdzīgām tiesībām no jebkuras nākotnes valdības Teherānā.

Image

Situāciju sarežģī arī reģionālā politika. Kurdu politiskās kustības Tuvajos Austrumos ir savstarpēji saistītas ar politiskām aliansēm un līdzīgām idejām. Tāpēc kaimiņvalstis bieži ar piesardzību raugās uz kurdu bruņotajām grupām, baidoties, ka lielāka kurdu autonomija vienā valstī varētu iedrošināt līdzīgas prasības arī citās valstīs. Šīs bažas vēsturiski ir ietekmējušas arī to, kā starptautiskie spēlētāji, tostarp Amerikas Savienotās Valstis, sadarbojas ar kurdu organizācijām reģionā.

Neskatoties uz šiem sarežģījumiem, kurdu spēki joprojām ir viena no retajām opozīcijas grupām, kurām ir spēja militāri darboties pret Irānas drošības spēkiem. Viņu kaujinieku skaits ir tūkstošos, un viņi darbojas kalnainos apvidos, kas dod dabiskas aizsardzības priekšrocības. Tajā pašā laikā spēku samērs joprojām ir par labu Irānas valstij. Irānai ir liels drošības aparāts, tostarp Revolucionārā gvarde un dažādi paramilitārie spēki, kā arī plaši izlūkošanas tīkli un ilga pieredze sacelšanos apspiešanā.

Diskusijas par kurdu iesaistīšanos atspoguļo arī plašāku jautājumu par to, kādai nākotnē vajadzētu būt Irānas politiskajai sistēmai. Kurdu kustības uzskata, ka stabilai un demokrātiskai Irānai ir nepieciešama reāla autonomija un minoritāšu tiesību atzīšana. Savukārt daudzi citi opozīcijas pārstāvji baidās, ka spēcīga decentralizācija varētu vājināt valsti un radīt jaunas iekšējas šķelšanās. Šo atšķirīgo redzējumu saskaņošana joprojām ir viens no lielākajiem izaicinājumiem Irānas opozīcijai.

Tas, vai kurdu grupām būs izšķiroša loma iespējamā konfliktā ar Teherānu, būs atkarīgs no vairākiem faktoriem. Starp tiem ir kurdu partiju spēja saglabāt savstarpēju vienotību, ārējā atbalsta apjoms un citu opozīcijas grupu gatavība ar viņiem sadarboties. Svarīga nozīme var būt arī Amerikas Savienoto Valstu iesaistei, jo Vašingtonas stratēģiskie lēmumi var ietekmēt gan kurdu militāro darbību apmēru, gan arī plašāku politisko situāciju saistībā ar Irānas nākotni.