"Sargs.lv" skaidro: Mazo kaujas grupu iefiltrēšanās taktika - Pokrovskas kauju analīze

Šīs taktikas pirmsākumi ir meklējami 2023. gada beigās, kaujas laikā par Avdijivku, kur sākotnējā fāzē Krievijas Federācijas bruņotie spēki zaudēja tūkstošiem bruņoto kaujas mašīnu. Vēlāk mazo kaujas grupu iefiltrēšanās fiksēta arī citviet - Kurskas apkārtnē, Kupjanskas un Limanas virzienā, Siverskas apkaimē un Zaporižjas frontē. Tātad runa nav par vienviet pielietojamu taktiku, bet gan par plaši izmantotu kaujas darbības modeli vairākos kara posmos un reģionos.

Šīs cilvēku grupas parasti ir ļoti nelielas - tipiski tie ir 2 līdz 5 cilvēki, dažreiz pat viens. Ņemot vērā, ka mūsdienu karadarbības apstākļos droni var pamanīt smagās kaujas tehnikas kolonnas vairākus kilometru pirms pietuvošanās kontakta līnijai, ļaujot pretiniekam ātri koncentrēt izlūkdronus un artilēriju, Krievijas bruņotie spēki pieņēma lēmumu principā pārtraukt smagās bruņutehnikas regulāru izmantošanu. Šī iemesla dēļ mazās kaujas grupas pārvietojas ar motocikliem, vieglajiem džipiem vai automašīnām, kurām mēdz būt nozāģēts jumts, kā arī kājām.

Image

Izmantotās taktikas mērķis nav atklāta frontāla sadursme, bet slepena iefiltrēšanās un pretinieka aizsardzības izjaukšana. Mazās kaujas grupas slēpjas daudzstāvu ēku pagrabos un drupās no dažām dienām līdz vairākām nedēļām. Pakāpeniski grupām pievienojas lielāks skaits karavīru, un tās pārvēršas par aptuveni 20-30 cilvēku vienībām. Munīcija un nepieciešamie resursi, piemēram, rāciju baterijas, grupām tiek piegādāti pa sakaru līnijām vai ar dronu starpniecību. Pēc laika grupai tiek dots konkrēts uzdevums - izkļūt no pagraba, ierīkot slēptuvi uz tuvējās maģistrālās ielas un nodibināt lokālu kontroli. Šāda pakāpeniska spēku audzēšana un bāzēšanās izjauc ukraiņu aizsardzības sistēmas un būtiski apgrūtina spēju ātri atjaunot kontroli vai pārvietoties cauri pilsētai.

Krievija izmanto koriģējamās aviācijas bumbas, sauktas par “KAB”. Piemēram, Pokrovskā vienas dienas laikā tika reģistrētas 200 nomestas koriģējamās aviācijas bumbas, kuru svars svārstījās no 500 kilogramiem līdz pat 3 tonnām. Šāda intensitāte praktiski neļauj Ukrainas bruņotajiem spēkiem pilsētā ilgstoši nostiprināties, jo tiek iznīcināta jebkāda infrastruktūra, un pašlaik efektīvas aizsardzības pret šīm koriģējamajām aviācijas bumbām nav.

Vēl kāds būtiskais elements ir dronu karadarbības principu izmantošana, lai īstenotu tā dēvēto kaujas lauka izolāciju. Pokrovskas apkārtnē nav skaidras frontes līnijas. Tās vietā ir plašs kaujas rajons - aptuveni 10 km no vienas puses un 10 km no otras puses, ar tā dēvēto “pelēko zonu” centrā. Šajā zonā jebkura kustība neatkarīgi no tā, vai runa ir par 2 līdz 3 kājniekiem, konvojiem, medicīniskām vai pārapgādes mašīnām, tiek pakļauta pastāvīgam novērojumam un bīstamībai. Jebkurā diennakts laikā pārvietošanās no punkta A uz punktu B kļūst par riskantu un laikietilpīgu operāciju. Tieši šāda kaujas lauka izolācija ir viens no elementiem, kas ļauj Krievijas spēkiem ierobežot ukraiņu manevra iespējas.

Kā norāda pētnieks, galvenais elements, uz ko Ukraina koncentrējas, lai stātos pretī šai izmantotajai taktikai, ir dronu spēju kapacitātes palielināšana un pretdronu sistēmu biežāka lietošana. Ukrainas bruņoto spēku vienībās ir izveidotas dronu apakšvienības, kas mēģina likvidēt iefiltrējušās krievu spēku grupas. Tomēr problēmas sagādā kaujas lauka blīvums, kas ir ievērojami samazinājies, un krievu kaujas grupu kustība notiek vairākās vietās vienlaicīgi.

Vēl viena Ukrainas vājā vieta ir kājnieku resursu izsīkums no bruņoto spēku apakšvienību līdz rotu līmenim.

Tāpat Valdis Kuzmins norāda, ka viens no efektīvākajiem pretdarbības līdzekļiem pret divu līdz trīs cilvēku grupām ir vienkāršas, masīvas fortifikācijas - prettanku grāvji, dzeloņdrāšu joslas un citi fiziski šķēršļi, ko cilvēki šādā sastāvā vienkārši nespēj šķērsot.

Image

Komentējot smagās cīņas par Pokrovsku, V. Kuzmins atzīst, ka pilsēta tiek uztverta kā cietoksnis, ko nevar atstāt, pat ja tās zaudēšana neizmainītu kara gaitu kopumā. Patiesi stratēģiska nozīme nav atsevišķu pilsētu aizstāvēšanā, bet gan kontrolē pār infrastruktūru, kas nosaka konkrētas teritorijas spēju pastāvēt kā apdzīvotam reģionam. Donbass ir plašs stepes apvidus, kur vienmēr pietrūcis dabisku ūdens avotu.

Šī iemesla dēļ galvenais stratēģiskais objekts nav pati Pokrovska, bet gan Siverskijdoņeca upes ūdenskanāls, kas pirms kara nodrošināja ar ūdeni lielāko daļu Donbasa, tostarp Donecku. Kanāls sākas pie Siverskijdoņecas upes, netālu no Slovjanskas, kur atrodas arī hidroelektrostacijas dambis - tieši no šīs vietas ūdens tiek novadīts uz visu reģionu. Ja Ukraina zaudētu kontroli pār šo upes posmu un HES vai ja kanālu nebūtu iespējams atjaunot, Donbass faktiski kļūtu neapdzīvojams.

No Krievijas skatpunkta šis kanāls un tā ūdens avots ir viens no nedaudzajiem patiesi stratēģiskajiem mērķiem: nevis tāpēc, lai iekarotu kārtējo pilsētu vai reģionu, bet lai nodrošinātu Donbasa eksistenci pēc iespējamās okupācijas un integrācijas Krievijas sastāvā. Savukārt Ukrainas uzdevums šajā kontekstā ir saglabāt kontroli pār upes krastiem, jo tie ne tikai uztur civilās apgādes sistēmu, bet arī simbolizē spēju saglabāt dzīvotspējīgu, neatkarīgu Donbasu, tāpēc Pokrovska šajā ķēdē ir tikai posms, nevis mērķis.