Šodien daudzi eksperti to dēvē par lielāko šī gadsimta un pat vienu no visu laiku lielākajām ģeopolitiskajām kļūdām, tomēr pagājušā gada 24. februāra rītā situācija nebūt nebija viennozīmīga. Kad Krievijas noziedzīgā režīma virzītie tanki šķērsoja Ukrainas robežu, pasaule aizturēja elpu, gaidot pašu sliktāko. Tomēr jau pēc aptuveni 72 stundām kļuva skaidrs, ka Krievijas plāns ir sabrucis kā vēja aizpūsts kāršu namiņš, un to arvien skaidrāk un pārliecinošāk ir apliecinājusi arī turpmākā kara gaita. “Sargs.lv” pētīja, kādi bija Krievijas militārās avantūras Ukrainā izgāšanās galvenie iemesli.
Taisnības labad jāpiebilst, ka (laimīgā kārtā) Krievijas neveiksmes gan kaujas laukā, gan starptautisko attiecību arēnā joprojām turpinās, un to iemesli joprojām pašos pamatos ir tie paši, kas pirms gada neļāva īstenoties diktatora Vladimira Putina vēlmei pilnībā pārņemt Ukrainu savā varā.
Kamēr Krievijas spēki ieņēma uzbrukuma pozīcijas gar Ukrainas robežu, militārie eksperti spekulēja, kā tieši varētu notikt potenciālais uzbrukums. Lai arī Ukrainas armija kopš sakāves 2014. gadā bija spērusi lielus soļus uz priekšu savā attīstībā un kaujas spēju uzlabošanā, Krievijas uzbrukuma gadījumā to sagaidīja cīņa ar iespaidīgu pārspēku.
Tika lēsts, ka tikai iznīcinātāju skaita ziņā Krievijas pārsvars ir aptuveni 15 pret 1, nerunājot par tūkstošiem spārnoto un ballistisko raķešu, kam bija jāsatriec pīšļos Ukrainas pretgaisa aizsardzība.
Tomēr netrūka ekspertu, tostarp arī pašu Krievijas militāristu vidū, kas jau pirms iebrukuma pauda, ka tā būtu milzīga pārrēķināšanās no Kremļa puses, kas rezultātā var novest arī pie Krievijas valsts sabrukuma tās pašreizējā veidolā. Drīz vien pēc liktenīgā 24. februāra rīta izrādījās, ka viņiem varētu būt taisnība.
Putina personīgais karš
2014. gadā ar Krimas un Donbasa teritoriju aneksiju Krievija ārkārtīgi veiksmīgi izspēlēja hibrīdkara scenāriju, demonstrējot pasaulei, ka tā ir spējīga uz negaidītiem stratēģiskiem un taktiskiem militāriem gājieniem, kas spēja tai nest panākumus un pamatīgi apmulsināt Rietumu politiķus.
Kā zināms, savu ietekmi Krievija turpināja apliecināt arī pēc tam, piemēram, plaši izmantojot dažāda veida informatīvās telpas ietekmēšanas un kiberuzbrukumu operācijas. Bez šaubām, ka Ukraina nepārtraukti atradās šādu Krievijas ietekmes darbību sfērā, vienlaikus Krievijas specdienesti ieguldīja vērienīgus resursus spiegu un kolaborantu tīkla izveidošanā Ukrainas sabiedrībā, tostarp arī politiskās pārvaldes, militārajās un iekšlietu struktūrās. Ukraina līdz pagājušā gada 24. februārim joprojām atradās spēcīgā Krievijas ietekmes zonā, un par vienu no lielākajiem Krievijas trumpjiem bija jāuzskata lielais etnisko krievu tautības iedzīvotāju skaits Ukrainā.
Tikmēr Ukrainas uzsāktais ceļš pretī Rietumiem diktatoram bija aizvainojošs teju personiskā līmenī – no tā arī Putina izteiktais naids tieši pret ukraiņu nāciju un absurdās teorijas, ka “Ukraina nav īsta valsts”, ka to savā varā pārņēmusi fašisti utt. Savu redzējumu par Ukrainu un ukraiņiem kā daļu no "lielās Krievzemes" diktators centās pat pamatot ar it kā paša sacerētiem pseidovēsturiskiem traktātiem.
Otrs iemesls šādam solim nešaubīgi bija spožie panākumi un Putina popularitātes kāpums pēc Krimas aneksijas un Donbasa teritoriju pārņemšanas savā kontrolē, kā arī vājā, novēlotā un slikti koordinētā Rietumu reakcija.
Maldīgie pieņēmumi un kļūdu lavīna plānošanā
Kāpēc Putins bija tik pārliecināts par sava iecerētā “zibenskara” izdošanos? Krievijas diktators tiek raksturots kā cilvēks, kuram riebjas uzklausīt sliktas ziņas, tāpēc invāzijas gatavošanas posmā varētu pieņemt, ka specdienestu ziņojumi un atskaites par situāciju Ukrainā iezīmēja nevis faktisko, bet Putinam vēlamo ainu.
Tas ekspertiem liek secināt, ka arī vairākus gadus ilgais sagatavošanās posms visdrīzāk netika realizēts atbilstoši plānam, jo, pirmkārt, daudzi no specdienestu izpildītājiem neticēja šādas invāzijas iespējamībai un savu darbu paveica tikai “ķeksīša pēc”, un, otrkārt, Krievijas augstais korupcijas līmenis gādāja, lai invāzijas gatavošanai paredzētie līdzekļi nenonāktu tur, kur tiem paredzēts.
Šāda pieeja atspoguļojās arī Krievijas bruņoto spēku sagatavošanā un militārās operācijas plānošanā. Tā kā Ukrainas padošanās jau bija determinēta, armija bija paredzēta nevis karam, bet parādei (ko apliecina gan parādes tanki, gan karavīru paņemtie parādes formas tērpi).
Visdrīzāk iepriekš minētie Kremļa maldīgie apsvērumi noteica arī Krievijas iebrucēju kontingentu, kas tika lēsts ap 150 000 līdz 200 000 karavīru apjomā. Militārie eksperti šādu daudzumu uzskatīja par izteikti nepietiekamu, ņemot vērā aplēses, ka Ukrainas bruņotos spēkus tobrīd veidoja ap 250 000 karavīru, kā arī kopējo Ukrainas iedzīvotāju skaitu, kas pārsniedz 40 miljonus cilvēku. Tiek uzskatīts, ka veiksmīga uzbrukuma īstenošanai spēku attiecībai jābūt vismaz 3 pret 1 uzbrucēja labā.
Ukrainas kaujas spējas atklāja Krievijas militāro nespēju
Tika uzskatīts, ka Krievija pēc rūgtajām mācībām Čečenijas karos ir spērusi lielus soļus bruņoto spēku modernizēšanā. Tā nemitīgi lielījās gan ar iespaidīgo finansējumu (protams, Eiropas mērogā), gan pašiem modernākajiem ieročiem – raķešu sistēmām, pretgaisa aizsardzību, aviāciju, elektroniskās karadarbības spējām. Iespaidu par Krievijas militāro varenību stiprināja tās panākumi gan Gruzijā, gan Ukrainā, gan Sīrijā.
Militārie eksperti norāda, ka Krievijas armiju caurauž smagas problēmas visos līmeņos. Viena no acīmredzami smagākajām ir tās komandieru vājās taktiskās spējas kombinēto ieroču operāciju vadīšanā, nespējot efektīvi realizēt mehanizēto kājnieku, artilērijas un aviācijas sadarbību.
Tikpat vāja izrādījās vienību savstarpējā koordinācija un nespēja patstāvīgi pieņemt lēmumus kaujas laukā, jo Krievijas armijas sistēma paredz jebkuru darbību saskaņošanu ar augstāka līmeņa komandieriem.
Rezultātā Krievija ātri un bieži vien bezjēdzīgi zaudēja arī daudzas savas elites vienības – desantniekus, specnazu u.tml., kas tika izmantotas neatbilstošiem uzdevumiem un nesaņēma nepieciešamo atbalstu, un drīz šiem upuriem pievienojās arī komandējošā sastāva virsnieki, tostarp pat vairāk nekā desmit ģenerāļi, kas paši bija spiesti uzturēties frontes līnijas tuvumā un komandēt apjukušos karavīrus.
Taču šādu Krievijas spēku virzības veidu noteica kārtējā nejēdzīgā cēloņsakarību ķēde. Pastāv pieņēmums, ka Putins atlika iebrukumu Olimpisko spēļu dēļ, taču februāra beigās Ukrainas zeme jau bija kļuvusi mīksta un nepiemērota smagās tehnikas izbraukšanai.
Ātri vien par nepārvaramu Krievijas armijas problēmu kļuva ne tikai koordinētie un motivētie Ukrainas spēku uzbrukumi, bet pašu loģistikas hroniskā nespēja.
Situācija uzlabojās vien tad, kad Krievija kā galveno uzbrukuma virzienu izvēlējās Doneckas un Luhanskas apgabalu, kur apgādes veikt jau kļuva vieglāk. Tomēr kopš “HIMARS” mobilo raķešu sistēmu parādīšanās kaujas laukā loģistika joprojām ir viena no sāpīgākajām Krievijas karaspēka problēmām.
Taču par lielāko un visaptverošāko Krievijas armijas militārās nespējas cēloni praktiski visi eksperti nosauc gadu desmitiem ilgušo korupciju un “putinisma” caurstrāvoto domāšanu.
To, cik lielā mērā Krievijas izslavētie militārie sasniegumi ir tikai izrādīšanās “uz papīra” un televīzijas ekrānā, atklāja ukraiņu karavīru atradumi – ar dūri sadauzāmas ķiveres, ar pistoli cauršaujamas bruņuvestes, tanku reaktīvās bruņas, kas aizstātas ar tukšām olu kārbām, un daudzi jo daudzi līdzīgi piemēri.
Taču runa nebija tikai par nozagto ekipējumu, kuram atvēlētie līdzekļi bija aizplūduši atsevišķu personu makos, bet kopējo ārkārtīgi zemo morāles līmeni un pesimistiski-nihilistisko noskaņojumu Krievijas karavīru rindās. To pastiprināja arī neizbēgamā “lielgabalu gaļas” sajūta, jo Kremlim savu karavīru dzīvības drīz kļuva par teju galveno ieroci cīņā pret ukraiņiem – tas bija resurss, ko šķietami varēja netaupīt.
Tas izriet no vēl vienas itin klasiskas Kremļa pieļautās kļūdas – politisko mērķu izvirzīšanas par prioritāti pār militārajiem apstākļiem un iespējām.
Putins un viņa komandieri absolūti nerēķinās ar karavīru dzīvībām, tomēr šāda pieeja ne tikai nav devusi cerētos rezultātus, bet arī novedusi pie nākamā sarežģījuma – nepieciešamības izziņot un īstenot Krievijas iedzīvotāju mobilizāciju, kas izraisīja masveidīgu jaunu vīriešu bēgšanu no valsts.
Teroristu taktika un konfrontācija ar Rietumiem
Krievija piedzīvoja neveiksmes ne tikai fiziskajā kaujas laukā, bet arī informatīvajā telpā, neraugoties uz tās plašo pieredzi dezinformācijas un melu kampaņu veidošanā kopš 2014. gada.
Putins nešaubīgi paļāvās uz Rietumu līderu vājumu un cerēja, ka viņa kampaņa noslēgsies vēl pirms tie būs spējuši pienācīgi reaģēt. Kad ukraiņiem arī ar atsevišķu Rietumvalstu, Polijas un Baltijas sūtīto ieroču palīdzību izdevās atsist iebrucēju pirmo vilni, Krievija arvien straujāk sāka zaudēt savas pozīcijas starptautiskajā politiskajā scēnā, pakāpeniski pieaugot nosodījumam Krievijas virzienā un atbalstam Ukrainai.
Kā zināms, sākotnēji ne sankcijas, ne ekonomiskais, sociālais un militārais atbalsts nešķita pietiekami efektīvs, tomēr laika gaitā tas ir sasniedzis pirms gada neiedomājamus apmērus, kad Ukrainai tiek piegādāti kaujas tanki un tās ekonomikā iepludināti miljardiem dolāru, bet Kijivu kara laikā nebaidās apmeklēt pats ASV prezidents.
Tikmēr Krieviju skārušas iepriekš nepieredzētas sankcijas gan no ES, gan ASV un citu valstu puses, kas būtiski apturējušas gan tās ienākumus, gan spēju attīstīt savu militāro potenciālu (praktiski visas modernās Krievijas ieroču sistēmas darbojas, pateicoties Rietumu piegādātajām augsto tehnoloģiju komponentēm), bet Eiropa ir spērusi milzu soļus, lai atbrīvotos no Krievijas energoresursu atkarības.
Pirmkārt, tā joprojām ir nesaudzīga artilērijas izmantošana ar “nodedzinātās zemes” pieeju, brutāli iznīcinot visu savā priekšā metru pēc metra, kā tas pagājušā gada pavasarī notika Mariupolē un šobrīd notiek Bahmutā. Otrkārt, tā ir mērķtiecīga civilās infrastruktūras iznīcināšana ar mērķi terorizēt Ukrainas tautu un piespiest to padoties – jau kopš oktobra Krievija pakļauj dažādas Ukrainas apdzīvotās vietas masīvām raķešu apšaudēm, nogalinot civiliedzīvotājus un nodarot smagus postījumus enerģētiskajai infrastruktūrai, kuru dēļ Ukrainā ir ierobežota elektroapgāde un apkures padeve.
Protams, ir iespējams diskutēt, vai šādu taktiku ir pareizi dēvēt par kļūdu, tomēr nav noliedzams, ka Krievija ar šīm metodēm ne tikai nav guvusi cerētos panākumus, bet arī panākusi savas valsts pilnīgu izolāciju no civilizētās pasaules, bet par tās vienīgajām stabilajām atbalstītajām uzskatāmas Irāna un Ziemeļkoreja, kā arī Eritreja. Vairākas valstis, tostarp arī Latvija, jau oficiāli atzinušas Krieviju par valsti, kas sponsorē terorismu, pagājušā gada novembrī to pasludināja arī Eiropas Parlaments.
Lai arī Krievijas pieļautās kļūdas ir prasījušas simtiem tūkstošu dzīvību abās karojošajās pusēs un nodarījušas simtiem miljardos dolāru mērāmus zaudējumus (nerunājot par globālajiem ekonomiskajiem satricinājumiem), to patieso ietekmi uz valsts un visas Eiropas turpmāko likteni vēl ir pāragri novērtēt.