Nav noslēpums, ka Kremlis vēlas atgriezties tajā laikā, kad Krievija dominēja pār saviem kaimiņiem visā Eirāzijā. Taču tā vietā, lai tuvinātos šim mērķim, šobrīd notiek tieši pretējs process, un iepriekš draudzīgās bijušās padomju republikas valstis nemaz nevēlas iet Kremļa pavadā, raksta izdevums "Politico".
Kad Krievijas līderis Vladimirs Putins uzsāka iebrukumu Ukrainā, viņš cerēja atjaunot Padomju Savienības slavas dienas 1950. gados, kad tā bija savas varas virsotnē. Tā vietā viņš ir izraisījis tādu haosu, kāds nav redzēts kopš PSRS sabrukuma 1991. gadā.
Visās Krievijas ietekmes sfērās, sākot ar Austrumeiropu un beidzot ar Kaukāzu un Vidusāziju, kādreizējās Maskavas savulaik plašās impērijas teritorijas ieņēmušas dumpinieku pozīcijas vai vispār ir atstātas novārtā, kamēr Kremlis pievēršas arvien postošākam karam Ukrainā.
Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts
Jau ziņots, ka Azerbaidžāna nesen sāka apšaudīt Armēnijas pilsētas un ciemus, kas iezīmē nopietnāko eskalāciju Dienvidkaukāza reģionā kopš asiņainā kara starp abām bijušās padomju savienības republikas pirms diviem gadiem.
Maskavas izsludinātais pamiers apturēja 2020. gada konfliktu, taču Krievijas karaspēks tika izvietots strīdīgajā Kalnu Karabaha reģionā. Tomēr ziņojumos norādīts, ka Kremlis šobrīd savus labākos un pieredzējušākos karavīrus ir nosūtījis uz Ukrainu, tāpēc Azerbaidžānas spēki, kuri tikuši pāri kontakta līnijai, no krievu puses netiek kārtīgi atspiesti atpakaļ.
Jau ziņots, ka Armēnija ir Krievijas vadītās kolektīvās drošības līguma organizācijas militārās alianses locekle, un valsts premjerministrs Nikols Pašiņjans trešdien mudināja bloku nosūtīt “militāro palīdzību valsts teritoriālās integritātes atjaunošanai”.
“Krievijas neveiksmes karā Ukrainā nozīmē, ka tās spējas ir ierobežotākas un radījušas varas vakuumu reģionā. Šajā brīdī Krievija nav nedz gatava, nedz spējīga savaldīt Azerbaidžānu,” uzskata armēņu politiskais analītiķis Tigrans Grigorjans.
Šobrīd Azerbaidžāna savas pēcpadomju saites ar Maskavu ir aizstājusi ar ciešākām attiecībām ar Turciju, kas tai nodrošina modernu militāro tehniku un apmāca karaspēku.
Situācija Gruzijā
Ukrainas karogs nav iespējams palaist garām Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi, tie izkārti gan pie birojiem, gan valdības ēkām. Tikmēr uz daudzām sienām uzzīmētie grafiti izsmej Putinu, savukārt kāds tendenciozs bārs pirms ielaišanas krieviem pieprasa parakstīt deklarāciju par iebildumiem pret savas valsts agresiju Ukrainā.
Taču aptuveni piekto daļu Gruzijas teritorijas ir okupējis Krievijas karaspēks un viņu sabiedrotie separātiskajos Abhāzijas un Dienvidosetijas reģionos. Zaudējusi karu pret Maskavu 2008. gadā, Gruzija jau sen ir pametusi Krievijas politisko orbītu, lai arī valsts joprojām ir trešajā vietā Krievijas uzticamāko tirdzniecības partneru sarakstā.
Tikmēr Gruzijas valdošās partijas līderis Iraklijs Kobakhidze apgalvoja, ka valstij, uzbrūkot Abhāzijai un Dienvidosetijai, būtu “jāļauj tautai pateikt, vai viņi vēlas atvērt otru fronti Gruzijā pret Krieviju”. Vēlāk gan viņš izteicās, ka tas bijis tikai joks.
Situācija Kazahstānā
Atcerēsimies, ka šī gada janvārī Krievijas karaspēks Kazahstānā ieradās kolektīvās drošības līguma organizācijas “miera uzturēšanas” misijas ietvaros, kuras uzdevums bija apspiest masu protestus, kas draudēja gāzt valdību. Tas gan nenozīmē, ka ar šo soli Kremlis ieguvis uzticamu sabiedroto.
Jau ziņots, ka Sanktpēterburgas ekonomikas forumā šī gada jūnijā V. Putins no Kazahstānas prezidenta Kasima Žomarta Tokajeva nesaņēma gaidīto atbalstu Krievijas sāktajam karam Ukrainā, kas, Putina vārdiem runājot, realizēts tikai, lai pasargātu separātiskās krievu republikas Donbasā. Toreiz Kazahstānas prezidents teica, ka neatzīst šādas kvazi valstis, kādas ir Luhanska un Doņecka.
Nedaudz vēlāk Tokajevs Eiropadomes priekšsēdētājam Šarlam Mišelam paziņoja, ka Kazahstāna ir nobažījusies par Krievijas sāktā kara radītajiem “riskiem pasaules enerģētiskajai drošībai”, un piedāvāja “izmantot savas valsts ogļūdeņraža potenciālu, lai stabilizētu situāciju pasaules un Eiropas tirgos.”
Augustā bijušais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs sociālajos medijos ievietoja paziņojumu, ka “Kazahstāna ir mākslīga valsts un ka tās “mežonīgās zemes” sākotnēji kolonizējuši krievi”– kaut kas līdzīgs Kremļa retorikai par Ukrainu. Vēlāk šis ieraksts tika dzēsts, un Medvedevs, kurš pilda arī Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieka pienākumus un ir izteicis virkni arvien nacionālistiskāku un agresīvāku komentāru par karu un rietumiem, sacīja, ka viņa sociālo tīklu konts ticis uzlauzts.
Situācija Moldovā
Moldova, kurā dzīvo mazāk nekā 3 miljoni iedzīvotāju, tā arī līdz galam nav spējusi atkratīties no Maskavas ietekmes - tās austrumu reģionā Piedņestrā ir separātiska republika, kurā izvietoti aptuveno 1500 Krievijas armijas karavīru.
Taču Moldovas prezidente Maija Sandu skaidri norādījusi, ka vēlas krievus prom no šīs teritorijas, tāpat kā kara izbeigšanu Ukrainā.
“Krievijas netaisnais karš pret Ukrainu skaidri parāda mums brīvības cenu,” viņa sacīja.
Jau ziņots, ka gan Moldovai, gan Ukrainai jūnijā tika piešķirts ES kandidātvalsts statuss, un Brisele joprojām palīdz valstij pārvarēt atkarību no Krievijas enerģijas.
Situācija Tadžikistānā un Kirgizstānā
Nesen abu valstu robežsargi atklāja uguni, un sadursmēs, kā tiek ziņots, gāja bojā divi cilvēki. Ziņas par iespējamo artilēriju un citiem smagajiem ieročiem tagad likušas evakuēt ciematus abās pusēs.
Abu valstu kopīgā garā robeža ir vāji marķēta līdz ar to abas puses apsūdz viena otru tās pārkāpšanā un uguns atklāšanā. PSRS laikos robežai nebija nozīmes, bet pēdējos gados Tadžikistāna un Kirgizstāna vairākkārt nonākušas līdz potenciālā kara robežai.
Taču Krievijas militārā vara šajā reģionā mazinās. Krievija no bāzēm Tadžikistānā jau atsaukusi vismaz 1500 karavīru, tāpat izskan ziņas, ka arī Kirgizstānā iepriekš izvietotie Krievijas karavīri ir nosūtīti uz citiem reģioniem.
Impērijas ceļas un krīt
Šonedēļ Uzbekistānā notikušais Šanhajas sadarbības organizācijas samits ir labs piemērs varas maiņas mērogam. V. Putins Uzbekistānas pilsētā Samarkandā tikās ar Ķīnas prezidentu Sji Dzjiņpinu un vēlāk atzina, ka viņa Ķīnas kolēģim ir “jautājumi” un “bažas” par karu Ukrainā.
Ķīnas līderis nāca klajā ar rūpīgi formulētu paziņojumu: “Pretī mainīgajai pasaulei, mainīgajiem laikiem un vēsturiskajām pārmaiņām Ķīna ir ar mieru sadarboties ar Krieviju, lai demonstrētu lielvaru pienākumus un vadītu, iedzīvinātu stabilitāti un pozitīvu enerģiju haosa pārņemtajā pasaulē”.
Ķīnas prezidents arī sacīja, ka Ķīna “apņēmīgi atbalstīs Kazahstānu tās neatkarības, suverenitātes un teritoriālās integritātes aizstāvībā”. Un tas liecina vienu – izskatās, ka šajā reģionā ir jauns un spēcīgs spēlētājs, un tā, visticamāk, nav Krievija.