Rietumu līderi ir plaši nosodījuši Krievijas autoritārā valdnieka Vladimira Putina pavēli iebrukt Ukrainā. Šim uzbrukumam daļēji palīdz arī Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Aleksandrs Lukašenko. Abu valstu okupantu karaspēks kopš iebrukumu ir pārkāpis daudz un dažādus Starptautisko tiesību aktus, proti, uzbrukuma rezultātā cieš nevainīgi cilvēki. Par šādiem pārkāpumiem iestājas tiesiskā atbildība, taču šajā gadījumā tas nav tik vienkārši. Krievijas veto tiesību un autoritārā režīma dēļ, šobrīd ir diezgan nereāli abus vadoņus saukt pie atbildības, taču laika gaitā tas var mainīties.
Kopš 1928. gada Brianda-Keloga pakta karš ir bijis pilnīgi nelikumīgs. Hartā, ar kuru 1945. gadā Nirnbergā tika izveidots Starptautiskais kara tribunāls, par noziegumiem pret mieru tika atzīta arī "agresijas kara plānošana, gatavošanās, uzsākšana vai veikšana". Krievijas rīcība ir arī nopietns ANO Statūtu pārkāpums, kuros teikts: visas dalībvalstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem vai pielietošanas pret jebkuras valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību.
Lai gan globālais līgums, ar kuru 2002. gadā tika izveidota Hāgā bāzētā tiesa, kopš 2010. gada ir atjaunināts, iekļaujot tajā agresijas noziegumu, Starptautiskās Krimināltiesas prokurors Karims Hāns sacīja, ka tas nav viņu jurisdikcijā, jo ne Ukraina, ne Krievija nav starp 123 tiesas dalībvalstīm.
Lai gan agresijas noziegums ir ārpus Starptautiskās Krimināltiesas darbības jomas, tomēr konflikta laikā izdarītie noziegumi tādi nav. K. Hans skaidro, ka viņa birojs "var īstenot savu jurisdikciju un izmeklēt jebkuru genocīda aktu, noziegumu pret cilvēci vai kara noziegumu, kas izdarīts Ukrainas teritorijā". Tas ir tāpēc, ka Ukraina, lai gan nav dalībvalsts, ir atzinusi tiesas jurisdikciju. Prokurors K. Hans norādīja, ka "jebkura persona, kas izdara šādus noziegumus, tostarp dodot rīkojumu, kūdot vai citādi veicinot šo noziegumu izdarīšanu, var tikt saukta pie atbildības tiesā".
Tiesību aktu, kas reglamentē kara norisi, mērķis ir ierobežot nesamērīgu spēka izmantošanu un aizsargāt civiliedzīvotājus un karavīrus, kas vairs nepiedalās kaujās, piemēram, gūstekņus un ievainotos. Tie arī aizliedz uzbrukumus civiliedzīvotāju mērķiem un infrastruktūrai, piemēram, slimnīcām. Tiesību aizsardzības grupa “Amnesty International” šobrīd ir apkopojusi vairākus Krievijas okupantu uzbrukumus, kuri ir pārkāpuši šos noteikumus. Piemēram, uzbrukums bērnudārzam Ohtirkā, kuru Ukrainas ārlietu ministrs nosaucis par kara noziegumu.
The Russians have bombed a kindergarten that was being used as a shelter in Okhtyrka, Sumy, Ukraine.
— Jimmy (@JimmySecUK) February 25, 2022
Ukrainian Minister of Foreign Affairs, Dmytro Kuleba, called the attack a war crime and has stated Ukraine plans to refer the bombing to The Hague. pic.twitter.com/CfxghbZBSJ
Lai gan Starptautiskā Krimināltiesa nevar nevienu saukt pie atbildības par agresiju Ukrainas iebrukuma laikā, taču ir vēl kāda iespēja, norāda Leidenes Universitātes starptautisko krimināltiesību un globālā tiesiskuma profesors Karstens Stāns.
Pasaulē ir aptuveni 40 valstis, kurām ir tiesību akti par agresijas noziegumu, un dažas no tām varētu izmantot šos tiesību aktus, lai īstenotu agresijas jurisdikciju. Dažas valstis izmanto universālo jurisdikciju kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci gadījumos, ļaujot tām saukt pie atbildības par noziegumiem, kas izdarīti ārpus to robežām.
Viens no spilgtākajiem tās izmantošanas piemēriem bija pret bijušo Čīles diktatoru Augusto Pinočetu, kurš 1998. gadā tika arestēts Londonā. Veselības stāvokļa dēļ viņu galu galā netiesāja, taču viņa lieta kalpoja kā brīdinājums noziegumos apsūdzētiem līderiem, ka viņi vairs nevarēs nesodīti ceļot pa pasauli.
Atšķirībā no Starptautiskās Krimināltiesas un Starptautiskās tiesas gan Krievija, gan Ukraina ir pilntiesīgas Eiropas Cilvēktiesību tiesas locekles. Ukraina jau ir iesniegusi vairākas sūdzības pret Krieviju par Krimas okupāciju un tai pievienojusies Nīderlande lietā par Malaizijas aviokompānijas “Malaysia Airlines” reisa lidmašīnas notriekšanu 2014. gadā.
Privātpersonas varētu iesniegt sūdzības pret Krieviju un Baltkrieviju, ja tās ir ievainotas vai ir iznīcināts viņu īpašums. Taču tas neprasītu atbildību no Kremļa par iebrukumu, bet tikai par tā rezultātā nodarīto kaitējumu. Šobrīd jau ir šādas trīs Ukrainas valdības lietas un vairāk nekā 8000 individuālās lietas pret Krieviju Cilvēktiesību tiesā. Tās ir saistītas ar apsūdzībām, ka tā prettiesiski aizturējusi ukraiņus, okupētajās teritorijās skolās apspiedusi ukraiņu valodu un pārkāpusi vēl daudzas citas cilvēktiesības.
Pati Krievijas Federācija arī aizliedz agresijas noziegumu, tāpēc Krievijas amatpersonas varētu saukt pie atbildības arī savā teritorijā.
Arī Ukrainā tas tā ir, un Kijeva ir saukusi pie kriminālatbildības dažus Krievijas pilsoņus par konfliktu Austrumukrainā. Šie tiesas procesi lielākoties ir notikuši aizmuguriski vai arī tajos ir tiesāti zema līmeņa darbinieki, kuri galu galā tika atdoti Maskavai, veicot ieslodzīto apmaiņu.
Tiesa jau ir veikusi iepriekšēju izmeklēšanu par noziegumiem, kas saistīti ar proeiropeiski noskaņoto protestu vardarbīgu apspiešanu Kijevā 2013.-2014. gadā, un apsūdzībām par noziegumiem Krimā, ko Krievija okupēja 2014. gadā. Toreizējā Starptautiskās Krimināltiesas prokurore Fatou Bensouda 2020. gada decembrī paziņoja, ka izmeklēšanā atklātas pazīmes, kas liecina, ka Ukrainā "ir izdarīts plašs rīcības spektrs, kas veido kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci, kuri ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā". Tomēr tiesas prokurori vēl nav lūguši tiesnešu atļauju sākt pilna mēroga izmeklēšanu.
