Jau 25. Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Kapelānu dienesta sarūpētā humānās palīdzības krava aizceļojusi uz Austrumkrainu, lai sniegtu atbalstu karavīriem un viņu ģimenēm, kuri vēl aizvien saskaras ar Krievijas realizēto agresiju un gaidāmā iebrukuma draudiem. Šo kravu, līdzīgi kā iepriekšējās, uz Ukrainu palīdzēja nogādāt Aizsardzības ministrijas kapelāns un Nacionālo bruņoto spēku vecākais eksperts starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos Elmārs Pļaviņš. Intervijā portālam “Sargs.lv” viņš saka – pēdējo gadu laikā viņš cieši saaudzis ar Ukrainu. Svešas viņam nav arī Austrumukrainas kara zonas, uz kurām viņš dodas sniegt garīgo atbalstu Ukrainas karavīriem. Sarunā ar “Sargs.lv” E. Pļaviņš stāsta cik svarīgi ir sniegt atbalstu cilvēkiem, kuri šobrīd cīnās pret agresiju un arī to, kāda ir karavīru dzīve frontē.
Šogad E. Pļaviņš Ukrainā viesojies janvārī, apmeklējot gan Kijevu, gan Odesu. Pie reizes Ukrainā nogādāta kārtējā Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvju saziedotā humānās palīdzības krava.
Kopš konflikta sākuma Ukrainā, Elmāra vadītā palīdzība izaugusi no vienas mazas kraviņas līdz kopumā 560 tonnu smagu sūtījumu apmēru ar mantām, kas ļauj atvieglot dzīvi karadarbībā cietušajiem Ukrainas iedzīvotājiem. Lielākā tiesa saziedotās palīdzības nonāk pie civiliedzīvotājiem. Tās ir drēbes un dažādas sadzīvē izmantojamas mantas. Šajā darbā viņam palīdz Ukrainas labdarības organizācija “Šķirsts”, kura regulāri aicina Ukrainas karavīrus doties uz noliktavu un saņemt drēbes gan sev, gan saviem tuviniekiem. Kā norāda Elmārs, pat tā ir kaut neliela atslodze karavīru prātiem, kuri ikdienā stāv sardzē par Ukrainas brīvību. Parasti pēc šāda apmeklējuma cilvēki kļūst priecīgāki. Elmārs atzīst – mums, cilvēkiem, kuri ikdienā var baudīt dzīvi bez kara tas atgādina vienu - cik maz patiesībā ir nepieciešams cilvēkam laimei.
Kā stāsta Aizsardzības ministrijas kapelāns, kopš 2015. gada palīdzības sniegšanā Ukrainai iesaistās arī Latvijas Aizsardzības ministrija un tās darbinieki. Tāpat vairāku gadu garumā palīdzības sniegšanai Austrumukrainas karā cietušajiem izdevies izveidot ciešu sadarbību ar labdarības organizācijām ne tikai no Latvijas, bet arī Zviedrijas, Francijas un Vācijas. Vienaldzīgi nav arī Latvijas uzņēmēji un iedzīvotāji, kuri aktīvi iesaistās ziedošanā.
Papildus tam aizvadītā gada decembrī Aizsardzības ministrijas(AM) darbinieki ziedojuši līdzekļus, lai sagādātu saldumu paciņas Ukrainas kara veterānu atraitņu un karavīru bērniem. Ziedojumu vākšanā piedalījās NBS Štāba bataljona un Jūras spēku karavīri, kuri sagādājuši vairāk nekā 400 saldumu paciņas 1200 eiro apmērā. Savukārt iepriekšējo, divdesmit ceturto sūtījumu Ukrainas karavīru bērniem , papildināja NBS Instruktoru skolas personāls, sarūpējot 86 saldumu paciņas.
Kapelāns E. Plaviņš norāda - sūtījums ir tikai viena maza daļa no Latvijas sniegtā atbalsta Tas vairāk ir tikai simbolisks veids, kā paust savu atbalstu Ukrainas iedzīvotajiem. Taču AM un NBS organizē arī daudzas citas atbalsta sistēmas, piemēram, sniedzot palīdzību ierakumu izbūves procesos, vai atbalstot Ukrainas karavīru izglītību.
Vaicāts, kādi ir Latvijas cilvēku uzskati par AM un NBS labdarības akcijām, Elmārs atbild, ka tie ir dažādi. Viņš atzīst, cilvēks pēc savas būtības ir egoistisks, sevišķi latvietis. Te velkamas paralēles arī ar pašiem Ukrainas iedzīvotājiem, piemēram, daudzi Rietumukrainā dzīvojošie nesaprot Austrumukrainā notiekošo, uzskatot, ka Rietumu pusi neskar Austumukrainas problēmas un nekādi ziedojumi nav vajadzīgi.
Esot Ukrainā Elmārs ik reizi tiekas ar Ukrainas karavīriem un viņu tuviniekiem, sniedz garīgo atbalstu. Daudziem Ukrainas karavīri jau iepazinuši AM kapelānu un pat izaicina viņu uz “Plank” vingrinājumu. Elmārs stāsta, ka pēdējās vizītes laikā viņš pieņēmis izaicinājumu, piedaloties kopējā vingrinājumā, tādējādi iemantojot vēl lielāku cieņu un autoritāti Ukrainas karavīru acīs.
Tieši apvienojumā ar fiziskajām nodarbībām kapelāns iepazīst Ukrainas karavīru būtību arī garīgajā ziņā. Viņa viesošanās laikā tiek vadītas lekcijas, pārrunātas Ukrainas karavīriem svarīgas lietas gan par attiecību problēmām, gan par esošajiem izaicinājumiem atrodoties dienestā, kā arī tiek rasti ierosinājumi tam, kā nepadoties dzīves sarežģītākajās situācijās. Tāpat Elmārs vada lekcijas Ukrainas armijas kapelāniem, runājot par to, kā viņiem labāk veikt ikdienas pienākumus laikā, kad turpinās karš un, iespējams, gaidāms jauns Krievijas iebrukums. Šajā laikā ierindas Ukrainas bruņoto spēku kapelāna uzdevums ir palīdzēt ikvienam karavīram.
Ukrainas karavīru skarbā realitāte
Vaicājot, vai taisnība, ka zonās, kur Elmārs viesojas, tik tiešām mēdz lidot lodes, viņš atbild apstiprinoši . Ir dzirdams gan sprādzienu troksnis, gan šāvieni, jo pārsvarā pie karavīriem viņš dodas uz vietām, kas jau atrodas slēgtajās zonās, bet no Ukrainas karavīru pozīcijām pēc diviem, līdz trīs kilometriem no saviem ierakumiem lūkojas laukā jau pretinieka karavīri. Elmārs gan saka, braucot uz Ukrainu viņš nedomā par savu drošību, jo viņa uzdevums ir sniegt garīgo palīdzību Ukrainas karavīriem arī priekšējās frontes līnijās. Tiesa kara noskaņa un ar to saistītais satraukum ienāk arī Elmāra ģimenē. Ik reizi, kad jādodas uz Ukrainu, viņa sieva ir ļoti satraukta. Tikmēr pats Elmārs atzīst – krietni šaušalīgāks ir fakts, ka tie Ukrainas bērni, kuri Austrumukrainas karadarbības zonā ir dzimuši pēc 2014. gadā apkārt notiekošo karu, apšaudes, sprādzienus un cilvēku ciešanas jau uzskata par itin pieņemamu dzīves sastāvdaļu. Tik pat ierasti tiem ir mīnu lauki, kuros smagus savainojumus gūst ne tikai karavīri, bet arī vienkāršie Ukrainas ļaudis.
Viņš gan uzsver, salīdzinot ar Latviju, savas valsts attīstības un iedzīvotāju uzskatu ziņā Ukraina joprojām ir iestrēgusi pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Taču neraugoties uz atšķirībām Ukrainas iedzīvotāji labprāt pie sevis uzņem viesus no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas.
Viņš neslēpj, ka smago un daudzos gadījumos līdz galam neizārstēto psiholoģisko traumu dēļ daļai Ukrainas karavīru rodas problēmas ar alkohola atkarību. Jaunāki karavīri pēc pārzdīvotajām šausmām savu atvieglojumu meklē narkotikās. Bieži vien šīs atkarības veidojas tik lielas, ka karavīriem domātās piemaksas par dienestu kaujas darbības zonās tiek notriektas tieši narkotiku iegādei.
Tikmēr karavīriem, kuriem ir ģimenes, viņu saņemtais atalgojums dažkārt ir niecīgs, lai spētu pilnīgi uzturēt ģimeni. Tam par iemeslu ir vispārējās dārdzības pieaugums, ko raisījušas tās pašas problēmas kas Latvijā – gāzes un elektrības centu pieaugums. Kā saka Elmārs, tādējādi karavīri spiesti karot divās frontēs, jo bez dzīvošanas kara apstākļos, jāspēj risināt arī ikdienas grūtības. Šie skarbie apstākļi sagādā ne vienu vien garīgo izaicinājumu.
Taču Elmārs atzīst, vairumā gadījumu Ukrainas karavīri ar kara radītajām garīgajām problēmām cīnās. Viņi meklē palīdzību un iedrošinājumu, lai varētu pilnvērtīgo funkcionēt ne tikai kaujas laukā, bet atgriežoties arī civilajā sabiedrībā. Svarīgi arī tas, ka arvien vairāk militārpersonas iesaistās dažādos Ukrainas sociālajos projektos, lai pārējiem iedzīvotajiem stāstītu par savu dienestu, lai skolniekiem stāstītu par karavīru drosmi, nepadošanos iebrucējiem un dalītos ar piedzīvoto, karojot par valsts neatkarību.
Krievijas propagandistu melu kampaņas Ukrainā
Viņš atzīst, par spīti nepārtrauktajai Krievijas propagandistu melu kampaņai, ukraiņi pēdējo gadu laikā kļuvuši krietni vien vienotāki. Pat krievu tautības Ukrainas pilsoņi, kas līdz 2014. gadam teikuši, ka Krievijā dzīvo viņu ir brāļi un māsas, bet Krievijas autoritārais prezidents Vladimirs Putins ir viņu labākais draugs, kas nekad Ukrainai nespētu nodarīt pāri, tad tagad ir apjautuši, ka viss iepriekš dzirdētais bija meli.
E. Pļviņš stāsta, ka pats vairākkārt ticies ar ukraiņiem, paši savām acīm redzējuši, cik cietsirdīgi bijuši Krievijas karavīri ar saviem sabiedrotajiem brīdī, kad ieņēma Slovijanskas pilsētu Doņeckas apgabalā. Tas bijis kā modinātāja zvans. Šodien Ukrainā dzīvojošie krievu tautības cilvēki vairs nelolo ilūzijas par “Krievu pasaules” patieso seju, jo iekarotāju attieksme bijusi pat atklāti velnišķīga.
Tikmēr neuzticība pret atbrīvoto Austrumukrainas pilsētu iedzīvotājiem un vietējām pašvaldībām jūtama arī Ukrainas karavīru vidū. Daudzi karavīri atzīst, ka aizvien nespēj ar pilnu pārliecību uzticēties daudziem Austrumukrainas politiķiem un viņu apgalvojumiem, ka viņu mērķis ir palīdzēt Ukrainai.
Arī hibrīdkara apstākļos Krievijas puse par Ukrainu turpina izplatīt melīgu informāciju. Sliktākais šajā gadījumā ir fakts, ka daudzi Austrumukrainas iedzīvotāji joprojām skatās Krievijas televīzijas izplatīto propagandu un dzīvo Krievijas sniegtās “patiesības” realitātē.
Arvien gatavāki aizstāvēt savu zemi un tautu
Tomēr Ukrainas karavīri arvien biežāk saka, ka ir gatavi aizstāvēties, jo, kopš kara sākumā attīstījusies gan Ukrainas militārā nozare, gan karavīru morālā noturība. Arī kapelāns E. Pļaviņš apstiprina – Ukrainas karavīri ir auguši gan garīgi, gan psiholoģiski. Arvien vairāk paši Ukraiņi lasa un iedziļinās savas valsts vēsturē. Līdz pat 2014. gadam viņi dzīvoja citā vēsturiskajā realitātē, ko pasniedza Krievijas puse. Pēdējos gados sabiedrībā ir nostiprinājusies apziņa par ukraiņiem kā patstāvīgu nāciju. Turklāt šī apziņa veidojusies pastāvīgu Krievijas jauna iebrukuma draudu fonā.
Domājot par to, vai karš Ukrainā būs, kapelāns atsaucas uz karavīru sacīto – mēs jau karojam un karosim vēl nopietnāk. Te E. Pļaviņš atgādina Bībelē teikto – karavīrs zirgu sagatavo kaujai, bet uzvara kaujā nāk no Tā Kunga.
Viņaprāt, cerības par brīvību Ukrainas karavīriem liek būt garā stipriem, tāpat arī naids pret ienaidnieku, dod spēku. Šobrīd tieši Latvijas tautai Ukraina ir lielisks piemērs tam, kā nepadoties un cīnīties. Ne velti pastāv slavenais teiciens – ja mēs nebarosim savu armiju, tad barosim svešu armiju. Tas atstāj mācību arī Latvijas sabiedrībai - Latvijas armija ir jāatbalsta un jāstiprina dažādos veidos.
