Nesenais karš Kalnu Karabahā, iespējams, devis ieskatu tajā, kādas spējas pat salīdzinoši vecām artilērijas sistēmām sniedz modernās tehnoloģijas. ASV drošības un aizsardzības domnīca “Center for Strategic and International Studies” publicējusi pētījumu par veiktajiem raķešu un gaisa triecieniem Kalnu Karabahas karā.
Konfliktā starp Armēniju un Azerbaidžānu Kalnu Karabahā aktīvi tika pielietotas raķetes, droni un raķešu artilērija. 44 dienas ilgušais karš sniedza ieskatus jaunākajos uguns atbalsta principos, kuros savijās moderno tehnoloģiju sniegtās novērošanas un mērķnorādes sistēmas ar pagājušā gadsimta “Scud” un “Točka” raķešu izmantošanu, gan to mūsdienīgākiem pēctečiem – raķetēm “Iskander” un “LORA”. Kara laikā Krievijas, Turcijas, Izraēlas un citu valstu ražotie droni veica gan novērošanas un uguns vadības funkcijas. Bezpilota lidaparāti bija iesaistīti arī triecienu veikšanā, veiksmīgi iznīcinot S-300 pretgaisa aizsardzības sistēmas un pat kaujas tankus T-72.
Abu pušu arsenāla salīdzinājums
Abu konfliktējošo pušu rīcībā bija plašs uguns atbalsta iespēju klāsts. Armēnijas arsenāls gandrīz pilnībā sastāvēja no krievu un padomju ražojuma raķetēm “Točka”, “Scud” un “Iskander-E”. To papildināja ķīniešu ražojuma reaktīvās zalvjuguns sistēmas WM-80.
Azerbaidžānas rīcībā esošās naftas rezerves gadu gaitā šai valstij ļāvušas ievērojam daļu ienākumu novirzīt modernu raķešu, dronu un raķešu artilērijas sistēmu iegādei. Bez “Točka” raķetēm Azerbaidžānas rīcībā bija Izraēlas ražojuma spārnotās raķetes “LORA” un precīzās novades ieroču sistēmas “EXTRA”, kas pārspēj padomu ražojuma analogus. Lai arī bez jau pieminētajām ieroču sistēmām Azerbaidžānas rīcībā bija arī turku TRG-300 un baltkrievu “Polonez” sistēmas, galvenā Azerbaidžāņu izvēle krita par labu padomju laika ražojumam – reaktīvajai zalvjuguns sistēmai BM-30 “Smerč”.
Laikā, kad Armēnija bija attīstījusi tikai samērā maznozīmīgu novērošanas un izlūkošanas vajadzībām paredzētu bezpilota lidaparātu floti, Azerbaidžāna šajā virzienā bija veikusi ievērojamas investīcijas, iegādājoties Turcijas un Izraēlas ražojuma dronus. Pēdējie turku ražotie TB-2 droni tika saņemti vēl 2020. gada jūnijā. Pirms tam Azerbaidžāna bija iepirkusi Izraēlas ražojuma “pašnāvnieku” un t.s. “klejojošos” (loitering) dronus “Harop”, “Orbiter” un “Skystriker”. Azerbaidžāna ar attālinātās vadības iespējām bija aprīkojusi arī lidmašīnu AN-2. Šāda lidaparāta uzdevums bija novērst Armēnijas pretgaisa sistēmas uzmanību no tālāk sekojošajiem Azerbeidžānas uzbrukumiem.
Lai arī sākotnēji izskanēja bažas, ka konflikts varētu eskalēties, abām pusēm izmantojot tālas darbības raķetes, uzsākot plašu infrastruktūras un civilo mērķu apšaudi, šādas bažas lielā mērā nepiepildījās. Vienlaikus zināms, ka Armēnija izmantoja “Točka” un “Scud” raķetes uzbrukumiem Ganjas pilsētai, kas ir otra lielākā apdzīvotā vieta Azerbaidžānā, savukārt Azerbaidžāna izmantoja “LORA” raķetes uzbrukumiem, kuri vērsti pret tiltiem, kas savienoja Armēniju ar Kalnu Karabahu.
Viens no iemesliem raķešu taupīšanai varētu būt to nelielais skaits abu pušu arsenālos – uzsver CSIS eksperti. Abu valstu rīcībā esošie ballistisko raķešu arsenāli lielākoties ir mantoti no PSRS, tos papildinot ar vēlākiem iepirkumiem, taču to apjoms nepieļauj plašu savstarpēju ballistisko raķešu apšaudi.. Neskatoties uz sākotnējiem Armēnijas draudiem izmantot “Iskander”, uzbrukumiem Ganjai tā izmantoja vecāka tipa raķetes. Otrs iemesls tam varētu būt abu pušu bažas par tālāku konflikta eskalāciju, turklāt lielākajā daļā gadījumu abas puses dažādu reģionu apšaudes varēja veikt ar tālšāvēju artilēriju. Vienīgā reize, kad Azerbaidžāna demonstrēja savas jaunās “LORA” raķetes, bija uzbrukumā kādam tiltam, taču vēlākie kadri liecināja, ka svarīgajam infrastruktūras objektam būtiski postījumi nav nodarīti, norādot uz mūsdienu ballistisko raķešu trūkumiem.
Dronu nozīme
Ievērojamākais jauninājums, ar ko izcēlās konflikts Kalnu Karabahā, bija dronu nozīme konfliktā. Lai arī Armēnija konflikta gaitā demonstrēja, ka tās rīcībā ir Krievijas ražojuma “Orlan-10” droni, daudz plašākā mērogā savu moderno dronu arsenālu pielietoja Azerbaidžāna, radot iespaidu par šo sistēmu izšķirošo lomu konflikta gaitā.
Šajā ziņā īpaši izcēlās Turcijas ražojuma “TB-2” droni, ko Turcija līd tam pati plaši izmantoja konfliktos Sīrijā un Lībijā. “TB-2” ne tikai noteica pretinieka atrašanās vietas un koncentrēšanās punktus, bet arī bija platforma “gudrajai”, maza izmēra munīcijai, ar ko pēcāk tika veikti dronu triecieni. Apvienojumā ar “TB-2” arsenālā esošajām augstas izšķirtspējas kamerām tas radīja platformu daudziem Azerbaidžānas puses propagandas video materiāliem.
Armēnijas pretgaisa aizsardzības pamats bija novecojušās 2K11 “Krug”, 9K33 “Osa”, 2k12 “Kub” un 9K35 ”Strela-10” sistēmas, kurām salīdzinoši mazais “TB-2” lidoja nesasniedzamā augstumā. Efektu sniedza tikai Krievijas piegādātās “Polye-21” pretdronu sistēmas, taču to izmantošana ilga tikai četras dienas. Tādas sistēmas kā “BUK” un “Tor-M2KM” bija modernākas un pat notrieca dažus bezpilota aparātus, taču šo iekārtu bija maz un tās pašas bija vārīgas pret dronu triecieniem. Lielākās pretgaisa aizsardzības sistēmas, piemēram, S-300 izrādījās nepiemērotas cīņai pret droniem, savukārt šo iekārtu kompleksi, kas iekļauj arī pārvadāšanas un vadības sistēmas, izrādījās viegls mērķis Azerbaidžānas pašnāvnieku droniem.
Galvenie secinājumi
CSIS eksperti uzsver – galvenā Kalnu Karabahas konflikta mācība ir plaša spektra pretgaisa aizsardzības sistēmas nozīme. Gan Azerbaidžānas, gan Armēnijas rīcībā bija ierobežots skaits tuvās darbības pretgaisa aizsardzības kompleksu (Short-Range air dfence - SHORAD), tādējādi sniedzot iespējas Azerbaidžānai izmantot savu dronu pārsvaru.
Video materiāli liecina, ka ne Azerbaidžānas, ne Armēnijas spēkiem nebija pietiekamas apmācības pasīvās aizsardzības principu jautājumos; abu pušu karavīri darbojās atklātā reljefā, pārvietojoties lēni vai pat atrodoties uz vietas, neievērojot maskēšanās un izkliedēšanās principus.
Kalnu Karabahas konflikts parādījis - lai gan jaunas individuālās ieroču sistēmas nākotnes kaujas lauku nav revolucionalizējušas, spēja savstarpēji sinhronizēt jauna tipa ieročus ir padarījusi mūsdienu kaujas lauku daudz bīstamāku. Azerbaidžānas spēja savienot dronu sistēmas ar artilērijas sistēmām ļāva tai efektīvi iznīcināt armēņu T-72 tankus un S-300 pretgaisa aizsardzības sistēmas, vienlaikus ievērojami samazinot armēņu spējas cīnīties pret azerbaidžāņu droniem.
Šī pieredze ir apstiprinājusi paredzējumu, kas izteikts ASV Armijas “Pretgaisa un pretraķešu aizsardzības stratēģijā 2028. gadam”, proti, ka “visbīstamākie draudi nāk no sarežģītiem, savstarpēji integrētiem uzbrukumiem, kas iekļauj dažādu līmeņu spējas vienlaicīgā, labi koordinētā uzbrukumā.”
CSIS eksperti uzsver – Kalnu Karabahas karā gūtās mācības nav nekas jauns - tās apstiprinājušās arī konfliktos Tuvajos Austrumos. Tās jāņem vērā, plānojot iespējamas sadursmes ar Krieviju vai Ķīnu.