“Iesaldēto konfliktu” veidošana ir kļuvusi par standarta Krievijas īstenoto politisko konfliktu risināšanas veidu pēdējo 30 gadu laikā. Domnīca “The Jamestown Foundation” analizē šo konfliktu dinamiku un to, kā pēdējie notikumi Donbasā virza situāciju reģionā jauna “iesaldētā konflikta” virzienā.
Pretēji pirmajam iespaidam, “iesaldēts” nenozīmē to, ka konflikti Moldovā un Gruzijā ir nonākuši statiskā stāvoklī pat pēc aktīvas vardarbības beigām Moldovā 1992. gadā un Gruzijā 2008. gadā. Analizējot šos konfliktus, domnīcas “The Jamestown Foundation” pētnieki secina, ka visus pēdējo desmitgažu iesaldētos konfliktus raksturo lēna, taču noteikta virzība uz risinājumu, kas apmierina Krievijas intereses.
Konfliktu “iesaldēt” ir bijusi vadošā Rietumu politika attiecībā pret Krievijas agresiju pret tās kaimiņvalstīm, kas ļāva izvairīties no konfrontācijas ar Krieviju turpināšanas gadījumā, ja Rietumiem vēlamais scenārijs prasīja pārāk daudz ieguldījumu. Transnitrija bija pirmais šāda veida projekts, kas turpinās vēl joprojām. Pēc Ukrainas noslēgtā pamiera novērotāji izteikuši bažas, ka panāktais rezultāts ir tikai sākums pakāpeniskai Donbasa konflikta “iesaldēšanai.”
“Normandijas četrinieka” panāktā vienošanās par uguns pārtraukšanu Donbasā diemžēl seko šādam modelim. Pakāpeniska demarkācijas līnijas izveide Krievijas spēku izvešanas vietā, pārejas punktu veidošana (tā de facto apstiprinot Ukrainas pazaudēto kontroli pār reģionu), speciāls reģiona statuss, kas jārisina tālākās sarunās.
Gan Transnitrijas, gan Doņeckas gadījumā atbildība par izpildi ir uzlikta upurvalsts un separātistu spēkiem, neuzliekot nekādu atbildību Krievijai, kas patiesībā ir konflikta iniciatore un uzturētāja. Abos gadījumos vienošanās nosaka militāro vienību atvilkšanu no demarkācijas līnijas, neko nesakot par Krievijas spēkiem reģionā. Transnistrijas modeļa gadījumā šāda politika ātri vien no konflikta atrisināšanas politikas pārvērtās par status quo uzturēšanas politiku, kurā Krievijai ir vadošā loma, ar ko Rietumi ir samierinājušies.
Nākamais solis Gruzijas un Moldovas gadījumā bija “kopēja miera uzturēšanas mehānisma” izveidošana, kas iekļauj upurvalsti, Krievijas atbalstītos separātistus un Krieviju. Ukrainas gadījumā gan šāda sistēma vēl nav izveidota, taču esošajam pamiera modelim, kurā Kijeva ir spiesta daļēji atzīt separātistus kā vienlīdzīgus pamiera izpildes partnerus, ir daudzas līdzības ar Transnistrijas scenāriju.
