2014. gadā Ukraina pārtrauca saldūdens piegādes pussalai pa Ziemeļkrimas kanālu: rezultātā situācija Krievijas okupētajā Krimā sāk iegūt katastrofas apmērus. Krievijas līdzšinējie solījumi situāciju atrisināt ir palikuši tikai vārdi, analizē domnīca “The Jamestown Foundation”
Saldūdens trūkums Krimā, kurā ir maz nokrišņu un upju, ir bijusi hroniska problēma jau gadsimtiem. Problēma tika atrisināta tikai 1961. gadā, kad PSRS uzsāka Ziemeļkrimas kanāla būvi, kas pussalu savienoja ar Dņepas upi. Kanālam izdevās atrisināt 85% no pussalas saldūdens patēriņa.
Pēc Krievijas īstenotās nelikumīgās Krimas aneksijas 2014. gadā, Ukraina bloķēja Ziemeļkrimas kanālu. Lai arī Kremlis solīja ātri problēmu atrisināt, tas nav izdevies vēl joprojām, līdz ar to ar katru brīdi krītas saldūdens kvalitāte. Mineralizēšanās dēļ ir aiztaisītas jau vairāk nekā 200 akas, savukārt ūdens trūkums izraisījis situāciju, kur atsevišķās vietās Krimā, piemēram, Simferopolē, ūdens pieejams vien dažas stundas dienā.
Tā kā 70% kanāla ūdens tika izmantots lauksaimniecības vajadzībām, Ukrainas īstenotā blokāde ir pamatīgi iedragājusi šo ekonomikas sektoru; sešu gadu laikā desmit reizes ir samazinājušās apūdeņojamās zemes platības, savukārt centieni atrisināt problēmas, izmantojot pazemes ūdeņus, ir veicinājuši augsnes pārsāļošanos, tādējādi to padarot neauglīgu.
Šī gada jūlijā Krimas pussalā beidzot uzlija lietus, taču ar to ir bijis par maz, lai atrisinātu pussalas sausuma problēmu, kas ilgst jau gadiem. Jūlijā Krimas saldūdens krājumi samazinājās par 8,5 miljoniem kumikmetru – pašlaik Krimas saldūdens rezervuāros atrodas aptuveni 75 miljoni kubikmetru ūdens, kas ir par 89 miljoniem mazāk nekā pērn.
Laika gaitā krītoties abu nozīmīgāko Krimas saldūdens rezervuāru – Bilgirskas un Taiganas – līmeņiem, tiek paredzēts, ka jau šī gada rudenī abi rezervuāri varētu izsīkt pilnībā. Tas pats notiek ar Čornočenas rezervuāru Sevastopolē, kā arī Čorna un Bijukarasas upēm pussalā. Krimas pussalai draud ekoloģiskā katastrofa – Bagas, Armakas un Uzundžas upes ir pilnībā izsīkušas, savukārt Kirleuskas ezers pussalas Ziemeļos ir kļuvis 14 reižu sāļāks nekā Melnā jūra. Ezeros, kuros ir zemāks sāļu līmenis, strauji attīstās aļģu daudzums. Tā rezultātā noārdās auglīgās augsnes.
Šī gada 24. jūlijā Sergejs Aksjonovs, krimas pašpasludinātais premjerministrs, publiski atzina, ka situācija ir kritiska. Lielas cerības tika likts uz vairāk nekā 50 kilometrus garu virszemes pagaidu cauruļvadu, ko izbūvēja Krievijas armija, taču jau mēneša beigām caurule slodzi neizturēja. Krimas pussalas amatpersonas pašlaik piedāvā dažādus risinājumus, sākot no mākslīgā lietus radīšanas līdz cauruļvadiem uz Kubaņu, taču tie visi nerada lielas cerības.
Tajā pašā laikā Ukrainas valdība kategoriski ir atteikusies atjaunot saldūdens piegādes Krimai: Oleksejs Daņilovs, Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs, norādīja, ka Ukrainai “Nav nekādu morālu tiesību” piegādāt ūdeni Krievijas okupētajām teritorijām. Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba norādījis, ka ūdensapgāde Krimai netiks atjaunota pat apmaiņā pret Krimā turētajiem ukraiņu gūstekņiem.
