Polijas Seimā tika prezentēts priekšlikums būvēt tā dēvēto “Polijas Pentagonu” jeb jaunu, integrētu Polijas valsts un militārās vadības galveno mītni. Iedvesmojoties no tādiem objektiem kā ASV Pentagons un Francijas “Hexagone Balard”, projekts paredz izveidot milzīgu, īpaši augstas drošības kompleksu, kurā vienuviet tiktu apvienotas pavēlniecības, valdības, medicīnas un civilās aizsardzības funkcijas. Tā autori uzsver, ka tas būtu liela mēroga ieguldījums, kas apjoma un nozīmības ziņā ir salīdzināms ar Centrālo komunikāciju mezglu (CPK), un kas varētu stiprināt gan Polijas drošības sistēmu, gan tās pozīcijas NATO.
Koncepcija tika atklāta parlamentārās grupas “Drošība un attīstība - OdNowa RP” sanāksmē, kur to prezentēja biedrības prezidents. Viņš uzsvēra, ka šādu projektu nevar īstenot viena valdība, un tam būtu nepieciešamas ilgtermiņa investīcijas, starppartiju sadarbība un politiska vienošanās. Starp iniciatīvas atbalstītājiem uzstājās bijušie aizsardzības un iekšlietu ministri, augsta ranga militārpersonas, kā arī aizsardzības un pētniecības jomas eksperti.
Komplekss ir iecerēts astoņstūra formā, kur katra tā mala būtu veltīta citai, taču cieši savstarpēji saistītai valsts funkcijai krīzes vai kara laikā. Projekta autori atklāti atsaucas uz ārvalstu piemēriem, piemēram, ASV Pentagonu, Francijas Bruņoto spēku ministrijas kompleksu Balārā un Vācijas Federālo aizsardzības ministriju, kā iedvesmas avotiem, šīs idejas pielāgojot Polijas apstākļiem un drošības vajadzībām.
Saskaņā ar prezentēto koncepciju “Polijas galvenajā štābā” atrastos, cita starpā, īpaši nodrošināts Nacionālās aizsardzības ministrijas darba centrs, kas būtu atbildīgs par valsts pārvaldību kara laikā, stratēģisko komunikāciju, cīņu pret dezinformāciju un kultūras vērtību aizsardzību. Tajā būtu izvietots arī Ģenerālštābs, veidojot galveno operatīvo vadības punktu, kas atbildētu par militārajām operācijām, mobilizāciju, izlūkošanas analīzi un koordināciju ar NATO un sabiedroto spēkiem.
Plāns sniedzas daudz tālāk par klasiskām biroju un komandvadības telpām. Kompleksā būtu paredzēts satelītu operāciju centrs militārajai izlūkošanai un draudu uzraudzībai, dziļo patvertņu sistēma, kas kara laikā kalpotu kā pazemes valsts pārvaldes centrs, kā arī pilnībā aprīkota pazemes slimnīca, kas spētu nodrošināt masveida ievainoto ārstēšanu. Tiek apsvērtas arī ieceres par integrētu pazemes autoceļu un dzelzceļa transporta mezglu, plašām patvertnēm aptuveni līdz 30 000 Varšavas iedzīvotāju, kā arī nodrošinātu nosēšanās laukumu smagajiem transporta helikopteriem ar ātru iekšējo piekļuvi un iespēju platformu noslēpt.
Projekta atbalstītāji uzsver, ka šāda integrācija beidzot novērstu ilgi kritizēto komandvadības un lēmumu pieņemšanas struktūru sadrumstalotību Polijas drošības sistēmā. Koncentrējot galvenās institūcijas un infrastruktūru vienuviet, valsts iegūtu ātrāku lēmumu pieņemšanas ciklu, labāku koordināciju un lielāku noturību krīzes un kara situācijās. Viņi arī norāda uz iespējamiem budžeta ieguvumiem ilgtermiņā, jo centralizētas struktūras varētu samazināt uzturēšanas un ekspluatācijas izmaksas salīdzinājumā ar izkliedētu sistēmu.
Vēl viens arguments par labu projektam ir tā ekonomiskā un industriālā ietekme. Pēc iniciatoru domām, šāda kompleksa būvniecība un aprīkošana varētu kļūt par spēcīgu stimulu Polijas aizsardzības, pētniecības, būvniecības un augsto tehnoloģiju nozaru attīstībai, iesaistot gan valsts, gan privātos uzņēmumus. Viņu ieskatā tas ne tikai uzlabotu drošību, bet arī stiprinātu vietējās tehnoloģiskās un industriālās spējas. Projektam ir arī izteikta simboliska nozīme. Kā prezentācijas laikā tika norādīts, Polijai būtu jātiecas kļūt par “Eiropas bastionu”, un moderns, integrēts kara vadības un valsts komandcentrs redzami nostiprinātu valsts tēlu kā spēcīgai un neatkarīgai valstij Eiropā un NATO, kas aprīkota ar mūsdienīgiem drošības un aizsardzības risinājumiem.
Politiskās vienošanās jautājums joprojām paliek atklāts. Polijas vicepremjers un nacionālās aizsardzības ministrs Vladislavs Kosiņaks-Kamišs ir atzinis nepieciešamību izveidot kopīgu, integrētu Drošības centru Nacionālās aizsardzības ministrijai, vienlaikus norādot, ka vispirms jāatrisina praktiski jautājumi, piemēram, zemes īpašumtiesību sakārtošana iecerētajā būvniecības vietā. Tas liecina, ka, lai gan pati ideja tiek uztverta nopietni, tā joprojām atrodas ļoti agrīnā, konceptuālā stadijā.
Pagaidām “Polijas Pentagons” ir drīzāk ambicioza vīzija, nevis konkrēta valdības programma. Tas, vai šī iecere kļūs par reālu, ilgtermiņa nacionālu projektu, būs atkarīgs no politiskās gribas, starppartiju vienošanās, finansējuma nodrošināšanas un spējas uzturēt šo ideju dzīvu vairāku vēlēšanu ciklu garumā. Taču ir skaidrs, ka šis priekšlikums jau ir aizsācis plašāku diskusiju par to, kā Polijai būtu jāorganizē un jāintegrē savas valsts un militārās vadības struktūras pieaugošu drošības izaicinājumu apstākļos.
