2021. gads iezīmēja arvien pieaugošu Krievijas gatavību agresīvi demonstrēt savas intereses tās tuvējās pierobežas valstīs, kas jau ilgstoši ir Kremļa ārpolitikas stratēģiskā prioritāte, tā savā ikgadējā pārskatā par 2021. gadu norāda Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Pārskats tapis pirms Krievijas sāktā kara Ukrainā šī gada 24. februārī, taču šis fakts tikai pastiprina jau tā nopietno reģionālo nestabilitāti un militāro spriedzi, ko rada Kremļa ārpolitika.
Krievijas vēlmi starptautiski pierādīt, ka tā ir un būs galvenais reģionālais spēlētājs, 2021. gadā demonstrēja vairākas Kremļa režīma darbības – gan karaspēka masveida savilkšana pie Ukrainas robežām, militārās un politiskās ietekmes nostiprināšana Baltkrievijā, kā arī militārās mācības “ZAPAD-2021”, kas risinājās Baltijas valstu pierobežā.
Krievija ir iemanījusies pastāvīgi radīt reģionālo nestabilitāti un militāro spriedzi, lai mēģinātu panākt sev vēlamus rezultātus tās tuvējā pierobežā. Kremlis tās tuvējo pierobežu – Baltkrieviju, Ukrainu, Moldovu, Dienvidkaukāza un Centrālāzijas valstis – uzlūko kā savu ekskluzīvās ietekmes sfēru, kur Krievijas ietekme un dominance ir dabiska un neapstrīdama.
Krievija uzskata, ka tai šāda unikāla reģionālā loma pienākas, jo tuvējās pierobežas valstis ir vitāli svarīgas Krievijas nacionālajai drošībai, turklāt šīs valstis ir kulturāli un vēsturiski piederīgas “krievu pasaulei”.
SAB gan norāda – tajā pašā laikā pēdējos gados Kremlī un Krievijas varas iestādēs arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka Krievija lēnām, bet neatgriezeniski zaudē politisko, ekonomisko un humanitāro ietekmi tuvējās pierobežas valstīs.
Tā vietā savu klātbūtni reģionā paplašina rietumvalstis, kas Kremļa draudu uztverē tiek definētas kā “ārējais ienaidnieks”, jo cenšas ierobežot Krievijas starptautisko lomu. Savukārt tuvējās pierobežas valstīs notiekošos politiskos un sociālos procesus, piemēram, sabiedrības protestus vai valdību vēlmi īstenot patstāvīgu ārpolitiku, tostarp sadarbību ar rietumvalstīm, Krievija uztver nevis kā leģitīmas norises, bet gan kā rietumvalstu apzināti veiktu kampaņu pret Krieviju.
Kremli īpaši uztrauc Ukraina, kura kopš 2014. gada ir strauji atsvešinājusies no Krievijas. Krievija Ukrainu neuzskata par neatkarīgu un suverēnu valsti, bet gan kā savu turpinājumu. Ņemot vērā Ukrainas pieaugošās eiro-atlantiskās integrācijas ambīcijas un tuvināšanos rietumvalstīm, Krievija baidās, ka drīzumā var pilnībā zaudēt ietekmi Ukrainā.
Tāpat, Kremļa ieskatā, Ukrainas zaudēšana tās ģeogrāfiskā novietojuma dēļ atsegtu tiešu pieeju Krievijas centrālajiem reģioniem un padarītu to vārīgu potenciālam rietumvalstu uzbrukumam.
Līdz ar to Krievijas stratēģiskais galamērķis ir pilnībā atgriezt Ukrainu savā ietekmes sfērā. Taču Krievija tiecas panākt arī jebkādu Ukrainas vai rietumvalstu piekāpšanos, kas ļautu Krievijai atjaunot kaut daļēju teikšanu par Ukrainas iekšpolitiskajām un ārpolitiskajām norisēm, piemēram, nepieļaujot tās pievienošanos NATO. No tā arī izriet 2021. gada aizsāktās Krievijas militārās aktivitātes pie Ukrainas robežām un asā, kaujinieciskā retorika, kuras mērķis ir piespiest rietumvalstis atstāt Ukrainu Krievijas ietekmē un panākt Ukrainas varas piekāpšanos noteiktos jautājumos, kā Donbasa konflikta noregulēšanā.
Kremļa skatījumā rietumvalstis līdz šim nebija nopietni uztvērušas Maskavas bažas tuvējā pierobežā. Krievija signalizē, ka tā ir gatava ievērojami eskalēt reģionālo nestabilitāti un ka tai attiecībā uz Ukrainu vairs nav ko zaudēt, tādējādi nodrošinot sev pēc iespējas spēcīgākas pozīcijas dialogā ar rietumvalstīm.
Viens no Krievijas būtiskākajiem instrumentiem, kā noturēt ietekmi ne tikai Ukrainā, bet arī pārējās tuvējās pierobežas valstīs, ir dažādu separātisku teritoriālu veidojumu atbalstīšana un finansēšana. Krievijas atbalstītie separātisti ir zināms garants, ka tādas valstis kā Ukraina, Gruzija un Moldova nespēs integrēties NATO un ES, kamēr tās pilnībā nekontrolē daļu savas teritorijas. Tajā pašā laikā šķietami neatkarīgu separātistu “republiku” uzturēšana ļauj Krievijai noliegt savu atbildību par tuvējās pierobežas militārajiem konfliktiem, tos pozicionējot kā pilsoņu karus starp valdošo varu un separātistu teritorijām.
Tāpat Krievija kontrolē separātistu teritoriālo veidojumu politisko vadību, un starp Krievijas varas iestādēm un separātistu valdībām pastāv tieši komunikācijas kanāli. 2021. gadā bija vērojams, ka separātistu līderi arvien vairāk tiek integrēti Krievijas politiskajā sistēmā. Piemēram, abu Donbasa pašpasludināto republiku līderi kļuva par Krievijas režīma partijas “Yedinaya Rossiya” biedriem. Savukārt par Abhāzijas ārlietu ministru 2021. gadā tika iecelts kādreizējais Krievijas Prezidenta administrācijas darbinieks, kurš strādāja V. Putina padomnieka Vladislava Surkova pakļautībā un veidoja Krievijas politiku tās tuvējā pierobežā.
Arvien acīmredzamāki integrācijas procesi Krievijas virzienā norisinās arī Kalnu Karabahā, kur Krievija pēc Armēnijas- Azerbaidžānas kara 2020. gadā izvietoja militāro miera uzturēšanas kontingentu. SAB ir zināms, ka militārai klātbūtnei strauji sekoja Krievijas ietekmes nostiprināšana arī citās sfērās, piemēram, Kalnu Karabaha atzina krievu valodu par otru oficiālo valodu līdzās armēņu valodai. Sagaidāms, ka Krievija turpinās “krievu pasaules” eksportu Kalnu Karabahā, kas ļaus tai nostiprināt izšķiroša spēlētāja lomu Dienvidkaukāza reģionā.
