Baltkrievijas iekšpolitiku un ārpolitiku 2021. gadā lielā mērā noteica 2020. gada prezidenta vēlēšanas un tām sekojošo protestu vardarbīgās apspiešanas sekas. Baltkrievijas režīms vairs nepretendē būt par vidutāju, drošības garantu un buferzonu starp Krieviju un Rietumiem, bet gan ir pilnīgi atkarīgs no Krievijas. Tā savā ikgadējā pārskatā par 2021. gadu norāda Satversmes aizsardzības birojs (SAB).
2021. gadā Baltkrievijas pašpasludinātais diktators Aleksandrs Lukašenko izvēlējās stiprināt savu varu, konfrontēt ar kaimiņvalstīm un stiprināt sava režīma drošību Krievijas skavās.
Iekšpolitikā Baltkrievijas režīms mēģināja panākt stabilitāti un konsolidēt savu ietekmi, aktīvi vēršoties pret opozīciju, neatkarīgajiem medijiem un teju jebkādu režīma virzienā paustu kritiku. A. Lukašenko ieskatā drošības dienesti, un jo īpaši Valsts Drošības Komiteja, ir vislojālākā un līdz ar to noteicošā institūcija, ar kuras palīdzību saglabāt varu.
Bijušie Valsts Drošības Komitejas darbinieki ir iecelti dažādos augsta līmeņa amatos, tostarp vairākas personas, kas bija iesaistītas 2020. gada augusta protestu apspiešanā. Paši būdami atkarīgi no režīma turpināšanās, viņi darīs visu, lai to aizsargātu. Tikmēr redzamākie opozīcijas pārstāvji ir aizturēti, atrodas cietumā vai ārvalstīs. Aktīvākos aizturēja jau 2020. gadā, bet pārējos – 2021. gada laikā.
Savukārt ārvalstīs esošā opozīcija galvenokārt cenšas saglabāt Baltkrievijas tematu starptautiskajā dienaskārtībā. Viņu iespējas organizēt plašus protestus pret režīmu un atbalstīt, vai jebkādā veidā aizsargāt protestētājus Baltkrievijā, ir ļoti ierobežotas.
Tomēr aviokompānijas“Ryanair” reisa piespiedu nosēdināšana Minskā un tai sekojošā politiskā aktīvista un “Telegram” kanāla “Nexta” bijušā galvenā redaktora Romāna Protaseviča aizturēšana skaidri parādīja režīma gatavību pārkāpt starptautiskās normas, lai apklusinātu un iebiedētu savus kritiķus arī ārpus Baltkrievijas.
Lai veicinātu kontroli pār informatīvo telpu, visi lielākie neatkarīgie masu mediji (piemēram, “tut.by”, “Nasha Niva”) ir aizvērti, to galvenie redaktori aizturēti, un tiem izvirzītas apsūdzības. Saskaņā ar starptautiskās organizācijas “Reporters Without Borders” aplēsēm, kopš prezidenta vēlēšanām 2020. gadā kopā arestēti vairāk nekā 460 žurnālisti un aptuveni 30 žurnālisti un mediju darbinieki arvien vēl atrodas apcietinājumā.
Cilvēktiesību pārkāpumi un migrācijas krīzes veicināšana uz robežas ar ES ir novedušas pie papildu sankcijām Baltkrievijas uzņēmumiem un elitei. Ļoti iespējams, ka tas novedīs pie sociāli ekonomiskās situācijas tālākas pasliktināšanās. A. Lukašenko draudi sankciju gadījumā izvietot valstī atomieročus vai kopīgi ar Krieviju vērsties pret Ukrainu norāda, ka Baltkrievijas režīms nav gatavs mainīt savu politiku pret Rietumiem vai atzīt cilvēktiesību pārkāpumus.
Tā kā attiecības ar Rietumiem vairs nevar izmantot kā ietekmes instrumentu un Baltkrievijas piekļuve rietumvalstu finanšu un preču noieta tirgiem ir krietni ierobežota, ievērojami sašaurinājušās arī Baltkrievijas manevra iespējas attiecībās ar Krieviju. Krievija to ir izmantojusi, lai attīstītu abu valstu militāro sadarbību un savstarpējo integrāciju. Septembrī Baltkrievijā atklāja divus kopīgus militāro apmācību centrus netālu no robežas ar ES un novembrī abas valstis apstiprināja jaunu militāro doktrīnu Savienotās valsts ietvarā.
A. Lukašenko jau vairākkārt ir apliecinājis, ka prot ilgstoši atlikt sev nevēlamu lēmumu pieņemšanu, un viņa paustie nodomi var nesakrist ar īstenotajām darbībām. Pērn solītā konstitucionālā reforma tika novilcināta. Sabiedrībai solītā ekonomiskā izaugsme būs jāatliek uz laiku, kad režīmu neapdraudēs iedomāti ārvalstu naidnieki. Bet Krievijai būs jāsamierinās, ka A. Lukašenko lojalitātes solījumi nāk vienkopus ar neprognozējamiem un impulsīviem lēmumiem.