Lai gan koronavīrusa pandēmija piespieda Krieviju atlikt plānotās “uzvaras dienas” svinības, Kremļa centieni nolaupīt sabiedroto uzvaru Otrajā pasaules karā joprojām met ēnu pār šiem svētkiem. Pēdējo divu desmitgažu laikā Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir pievērsis uzmanību centieniem atjaunot padomju laiku krievu nacionālo lepnumu. Tā domnīcā “Atlantic Council” norāda Ukrainas parlamenta deputāte Solomija Bobrovska.
V. Putina vadībā tradicionālā Uzvaras dienas brīvdiena 9. maijā ir kļuvusi par līdz šim lielāko notikumu Krievijas kalendārā. Kādreiz tā galvenokārt bija pateicības un atceres diena, taču mūsdienās ir kļuvusi par nacionālistiskiem svētkiem – svētkiem, kuros tiek svinēta Krievijas kā pasaules lielvaras atdzimšana. V. Putina popularizētajam uzvaras kultam ir bijusi galvenā loma propagandas centienos attaisnot Krievijas karu pret Ukrainu, Kremļa plašsaziņas līdzekļiem regulāri demonstrējot konfliktu kā turpinājumu 20. gadsimta cīņai pret fašismu.
Mūsdienu Krievijas mitoloģizētā un triumfējošā Otrā pasaules kara versija ir pretrunā ar traumatisko mantojumu, ko citur Eiropā radījis konflikts. Pēc lielākajām aplēsēm karš prasīja 60 miljonu cilvēku dzīvības.
Lai arī vācieši kādreiz bija okupējuši tikai nelielu daļu mūsdienu Krievijas, visa Ukraina piedzīvoja nacistu valdīšanu vairāk nekā divus gadus. Tiek uzskatīts, ka konfliktā ir miruši aptuveni 8 miljoni ukraiņu, uzliekot lielākos proporcionālos zaudējumus.
Kamēr Ukraina un Baltkrievija bija tās divas padomju republikas, kuras cieta visvairāk, Krievija pati ir spējusi nacionalizēt padomju kara centienus. Tomēr tas nenozīmēja PSRS Otrā pasaules kara pieredzes mazāk glaimojošo aspektu atzīšanu.
Tomēr, salīdzinoši maz cilvēku zina par Polijas armijas virsnieku un valsts inteliģences pārstāvju slepkavībām, ko veikuši padomju spēki, vai par trīs Baltijas valstu 1940. gada padomju okupāciju, kurām līdz neatkarības atgūšanai bija jāgaida pusgadsimts. 1939. gada beigās notikušais padomju iebrukums Somijā nav atrodams daudzos galvenajos Otrā pasaules kara avotos.
Zināšanas par padomju noziegumiem pret cilvēci atklāj svarīgu jaunu informāciju par kara sarežģījumiem austrumu frontē un izaicina Kremļa vienkāršoto konflikta karikatūru. Īpaši tas attiecas uz nacionālistu nemiernieku grupējumiem, kas radās Otrā pasaules kara laikā Baltijas valstīs, Polijā un Ukrainā.
Kopš PSRS krišanas šie nemiernieku kaujinieki savās mītnes zemēs ir oficiāli atzīti par nacionālās atbrīvošanas kustībām, bet Krievija turpina padomju tradīciju, dēvējot viņus kā nacistu kolaborantus un fašistus. Visi izlīguma mēģinājumi tiek noraidīti. Tā vietā Maskava izmanto šos jautājumus, lai provocētu skandālus un izraisītu konfliktu postpadomju sabiedrībās.
Nekur tas nav acīmredzamāk kā Ukrainā. Krievijas notiekošais hibrīdkarš pret Ukrainu lielā mērā parādā Kremļa Otrā pasaules kara ieročus. Šī taktika nav nekas jauns, bet atbilstoši digitālajam laikmetam ir ievērojami atjaunināta. Kopš 1940. gadiem Maskava ir attēlojusi Ukrainas neatkarības cīņas kā fašistu kustību, kas praktiski neatšķiras no nacisma.
Šis raksturojums dominēja Krievijas atspoguļotajā revolūcijā laikposmā no 2013. līdz 2014. gadam un kļuva par galveno informācijas vēstījumu informatīvajam karam, kam sekoja Krimas aneksija un iebrukums Ukrainas austrumos.
Apsūdzības fašismā ir kļuvušas par atbildi jebkurai grupai vai tautībai pēcpadomju pasaulē, kas cenšas apstrīdēt Maskavas vēstures interpretāciju vai attālināties no Krievijas.
Milzīgais zaudējumu apjoms Otrā pasaules kara laikā padara to par neticami emocionālu un smagu problēmu visiem bijušās PSRS cilvēkiem. Tāpēc tas prasa unikāli sensitīvu rīcību un uzsvaru uz upuru piemiņas godināšanu. Tā vietā Putins karu ir pārvērtis par propagandas instrumentu, lai pagodinātu savu režīmu un iebiedētu savus kaimiņus.
Krievijas īstenotā Otrā pasaules kara izmantošana, lai leģitimizētu karu Ukrainā, kā arī valsts milzīgie draudi “to darīt vēlreiz” ir padarījuši Uzvaras dienu par starptautiskas agresijas simbolu, kas daudz izsaka par Krievijas pielietoto politiku starptautiskajā mērogā. Septiņdesmit piecus gadus pēc cīņu oficiālas pārtraukšanas ir pienācis laiks izbeigt šo sāpīgo pagātnes politizēšanu.