Aizvadītajā nedēļā Ādažu bāzē notika svinīgā valsts aizsardzības dienesta (VAD) izlaiduma ceremonija. Daļa karavīru izvēlējās turpināt dienestu profesionālajā dienestā, savukārt pārējie, tostarp Pauls Bindars no Kuldīgas – mūziķis ar skatuves vārdu KREATĪVS – tagad pievienosies Nacionālo bruņoto spēku (NBS) rezerves karavīru pulkam. 21 gadu vecais jaunietis pazīstams kā Latvijas repa vidē aktīvs izpildītājs, kurš dienesta laikā ne tikai pildīja karavīra pienākumus, bet arī turpināja krāt iedvesmu savai radošajai darbībai. Ar Paulu sarunājāmies neilgi pirms viņa dienesta noslēguma.
Viņš stāsta, ka interese par repu radās pakāpeniski pusaudžu gados, sākot ar atskaņu spēlēm draugu lokā un vēlāk pārejot pie pirmo bītu radīšanas. “Pirmo tekstu neatceros – tās bija atsevišķas rindiņas telefona piezīmēs, kas krājās gadu gaitā,” viņš atzīst.
Arī dienestā mūzika viņu nav pametusi – tieši otrādi. Brīžos, kad prāts brīvāks – piemēram, tīrot ieroci vai garos maršos – radās idejas, ko dažkārt pat nācās pierakstīt ar roku, jo telefona pie rokas nebija. “Idejas uzkrājās, un dažas no tām jau ir izmantotas dziesmās.”
Vaicāts, kāpēc vispār izvēlējās pieteikties VAD, viņš atzīst – mājas vide kļuva pārāk vienmuļa, vajadzēja ko pilnīgi citu. “Un bija sajūta, ka jādara kopā ar draugiem – viņi pieteicās, un es arī.”
Dienestā viņš ienāca bez konkrētām gaidām, taču atzīst – realitāte izrādījās siltāka, nekā bija iedomājies. “Domāju, ka viss būs daudz striktāk, bet izrādījās – attiecības ar biedriem un instruktoriem bija ļoti draudzīgas un brālīgas.”
Par piederību bruņotajiem spēkiem viņš runā ar cieņu: “Es jūtos cienīts un gaidīts. Tagad atgriezīšos civilajā dzīvē, bet zinu – ja būs vēlme, bruņotie spēki mani gaidīs atpakaļ.” Dienests arī mainījis skatījumu uz sevi. “Esmu iemācījies mazāk uztraukties par nezināmo. Dzīvoju mirklī – tas palīdz arī uz skatuves. Vienmēr saku – saies,” viņš stāsta.
Ģimene un draugi viņa izvēli atbalstīja. “Pieteicos kopā ar draugiem, bijām kā komanda. Mamma, protams, pirmo reizi uz bāzi mani pavadīja ar asarām acīs, bet bija lepna.” Arī sabiedrības attieksmi pret karavīra profesiju viņš izjūt kā mainīgu – vairāk pozitīvu. “Sociālajos tīklos redzu – daudzi VAD izvēlas brīvprātīgi, un komentāri arī biežāk ir saprotoši. Tas mainās.”
Viņš redz iespēju nākotnē apvienot abas pasaules – mūziku un aizsardzības jomu. “Tie ir divi dažādi lauki, bet apvienojot var panākt unikālu rezultātu. Tas dod arī stabilitāti, lai varētu darboties radoši.”
Par dienestu atgādinās arī mūzika – Pauls min dziesmu “Mirdzot Šķēpiem”, ko mācījās pamatapmācībā, bet īpašu vietu viņa atmiņā ieņem dziesma “Nav Ko” no I MEAN LOVE. “Piedziedājums ir vienkāršs, bet ļoti paties – nav ko baidīties, ja reiz esi dzīvs, tad viss ir lieliski.”
