Ģenerālis Kārlis Ezeriņš

Vienības un personības
Ēriks Jēkabsons, LU profesors

Image
55FBB43B809849A98EA70BD3EE30A967.jpg

1868. gada 10. septembrī Kurzemes guberņas Bauskas pagasta Klūgās zemnieka Jāņa Ezeriņa ģimenē piedzima dēls Kārlis — viens no ievērojamākajiem latviešu izcelsmes karavīriem Krievijas armijā un viens no nedaudzajiem Krievijas armijas bijušajiem ģenerāļiem, kuri dienēja arī Latvijas armijā, turklāt ļoti augstā un atbildīgā amatā.

Ģenerālis Kārlis Ezeriņš

Ceļš uz karavīra amatu Kārlim Ezeriņam bija līdzīgs kā daudziem citiem latviešiem 19. gadsimta 70. un 80. gados. Pēc Jelgavas reālskolas beigšanas K. Ezeriņš (kā Ezerings, šādu uzvārda formu Krievijas armijā bija vieglāk izrunāt) 1888. gada rudenī iestājās karadienestā 107. kājnieku pulkā Viļņā, izlēmis mēģināt kļūt par virsnieku. Uz to viņš mērķtiecīgi virzījās, centīgi apgūstot militārās zināšanas. Pēc gada dienesta paaugstināts par jaunāko unteroficieri, bet pēc diviem gadiem — 1890. gada augustā — komandēts uz Viļņas kājnieku junkurskolu, kur pēc iestāšanās pārbaudījumu sekmīgas nokārtošanas uzsāka mācības. Jaunā karavīra centība tika ievērota — 1892. gada martā viņu iecēla par junkuru (skolas klausītāju nosaukums) nodaļas komandieri. Tā paša gada augustā viņš ļoti sekmīgi beidza mācības, par sekmēm mācībās saņemot pirmo apbalvojumu — zelta pulksteni. Kā podpraporščiks tika nosūtīts uz 114. kājnieku pulku Jelgavā, bet jau 1893. gada februārī — paaugstināts pirmajā virsnieka dienesta pakāpē — par podporučiku, pārvietojot uz 25. kājnieku pulku Kozeņicē, netālu no Radomas Polijā.

Nolēmis turpināt izglītošanos, pēc trim gadiem — 1896. gada vasarā — podporučiks Ezerings Varšavas kara apgabala štābā un pēc tam pašā mācību iestādē sekmīgi nokārtoja iestājpārbaudījumus un, pārvarot iespaidīgu konkursu uz klausītāju vietām, iestājās prestižajā Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Nākamajā gadā viņu paaugstināja par poručiku, bet pēc divu klašu beigšanas 1898. gadā pārcēla uz papildklasi, kuras beigšana deva tiesības kandidēt uz iekļaušanu privileģēto, t. s. ģenerālštāba virsnieku kategorijā. Un K. Ezerings kopā ar vēl vienu latvieti — 2. Kauņas cietokšņa poručiku Jāni Buividu minēto paveica, 1899. gadā kļūstot par vēsturē pirmajiem latviešiem šajā kategorijā (neskaitot latviskās izcelsmes virsnieku Emanuilu Kalniņu, kas to izdarīja 1883. gadā, taču formāli skaitīdamies nevis zemnieka, bet virsnieka dēls), turklāt Ezerings par sekmēm mācībās uzreiz tika paaugstināts par štābkapteini.

Turpmāk dienesta gadi pagāja Kijevas kara apgabala karaspēka daļu štābos — ģenerālštāba amatos. Kārlis Ezeriņš bija 42. kājnieku divīzijas štāba vecākais adjutants, 9. armijas korpusa štāba sevišķu uzdevumu virsnieks, 12. kājnieku divīzijas štāba vecākais adjutants un no 1903. gada pavasara — 31. kājnieku divīzijas štāba adjutants. 1901. gadā viņu paaugstināja par kapteini.

1903. gada oktobrī K. Ezeriņš tika uz vienu gadu piekomandēts 121. kājnieku pulkam rotas komandiera cenza iegūšanai. Taču pēc kara sākuma ar Japānu 1904. gada martā viņš atgriezās pulkā, jo drīzumā 31. divīzija tika nosūtīta uz kara lauku. Jūnijā pa Transsibīrijas dzelzceļu viņš ieradās Mandžūrijā un uzreiz iesaistījās kaujās. Decembrī Ezeriņu paaugstināja par apakšpulkvedi, turklāt viņš kauju laikā vairākkārt izpildīja divīzijas štāba priekšnieka pienākumus un par kaujās demon­strēto varonību tika apbalvots ar pieciem kaujas ordeņiem, ieskaitot Svētā Vladimira IV šķiras ordeni ar šķēpiem, kas apbalvotajam deva tiesības uz piederību dzimtmuižnieku kārtai.

Karam ar Japānu tuvojoties noslēgumam — 1905. gada jūnijā apakšpulkvedis Ezerings atšķirībā no daudziem citiem virsniekiem neatgriezās savā karaspēka daļā Eiropā, bet tika piekomandēts Aizamūras robežapsardzības korpusa štābam un ieņēma dažādus amatus karaspēka daļās. No 1906. gada marta viņš bija 10. armijas korpusa štāba sevišķu uzdevumu virsnieks, bet no 1907. gada pavasara ieņēma tādu pašu amatu pie Turkestānas kara apgabala karaspēka komandiera. 1908. gada beigās viņu paaugstināja par pulkvedi, bet no 1909. gada sākuma līdz 1912. gadam viņš laiku pa laikam iepazīšanās nolūkos ar dažādām ieroču šķirām bija ilgstoši piekomandēts pie Usūrijas jātnieku brigādes kā tās štāba priekšnieks,  pie 1. kazaku pulka, 1. Sibīrijas strēlnieku artilērijas brigādes un 11. Sibīrijas strēlnieku pulka. 1913. gada vasarā pulkvedi Ezeringu iecēla par 19. kājnieku divīzijas štāba priekšnieku Tuļčinā (četri kājnieku pulki un artilērijas brigāde), Podolijas guberņā Ukrainā, tādējādi viņš pēc vairāku gadu dienesta Sibīrijā un Vidusāzijā atgriezās Eiropā. Un tieši šeit 1914. gada vasarā sākās Pirmais pasaules karš, un divīzija gandrīz uzreiz tika iesaistīta cīņās pret Austroungārijas armiju.

Kara pirmajos mēnešos Krievijas armijas ierindas virsnieku zaudējumi bija milzīgi, turklāt kaujās krita vai tika ievainoti arī pulku un citu vienību komandieri. Tieši tāpēc 1914. gada oktobrī Ezeringu iecēla par divīzijā ietilpstošā 76. kājnieku pulka komandieri, bet 1915. gada janvārī pārcēla tāda pašā amatā uz 53. kājnieku pulku. Pēc gada — 1916. gada februārī — viņš ieņēma 74. kājnieku divīzijas štāba komandiera amatu, bet aprīlī tika paaugstināts par ģenerālmajoru. Kara gaitā par kaujās parādīto varonību viņš saņēma vairākus augstus apbalvojumus. 1914. gada novembrī — šķēpus pie pirms kara saņemtā Svētā Vladimira III šķiras ordeņa un Jura zobenu. 1915. gada martā — šķēpus pie vēl gadsimta sākumā saņemtā Svētā Staņislava III šķiras ordeņa (šķēpi apliecināja apbalvojuma saņemšanu par kaujas nopelniem). Krievijas armijas virsnieka augstākais apbalvojums — Jura zobens Ezeringam tika piešķirts par to, ka, «būdams 19. divīzijas štāba priekšnieks, 1914. gada 22.—25. septembrī viņš aktīvi piedalījās kaujas operācijās, un, visu laiku atrazdamies zem cietokšņa artilērijas aktīvas uguns, riskējot ar savu dzīvību, pareizi novērtēja kaujas situāciju un ar savu aukstasinību un darbību veicināja divīzijas kopējo panākumu, ieņemot fortus».

No 1916. gada jūlija ģenerālis atradās Ģenerālštāba priekšnieka rīcībā. No marta bija Ģenerālštāba galvenās pārvaldes lietvedis Petrogradā. 1917. gada oktobrī iecelts par Ģenerālštāba pārvaldes priekšnieku, 1918. gada janvārī — par topošās Sarkanās armijas Galvenā štāba Izlūkošanas daļas 8. Tālo Austrumu nodaļas priekšnieku (atbildība — pārskatu sastādīšana par Ziemeļameriku, Ķīnu un Japānu). Tādējādi viņš bija spiests «brīvprātīgi» iestāties Sarkanajā armijā kā viens no daudzajiem bijušajiem virsniekiem — «militārajiem speciālistiem».

No 1919. gada 23. janvāra Kārlis Ezeriņš bija Padomju Latvijas armijas (kopš 1919. gada vasaras — 15. armijas) štāba Administratīvās daļas priekšnieks, paliekot šajā amatā līdz 1920. gada 4. septembrim. Tādējādi viņš tiešām formāli piedalījās kaujās ar Latvijas armiju līdz pat miera līgumam 1920. gada augustā.

Tomēr skaidrs, ka bijušajam Krievijas armijas ģenerālmajoram atrašanās boļševiku vadītajā valstī un armijā nevarēja būt sirdslieta. 1920. gada novembrī viņš nelegāli pārgāja robežu un atgriezās Latvijā, uzreiz piesakoties varas iestādēm un skaidrojot savu dienestu Sarkanajā armijā kā piespiedu. 1920. gada 26. novembrī tika ieskaitīts Latvijas armijā kā ģenerālis (virsnieku rezervē pie Galvenā štāba), decembrī iecelts par Latvijas armijas Re­gla­mentu caurskatīšanas un rediģēšanas komisijas priekšsēdētāju, 1921. gada janvārī  par Apsardzības ministrijas padomes locekli. Viņš bija Virsnieku mācību līdzekļu izstrādes komisijas loceklis, 1924. gada janvārī—decembrī kara ministra Friča Birkenšteina biedrs, vēlāk — Kara mini­strijas padomes pastāvīgais loceklis.

Saprotams, ka ģenerāļa darbība Sarkanajā armijā izraisīja zināmu reakciju. 1924. gada 13. februārī Saeimas deputātu grupa ar Voldemāru Salno priekšgalā vērsās ar protestu pie kara ministra Birken­šteina un Ministru prezidenta Voldemāra Zāmuela par to, ka «kara ministra biedrs ir tas pats K. Ezerings, kurš 1919. gadā bija Padomju Latvijas armijas admini­stratīvās daļas priekšnieks», jautājot, vai šādā amatā var atrasties cilvēks, «kurš vadījis cīņu pret neatkarīgu Latviju». Deputātiem sniegtajā oficiālajā atbildē tika konstatēts: «nav pieļaujams, ka visi trīs iepriekšējie kara ministri (Goldmanis, Zemgals, Ducens) būtu to atstājuši atbildīgā amatā 3 gadus, ja viņš politiski neatbilstu šim amatam. Kas attiecas uz to, ka 1919. g. bija Padomju Latvijas armijas administratīvās daļas priekšnieks, tad viņš nevarēja pavisam izvairīties no lielinieku dienesta, tomēr centās pēc iespējas neizlietot savas zināšanas un kategoriski atteicās no operatīvās daļas, kura vada karadarbību. Bet administratīvās daļas priekšnieka pienākumi attiecās uz štāba iekšējo saimniecību. 1920. gada novembrī pie pirmās izdevības izbrauca slepeni no Padomju Krievijas. Personiski ziņoja par savu dienestu apsardzības ministram Goldmanim, uz kura priekšlikumu ministru kabinets ar K. Ulmani priekšgalā iecēla viņu atbildīgā amatā. Šaubām, vai ģenerālis ir tiesīgs ieņemt atbildīgu amatu, to pašu iemeslu dēļ, par kuriem viņš netika vainots pirms 3 gadiem, nav nekāda pamata».

1926. gada oktobrī K. Ezeriņš tika iecelts par Kara ministrijas izmeklēšanas komisijas locekli, bet tā paša gada decembrī atvaļināts ar tiesībām nēsāt uniformu sakarā ar štatu samazināšanu. Latvijas valsts zemes reformas gaitā piešķīra ģenerālim muižas centru, taču viņš to pārdeva, turpinādams dzīvot Rīgā. Kārlis Ezeriņš miris ar plaušu karsoni ārsta Kurta Hāna privātklīnikā 1934. gada 29. septembrī un svinīgi apbedīts II Meža kapos. Kara ministrijas laikraksts «Latvijas Kareivis» nekrologā atzīmēja:

«Būdams Kara ministrijas padomes loceklis un kara ministra biedrs, ģenerālis Ezeriņš ņēmis dalību visu svarīgāko uz kara resoru attiecošos jautājumu izlemšanā un izšķiršanā. Viņa padoms un līdzdalība tanī ziņā bija sevišķi vērtīgs, ka ģenerālis Ezeriņš varēja lepoties ar plašām zināšanām un vērtīgiem piedzīvojumiem karavīru gaitās. Ģenerālis Ezeriņš pēc Kara akadēmijas beigšanas bija izgājis lielu komandēšanas un administratīvo cenzu, tā iegūdams bagātīgu praksi ar kara dienestu savienoto jautājumu novērtēšanā un atrisināšanā. Kara resors viņa personā bija ieguvis nevis sausu administratoru un formālismu par visu augstāk stādošu darbinieku, bet gan atsaucīgu vadošu personu. Atrazdamies kara viceministra amatā, ģenerālis Ezeriņš ņēmis aktīvu dalību arī daudzo un dažādo likumprojektu izstrādāšanā, kas sekmējuši armijas noorganizēšanu un karadienesta tālāku izveidošanu. No šiem likumprojektiem svarīgākie ir: Kara ministrijas satversmes pārstrādāšana, pie kam tika izvesti svarīgi armijas vadības reorganizācijas darbi: armijas komandiera štāba nodibināšana un galvenā štāba pārorganizēšana, kara saimniecības, ēku un būvju pārvaldes reorganizēšana.

Tālāk Kārlis Ezeriņš ir ņēmis tādu pat dalību karavīru likumprojekta un noteikumu par virsdienesta instruktoriem izstrādāšanā. Viņa vadībā izstrādāti noteikumi par karavīra tērpa nēsāšanu. Ģenerālis Ezeriņš piedalījies arī komisijā, kas nodarbojās ar kara sodu likumu pārkārtošanu un pārstrādāšanu. Ģenerālis Ezeriņš vadījis arī kara lietpratēju komisijas darbību, kas galīgi izlēma jautājumu par mūsu jūras krastu aizsardzības līdzekļu iegādi.

Vēl ļoti daudzu citu jautājumu izšķiršanā tieši ģenerālis Ezeriņš kā Kara ministrijas padomes loceklis un kara viceministrs ir ielicis savu noteikto un enerģisko rīcību, kas palīdzējusi izveidot mūsu armijas iekārtu un nostiprinājusi viņas organizāciju.»

Ģenerālis bija precējies ar valsts padomnieka meitu Gabrielu fon Magnusu, otru reizi — jau pēc atgriešanās Latvijā (1921. gadā) — ar Helēnu Butkeviču.

Ģenerāļa Kārļa Ezeriņa dzīves gaitas atspoguļo vairākus svarīgus aspektus: pirmkārt, 19. gadsimta otrās puses latvietim raksturīgo mērķtiecību un spējas, kas ļāva ieņemt ar izcelsmes ziņā «augstvērtīgākām» sabiedrības kārtām piederīgajiem līdzvērtīgu vietu cariskās Krievijas sabiedrībā, otrkārt — spīdošu virsnieka karjeru, ko noslēdz kara ministra biedra amats jau neatkarīgās Latvijas valdībā, un treškārt — sarežģīto reģiona un latviešu likteni kopumā laikā no pasaules kara sākuma līdz neatkarīgas Latvijas valsts izveidei, kad arī daudzi latvieši brīvprātīgi vai piespiedu kārtā atradās «frontes pretējā pusē» jeb Sarkanajā armijā. Neatkarīgā Latvijas valsts uzņēma atpakaļ šos cilvēkus, ja vien tie izrādīja tādu vēlmi. Un tieši tāds bija arī ģenerālis Kārlis Ezeriņš — viens no ievērojamajiem latviešu karavīriem 20. gadsimtā.  

Dalies ar šo ziņu