Tuvāko piecu nedēļu laikā Vladimiram Putinam ir jāizdomā, kā svinēt savas valsts svarīgākos svētkus maijā. Uz viņa rakstāmgalda redzamā vietā ir divas pogas. Uz vienas ir uzraksts "meli", uz otras - "nogalināt". Tās darbojas līdz zināmam brīdim. V. Putins var pavēlēt artilērijai pārvērst Ukrainas pilsētas asiņainās drupās. Taču plaisa starp milzīgajām izmaksām un minimālo progresu jau tagad ir milzīga. Vēl lielākas kaujas to padara vēl lielāku. Viņš nevar paļauties uz to, ka Krievijas haotiskā armija uzvarēs Ukrainu laikā, kad notiks svinības, skaidro britu analītiķis un Eiropas politikas analīzes centra (Center for European Policy Analysis, CEPA) pētnieks Edvards Lūkass.
Arī pogas "meli" nospiešana rada vairāk problēmu, nekā atrisina. Apgalvot, ka Ukraina ir Rietumu marionešu valsts, ko vada narkotiku apreibināti nacisti, bija diezgan viegli: vairumam krievu nebūs tiešas pieredzes, lai to apšaubītu. Taču krievi iepērkas. Un daudziem ir jauni vīriešu kārtas radinieki armijā. Daudz grūtāk ir viņus pārliecināt, ka Eiropas smagākais karš kopš 1945. gada ir tikai ierobežota militāra iejaukšanās, ka piecas nedēļas ilgušās kaujas patiešām ir tūlītēja uzvara, ka lielie zaudējumi patiešām ir minimāli un ka tiek uzbrukts tikai militāriem mērķiem.
Kad no pirmā kauju viļņa atgriezīsies nogurušie, nosalušie, demoralizētie, izsalkušie un ievainotie Krievijas karavīri, viņiem būs cits stāsts. Īsāk sakot, propagandas mašīnas pastiprināšana mazina režīma uzticamību un Krievijas iedzīvotāju lētticību.
Blakus rakstāmgaldam ir aizbīdnis, ar kuru var atslēgt Krievijas enerģijas eksportu uz Eiropu. Viņš var padarīt tādas valstis kā Franciju, Itāliju un Vāciju aukstākas, taču atslēgšana tikai nostiprinās šo klientu novēloto izpratni par draudiem, ko rada atkarība no imperiālistiskā kaimiņa.
V. Putina rakstāmgaldā ir arī telefons. Bet kam zvanīt? Daži Rietumu līderi, īpaši Emanuels Makrons no Francijas, atbildēs uz viņa zvanu. Bet viņi viņam lasīs lekcijas par kara muļķību un nepieciešamību pēc ātra risinājuma sarunu ceļā. Tas nepalīdzēs atrisināt 9. maija problēmu. Domājams, ka draudzīgas valstis, piemēram, Kazahstāna, nevēlas ar karu neko kopīgu. Aleksandrs Lukašenko brālīgajā Baltkrievijā ir nogurdinoši nekonsekvents, mūžīgi trūcīgs un bezjēdzīgs: viņa armija drīzāk sacelsies, nevis cīnīsies.
Nepalīdz arī prezidenta bļaujošie pakalpiņi. Viņi viņam melo. Viņš to zina. Viņi arī to zina. Viņš var viņus iebiedēt, bet viņš nevar viņus piespiest teikt patiesību vai sniegt reālus padomus. Un viņš nekad nevar viņiem pilnībā uzticēties. Neraugoties uz tā greznību un varu, ko tas iemieso, Krievijas līdera kabinets patiesībā ir garīgs un fizisks cietums.
Tikai "kodolkoferis", ko nes vienmēr klātesošais jūrniecības virsnieks raksturīgajā baltajā cepurē, piedāvā izeju. Patiesi pārliecinoši draudi varētu likt trīcošajiem Rietumiem piespiest Ukrainu pieņemt nosacījumus, kurus V. Putins varētu pasniegt kā uzvaru.
