Nesenie notikumi, kad Vācija neatbalstīja Igaunijas nodomu nodot ieročus Ukrainai, liecina, ka pat tad, ja valsts rīcībā ir ieroči, to tālāka izmantošana var tikt ierobežota. Tas, protams, nav nekas jauns, taču atgādina, ka tas var būtiski ietekmēt ieroču apriti, skaidro Baltijas progresīvo tehnoloģiju institūta (BPTI) jaunākais pētnieks Donatas Palavenis.
Janvāra beigās Berlīne neatbalstīja Igaunijas nodomu nodot Ukrainai 122mm “D-30” haubices, ko tā iepriekš bija saņēmusi no Vācijas. Taču ASV valdība ir atbalstījusi Baltijas valstu nodomu nodot Ukrainai savas prettanku raķetes “Javelin” un pretgaisa raķetes “Stinger”.
Šie piemēri ilustrē, ka valstīm ir atšķirīga politika attiecībā uz to, kur drīkst un kur nedrīkst nosūtīt to ražotos ieročus. Neapšaubāmi, šo politisko lēmumu pamatā ir dažādi apsvērumi. Turklāt ieroču piegādi var ierobežot embargo, sankciju un citu tirdzniecības ierobežojumu dēļ, ko noteikusi starptautiskā sabiedrība vai atsevišķas valstis, skaidro D. Palavenis.
Arī vēsturiski piemēri ir devuši mācības, piemēram, strīds starp Apvienoto Karalisti un Argentīnu par Folklendu salām 1982. gadā, kas pārauga bruņotā konfliktā. Konflikts ilga 74 dienas un beidzās ar Argentīnas kapitulāciju. Pirms konflikta Francija bija noslēgusi līgumu ar Argentīnu par pretkuģu raķešu “Exocet” pārdošanu, bet, konfliktam saasinoties, nākamās raķešu partijas netika piegādātas. Francija pievienojās Apvienotās Karalistes noteiktajam embargo un sadarbojās ar citām valstīm, lai nodrošinātu, ka citām valstīm pārdotās raķetes “Exocet” netiek kontrabandas ceļā ievestas Argentīnā.
Vēl viens piemērs ir Izraēla, ar kuru Francija ir uzturējusi ļoti ciešas attiecības un labprāt eksportējusi ievērojamus ieroču daudzumus. Tomēr ģeopolitisku apsvērumu dēļ Francija 1967. gadā sešu dienu kara laikā atteicās piegādāt Izraēlai ieročus. Pēc šī incidenta Izraēlas valdība sāka veidot vietējo aizsardzības rūpniecību un pakāpeniski nostiprināja attiecības ar ASV.
Pirmkārt, ja ir politiskā griba un resursi, tās var izveidot vai paplašināt valsts aizsardzības rūpniecību, lai pašas sevi apgādātu ar svarīgākajiem ieročiem. Otrkārt, tās var dažādot bruņojuma piegādes ķēdes, iepērkot ieročus no vairākām valstīm. Tomēr šādā gadījumā ieroču uzturēšana būtu dārga. Treškārt, tās var veidot lielus bruņojuma un munīcijas krājumus, kas ļauj to militārajām struktūrām veikt ilgtermiņa kaujas operācijas. Tomēr šajā gadījumā krājumi ir pastāvīgi jāpapildina, lai nodrošinātu, ka tie nav novecojuši.
Baltijas progresīvo tehnoloģiju institūta pētnieks D. Palavenis ierosina, ka optimāls risinājums mazām valstīm būtu izvēlēties piemērotus stratēģiskos partnerus, no kuriem iegādāties galvenos bruņojuma krājumus, un palielināt pašmāju ražošanas jaudu, kas ļautu neatkarīgāk regulēt ieroču apriti.
