ES valstu atšķirīgā vēsture un dažādā attieksme pret Krieviju kavē lēmumu pieņemšanu

Viņš skaidro, ka galvenokārt ES neveiksmes, reaģējot uz Krievijas rīcību, var saistīt ar dalībvalstu nesaskaņotību un tās institucionālo struktūru. Organizācijai, kurā ir 27 dalībvalstis, noteikti ir atšķirīga vēsture, problēmas un intereses. Taču nevienā citā gadījumā šī sadrumstalotība nav tik skaidri redzama kā attiecībās ar Krieviju.

Šīs sašķeltības pamatā ir atšķirīgās dalībvalstu attiecības ar Krieviju - vai tās būtu sarežģītās vēsturiskās Krievijas attiecības ar Vāciju, ekonomiskās attiecības Itālijas gadījumā, kurai kopā ar Vāciju ir miljardiem vērtas tirdzniecība ar Krieviju, vai stratēģiskas attiecības enerģētikas nozarē, kādas tās ir Nīderlandes gadījumā. Vē atšķirīgāka nostāja ir valstīm, kas ir izjutušas visu padomju režīma okupācijas smagumu, tāpēc tās mudina aktīvāk rīkoties, reaģējot uz Krievijas agresiju. Tikmēr pati Krievija aktīvi izmanto Eiropas valstu vilcināšanos vienotas attiecību pieejas izstrādē, vēl efektīvāk savas pašas interesēs, izmantojot metod "skaldi un valdi", uzskata K. Abdilahi.

Otrkārt, ES institucionālā struktūra nav veidota tā, lai spētu ātri pieņemtu lēmumus vai īstenotu stingras atbildes sankcijas iespējamas agresijas gadījumā. Piemēram, Sergeja Skripaļa indēšanas gadījumā, vairākus mēnešus ilgušo apspriežu rezultātā tika noteiktas tikai dažas, salīdzinoši maznozīmīgas sankcijas pret atsevišķām Krievijas amatpersonām, kas bija cieši saistītas ar slepkavību. Arī gadījumā, kad Krievija sāka sniegt aktīvu atbalstu kara noziegumos pret savu tautu vainotajam Sīrijas diktatora Bašara al Asada režīmam, Eiropas Savienībā notika daudzas šai problēmai veltītas sanāksmes, taču ik reizi lēmuma pieņemšanu kavēja dažādu iemeslu izsaukta vilcināšanās.

Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) pētnieks Edvards Lūkass kā vēl vienu faktoru ES sašķeltībai min Krievijas gāzes piegādes. Daļai ES valstu tas ir būtisks siltumenerģijas avots, tādējādi tās var vilcināties ar sankciju izvirzīšanu Krievijai, kas, tādu noteikšanas gadījumā, varētu rezultēties Krievijas atbildes sankcijām pret pašu Eiropas Savienību. Viena no šādām Krievijas pielietotajām atbildes sankcijām varētu būt  gāzes padeves ierobežojumi, kas būtiski skartu ievērojamu skaitu Eiropas valstu iedzīvotāju.

Tomēr pašas ES dalībvalstis nav gatavas izvirzīt kopējos bloka ārpolitikas mērķus augstāk par savas nacionālās politikas mērķiem. Lai gan ES ir spērusi dažus soļus, lai to labotu ar Lisabonas reformām, piešķirot lielākas pilnvaras Augstajam pārstāvim ārlietās, kā arī izveidojusi ES Ārlietu ministriju jeb Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), šīs reformas nav bijušas pietiekami efektīvas. Jauni izveidotā iestāde joprojām ir ļoti agrīnā stadijā, turklāt situāciju attiecībās ar Krieviju vēl vairāk pasliktina atsevišķu ES dalībvalstu ārlietu dienestu vadītāji, kuri tiecas enerģiski aizsargāt paši savu suverēno ietekmi.

Tomēr, neraugoties uz visām ES ārpolitikas nepilnībām, skaidra vienojoša fronte Eiropas valstīs attiecībā pret Krieviju ir rezultāts, ar ko tagad Krievijai nākas sadzīvot pēc tam, kad tā kopš 2014. gada uzsāka Ukrainas situācijas destabilizāciju. Kopš tā laika ES pret Krieviju vienbalsīgi noteica sankcijas, kuras aizvien tiek pagarinātas Krievijas dēļ, kura nevēlas ievērot Minskas pamiera vienošanos izpildi. Kā uzskata E. Lūkass, šo sankciju noteikšana vien parāda pasaulei, ka ES rokās tomēr ir zināma ietekme.

Ekonomisko sankciju izmantošana var būt kā spēcīgs instruments, kas, iespējams, ietekmētu Krievijas agresīvās darbības. Nesenais ES palīdzības pasākumu kopums Ukrainai viena miljarda ASV dolāru apmērā un ES un ASV sarunas par turpmākām ekonomiskām sankcijām, kas tiktu vērstas pret Krievijas banku nozari, iespējams, būs vēl viens līdzeklis, ko tā varētu pielietot, reaģējot uz tālāku situācijas destabilizēšanu no Krievijas puses.

Polija, Moldova un Gruzija, kā arī Baltijas valstis ar ES atbalstu ir paveikušas ārkārtīgi daudz, sākot ar spēcīgākas ekonomikas veidošanu, stabilu demokrātisko pamatu izveidi un beidzot ar ievērojamiem panākumiem tiesiskuma jomā.

Arī Apvienotajai Karalistei ir iespēja palielināt savu lomu reģionā gan ekonomiskā ziņā, gan tādās stratēģiski svarīgās jomās kā tehnoloģijas. Aizsardzības jomā Lielbritānijai jau tagad ir vadošā loma NATO eFP (NATO pastiprinātā klātbūtnes kaujas grupa) un Apvienotās Karalistes vadītajos Apvienotajos ekspedīcijas spēkos (Joint Expeditionary Force - JEF), kas veicina NATO centienus atturēšanas un spēju nodrošināšanas jomā Baltijā.

ES un Krievijas attiecības atkal ir saspīlētas. ES nesaskaņotība joprojām ir šķērslis spēcīgai reakcijai uz Krievijas pārspēku. Efektīvas ārlietu ministrijas izveide un ātrāka reaģēšana ir vienīgā iespēja ES gūt panākumus cīņā ar aizvien konfrontējošāku Krieviju, uzskata K. Abdilahi.