Virsseržants Jānis Laķis: Vienmēr esmu lepojies, ka piederu Latvijas armijas brālībai

Viedoklis
Sargs.lv
Image
Jānis Laķis
Vrsž. J. Laķis Afganistānā, 2009. gads. Foto no personīgā arhīva

Atvaļināta virsseržanta Jāņa Laķa militārajā bagāžā ir septiņas starptautiskas operācijas, no kurām viena – 2009. gada Afganistānā – varēja izrādīties liktenīga. Tieši tā gada 3. oktobrī otrajā Operacionālās sadarbības padomnieku grupā dienošais J. Laķis un kaprālis Mārtiņš Dāboliņš kopā ar ASV 61. kavalērijas pulka 3. eskadrona Bravo rotas karavīriem piedalījās vienā no smagākajām un ilgākajām kaujām pret talibu kaujiniekiem. Par šo varonīgo cīņu uzņemta filma “Priekšpostenis”, kas 24. jūlijā piedzīvos pirmizrādi arī Latvijas kinoteātros. Tikmēr pats virsseržants Laķis atzīst – šīs kaujas cena viņam personīgi bijusi augsta, un, lai tiktu pāri emocionālajam pārdzīvojumam, bija vajadzīgs laiks un gribasspēks. Taču, ne mirkli nevilcinoties, viņš piebilst – vienmēr bijis un būs lepns, ka ir Latvijas armijas karavīrs.

Nu jau gandrīz sešus gadus atvaļināts virsseržants Jānis Laķis ir Zemessardzes 17. kaujas atbalsta bataljona kājnieku rotas vada seržants un paralēli kā Mobilās apmācību nodaļas pasniedzējs darbojas arī Zemessardzes 1. Rīgas brigādē. Taču viņa militārā karjera sākusies jau 1995. gadā, kad viņš iestājās Zemessardzē un dienēja toreizējā 42. Tukuma bataljonā. Vēlāk pievienojies Latvijas armijai, kļūstot par profesionālā dienesta karavīru Sauszemes spēku Mehanizētās brigādes 2. kājnieku bataljonā, tomēr dažus gadus pēc leģendārās kaujas Afganistānā no profesionālā dienesta atvaļinājies, lai atkal atgrieztos Zemessardzē. Nu jau ar tādu militāro un dzīves pieredzi, kādu savas karjeras laikā izdodas iegūt vien retajam.

Ko zemessargiem mācāt?

Zemessardzes 1. Rīgas brigādē piedalos  apmācību procesa plānošanā un programmu izstrādē. Tas nozīmē, ka esmu gan plānotājs, gan pasniedzējs, gan padomdevējs, gan instruktors, kurš analizē mācību pasniegšanas materiālus, metodiku un sasniegto rezultātu. Tas ir liels izaicinājums, jo atšķirībā no profesionālā dienesta karavīriem, kuri savās dienesta vietās ir katru dienu, zemessargi uz mācībām ierodas pārsvarā nedēļas nogalēs, un tam jāpielāgo arī viss apmācību process.

Kā iepriekšējā kaujas pieredze palīdz zemessargu apmācībā?

Pievienotā vērtība, ko varu dot tālāk kā pasniedzējs, ir pieredze, kas gūta gan tepat Latvijā, gan daudzās starptautiskās operācijās. To laikā esmu bijis dažādos amatos, sākot no nodaļas komandiera līdz pat padomdevēju grupas apmācību instruktoram, un tas viss veikts multinacionālā vidē. Arī pēdējā misijā Afganistānā 2012. gadā biju kā apmācību instruktors un padomdevējs tieši Afganistānas nacionālās policijas spēkiem.

Image
Jānis Laķis
Foto: J. Laķa personīgais arhīvs
Foto: J. Laķa personīgais arhīvs
Runājot tieši par kaujas pieredzi, kopš 2009. gada pavisam citādāk vērtēju savas karavīra spējas reaģēt reālas kaujas apstākļos. Man kā instruktoram palīdz arī lielā militārā pieredze. Armijā esmu jau no 18 gadu vecuma, līdz ar to pats esmu izgājis visus attīstības posmus, mūsdienās tikai klāt nācis modernāks ekipējums un ieroči.

Cik starptautiskajās operācijās esat bijis?

Septiņās. Divas no tām bija Bosnijā un Hercogovinā 1996.-1997. gadā, tad sekoja divas misijas Irākā 2004.-2005. gadā un trīs Afganistānā – 2007., 2009. un 2012. gadā.

Vai pēc 2009. gada notikumiem vēlreiz gribējāt braukt uz Afganistānu?

Būt par karavīru – tas ir dzīvesveids. Tas ir ceļš, ko esmu izvēlējies. Kā jau iepriekš esmu teicis – bailes ir kontrolējamas, tās var pārvarēt, taču tam vajadzīga pieredze.

Image
Jānis Laķis
J. Laķis 2011. gadā. Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija
J. Laķis 2011. gadā. Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija
Karavīriem jau visu dienesta laiku miera apstākļos tiek modelētas dažādas izaicinošas situācijas, kurās var parādīties bailes, taču tās jāiemācās kontrolēt, neļaut tām pārņemt un aptumšot veselo saprātu. Domāju, jaunajiem un mazāk pieredzējušiem karavīriem vienmēr būs mazliet vairāk bail nekā rūdītākiem kolēģiem.

Kad atgriezāmies no Kītingas kaujas, man bija tāda iekšēja sajūta, ka viss nav izdarīts līdz galam, tāpēc 2012. gadā uz pēdējo operāciju Afganistānā devos jau nobriedušāks, izvērtējot 2009. gadā pārdzīvoto.

Pats filmu “Priekšpostenis” redzējāt jau pagājušā gada rudenī pirmizrādē ASV, kā to vērtējat?

Filma balstīta uz patiesiem notikumiem, un tās pamatā ir divas grāmatas – Džeika Tapera grāmata “Priekšpostenis” un Klintona Romeša grāmata “Sarkanais vads”. Filmā ļoti koncentrēti parādīta tieši pati Kītingas kauja 2009. gada 3. oktobrī, taču stāsts “apaudzēts” arī ar citiem notikumiem Afganistānā, kuri veido filmas kontekstu. Piemēram, filmā ir epizode, kurā talibu kaujinieki bāzei uzbrūk, skrienot lejā no kalniem, iespējams, skatītājs domā – tā taču nevar būt. Bet tā tiešām bija!

Turklāt filmā ļoti labi attēlotas arī karavīru attiecības un emocionālais stāsts – viņu varonība, pašaizliedzība, patriotisms un profesionalitāte situācijā, kad militārs uzdevums kļūst par izdzīvošanu. Jo mums tobrīd bija jācīnās ne tikai par uzdevuma izpildi, bet arī par savu un dienesta biedru dzīvību.

Būšu atklāts – filmas ainas ir diezgan skarbas. Paldies Aizsardzības ministrijai, kas palīdzēja uz filmas pirmizrādi ASV nokļūt.

Image
Jānis Laķis
Filmas pirmizrāde ASV 2019. gadā. Publicitātes foto
Filmas pirmizrāde ASV 2019. gadā. Publicitātes foto

Kā filma Jūs ietekmēja?

Filmas skatīšanos salīdzinu ar iesēšanos ātrgaitas vilcienā, pilnībā pazuda laika izjūta. Protams, tā emocionāli uzjundīja daudz atmiņu (ietur pauzi – red.piez.), skudriņas skrēja pār ķermeni, uz brīdi likās – esmu atgriezies tajā vietā un laikā. Bet ir arī stāsta otra puse. Daudz esmu domājis, cik karavīrs vispār ir gatavs uzupurēties otra karavīra labā neatkarīgi, no kādas valsts viņš nāk un kādai ticībai pieder. Toreiz mēs visi cīnījāmies par vienu ideju. Var to saukt par veiksmi vai kā citādāk, bet esmu pateicīgs, ka no šī kaujas laika izgāju dzīvs. Diemžēl astoņi ASV karavīri gāja bojā, bet vēl 27 tika ievainoti.

Es militāri sveicinu un noņemu cepuri viņu priekšā, jo viņi ziedoja savu dzīvību, lai izdzīvotu citi. Tā jau ir tā karavīra būtība – izvēloties šo profesiju, mums jābūt gataviem nest šo nastu. Armija ir kā brālība, un ikviens tās dalībnieks zina – dienesta biedrs par tevi ir gatavs krist. Šī doma ir arī filmas stāsta pamatā. Kāds varbūt teiks – jums jau nebija izejas, bet jebkurā situācijā ir iespējami dažādi lēmumi, kuri var novest pie pavisam cita rezultāta.

Kara drāmās daudz atspoguļoti arī karavīru pēctraumatiskā stresa traucējumi. Kā pats ar to tikāt galā?

Reālas kaujas situācijā, aizsargājot sevi un biedrus, nav grūti nospiest ieroča mēlīti, taču jautājums – kā katrs ar šo faktu spēj sadzīvot pēc tam. Būšu atklāts – no emocionālā viedokļa laiks pēc šīs kaujas bija līdz šim smagākais posms manā dzīvē. Bet ne jau 13 stundu ilgās kaujas dēļ, jo tajā brīdī darbojos automātiski, praksē darot visu to, kam biju trenēts visu savu karavīra dzīvi. Tobrīd es biju nokļuvis augstākajā kaujas punktā, kādā karavīrs vien var nokļūt – reālā karadarbībā. Taču, atgriežoties mājās pie ģimenes un novelkot formas tērpu, emocijas ņēma virsroku (ietur pauzi – red.piez.). Tolaik sapratu, ka nedrīkstu savās problēmas ievilkt citus cilvēkus un, atzīstu, cena bija augsta –  izjuka ģimene.

Tikai un vienīgi ar savu gribasspēku un armijā gūto rūdījumu un disciplīnu es spēju sevi savākt. Vēl man ļoti palīdzēja sports, tas vispār cilvēku spēj izmainīt uz pozitīvo pusi. Iepriekš nodarbojos ar svarcelšanu, bet vēlāk pievērsos krosfitam. Tāpat aktīvi sāku trenēties arī civilajā šaušanā, piedalīties sacensībās. No emocionālās bedres tikt ārā palīdzēja arī fakts, ka bija cilvēki, kuri uz mani paļāvās un man ticēja.
Image
Jānis Laķis
Foto: J. Laķa personīgais arhīvs
Foto: J. Laķa personīgais arhīvs

Vispār savas militārās karjeras dēļ daudz esmu ziedojis no personīgās dzīves, reizēm pats smejos, ka būtībā esmu precējies ar armiju.  Tajā pašā laikā ir vērtības, kuras man neviens neatņems – esmu stiprinājis Latvijas bruņotos spēkus un nesis Latvijas vārdu pasaulē.

Par dalību Kītingas kaujā 2011. gadā arī tiku apbalvots ar vienu no augstākajiem ASV militārajiem apbalvojumiem – “Armijas uzslavas medaļu” ar pievienotu Varonības zīmi un ASV kaujas kājnieka zīmotni, kā arī Mičiganas štata apbalvojumu par nopelniem cīņā pret terorismu.

 

Vai ar tā laikā cīņu biedriem vēl kontaktējaties?

Ir mums, otrās Operacionālās sadarbības padomnieku grupas karavīriem, tradīcija vismaz reizi gadā satikties. Tāpat sazinos arī ar ASV karavīriem, kaut vai uzrakstām viens otram kādu vēstulīti “Facebook”. Ar dažiem no viņiem esmu arī ticies vairākos pasākumos ASV.

Kā šobrīd vērtējat drošības situāciju Afganistānā un cīņu ar terorismu pasaulē vispār?

Uzskatu, ka pasaulē vienmēr būs kādas konfliktu zonas, kurās darbosies dažādi grupējumi.  Un jāpatur prātā, ka karavīri jau ir abās pusēs, jo otra puse arī sevi par tādiem uzskata.

Kāds varbūt par šo kauju uzzinās, tikai noskatoties filmu. Jūsuprāt, vai Latvijas sabiedrība saprot starptautisko operāciju būtību un arī Jūsu devumu kopējā drošībā?

Uzskatu, ka tas ir tiešs ieguldījums Latvijas drošībā, jo mēs jau tur bijām akceptēti no Latvijas valdības puses, paši jau neaizbraucām un nestādījāmies priekšā kā karavīri. Tādējādi Latvija pilda savas saistības NATO sastāvā, sniedzot savu ieguldījumu starptautiskajā drošībā.

Image
Jānis Laķis
Foto: J. Laķa personīgais arhīvs
Foto: J. Laķa personīgais arhīvs

Uzskatu, ka par to vairāk ir jāstāsta, jāskaidro, kāpēc mēs to darām, kāpēc tas Latvijai ir svarīgi. Arī no šī aspekta filmu “Priekšpostenis” vērtēju pozitīvi, jo tā cilvēkiem kaut nelielu daļu no šī stāsta iedos.  Lai arī filmu veido ASV, Latvija un tās bruņoto spēku karavīri, tostarp es, tajā ir pieminēti. Protams, apgalvot, ka tajā katrs skatītājs uzreiz varēs identificēt –  re, kur latvieši, es nevaru, taču pats stāsts jau būs.

Vēlos vērsties pie Latvijas kino veidotājiem un režisoriem. Uzskatu, ka ļoti maz tiek atspoguļota Latvijas karavīru nozīme un pienākumi mūsdienās, īpaši starptautisko operāciju laikā. Tas, ka es tur biju, tā bija tikai apstākļu sakritība, manā vietā varēja būt ikviens no Nacionālo bruņoto spēku karavīriem. Domāju, ka ne tikai es būtu ļoti priecīgs, ja latvieši paši izveidotu līdzīgu filmu – karavīru stāstu par militāro dienestu laikā, kopš esam brīva un neatkarīga valsts.
Image
Jānis Laķis
Ar cīņu biedru. Foto: J. Laķa personīgais arhīvs
Ar cīņu biedru. Foto: J. Laķa personīgais arhīvs

Jo filmas “Priekšpostenis” sakarā es pats personīgi uzrunāju filmas režisoru Rodu Lūriju (Rod Lurie), uzrakstīju viņam vēstuli, jo tā kā es biju viens no 2009. gada kaujā iesaistītajiem, man vienmēr bijusi interese, kā šis stāsts tiks izstāstīts. Savā ziņā esmu kā pirmavots. Protams, ir  grāmatas, kuras gan visbiežāk nesaraksta paši karavīri, tāpēc vispatiesāko informāciju var iegūt tikai no tiem karavīriem, kuri paši to piedzīvojuši.

Vai esat lepns būt Latvijas bruņoto spēku karavīrs?

Nekad neesmu to slēpis. Es ar godu un cieņu vienmēr esmu vilcis karavīra formas tērpu, neatkarīgi – vai tā kaujas, vai ikdienas forma.

Es lepojos, ka uz labās piedurknes nēsāju Latvijas karodziņu, jo pārstāvu savu valsti. Iespējams, kāds padomās – skaļi vārdi. Bet tie ir mani vārdi, un tā ir mana pārliecība, ar kuru jau 18 gadu vecumā aizgāju dienēt obligātajā militārajā dienestā, un līdz šim brīdim ar paceltu galvu par to runāju un stāstu.

“Sargs.lv” jau rakstīja, ka filma “Priekšpostenis” (The Outpost: A film about American heroism in Afghanistan) balstīta uz patiesiem notikumiem, kuros kopā ar ASV karavīriem piedalījās arī divi Latvijas karavīri – virsseržants Jānis Laķis un seržants Mārtiņš Dāboliņš. Kītingas kauja notika 2009. gadā 3. oktobrī, un tā bija viena no smagākajām un ilgākajām kaujām Afganistānā, kuras laikā ASV un Latvijas karavīri stājās pretī talibu kaujiniekiem. Kauja ilga trīspadsmit stundas, un tajā dzīvību zaudēja astoņi, bet ievainoti tika 27 ASV karavīri.

Image
Priekšpostenis
Kadrs no filmas, kurā redzams vrsž. J. Laķa vārds un pakāpe
Kadrs no filmas, kurā redzams vrsž. J. Laķa vārds un pakāpe

Kītingas kaujai veltītā filma “Priekšpostenis” ASV kinoteātros tiek demonstrēta no 3. jūlija, kļūstot par vienu no pirmajām filmām, kas uz lielā ekrāna atgriežas Covid-19 pandēmijas laikā, savukārt uz Latvijas kino ekrāniem tā būs skatām no 24. jūlija. 

Virsseržantu J. Laķi filmā atveido aktieris Aleksandrs Aleksievs, kurš iepriekš filmējies 2014. gada filmā "Džeks Raiens: Ēnu aģents" (Jack Ryan: Shadow Recruit). Savukārt aktieris S. Īstvuds atveido seržantu Klintonu Romešu (Clint Romesha), kurš Kītingas kaujā vadīja 53. karavīru komandu. Kalebs Landijs Džounss (Caleb Landry Jones) filmā atveido speciālistu Taju Kārteru, savukārt Orlando Blūms (Orlando Bloom) – pirmo leitnantu Bendžaminu Kītingu (Benjamin Keating).

Dalies ar šo ziņu