Pastāstiet par sevi, kas Jūs esat?
Vienmēr sāku ar to, ka esmu Anna. Tas ir mans vārds un daļa manas būtības. Esmu uzaugusi Liepājā. Tur arī absolvēju pirmo universitāti. Nu jau pēdējos trīs gadus dzīvoju Rīgā. Brīvajā laikā man ļoti patīk lasīt, visvairāk tieši 20. gadsimta literatūras klasiku. Manuprāt, tās ir īstenas pērles, no kurām varam mācīties arī tagad, 21. gadsimtā. Lielu daļu sava mūžu esmu arī pavadījusi tautisko deju mēģinājumos. Dejoju arī šobrīd. Dejošana, šķiet, tagad jo īpaši manā dzīvē ievieš tādu kā līdzsvaru – tā ir citādāka fiziskā aktivitāte, kur varu izlocīties un izstaipīties. Pretēji ikdienas fiziskajai slodzei, kas vairāk vērsta uz muskuļu stirpināšanu.
Vai tā relaksējaties no ikdienas un darba?
Jā, tā ir sava veida relaksēšanās. Manuprāt, cilvēks izvēlas tādas brīvā laika aktivitātes, kuras uzlabo viņa garastāvokli. Man šķiet, ka ir ļoti svarīgi katram atrast savu hobiju. Ja cilvēks atradis kādu sirdslietu – pat, ja viņš būs noguris, saņemsies, izdarīs un pēc tam jutīsies daudz labāk.
Foto: no personīgā arhīva
Ko Jūs studējāt Liepājas universitātē?
Liepājas universitātē mācījos valodas un kultūru. Valodas man vienmēr likušās ļoti lietderīgas. Mācījos angļu un vācu valodu. Jāsaka, ka izvēle bija nejauša, jo pēc vidusskolas nezināju, ko vēlos darīt. Nevarētu gan teikt, ka pēc absolvēšanas iegūtajām zināšanām uzreiz bija praktisks pielietojum, bet tās ļoti palīdzēja tālāk, studējot teoloģiju, kur lielākā daļa literatūras ir tieši angļu un vācu valodā. Turklāt svešvalodu nekad nevar būt par daudz.
Kā nonācāt līdz teoloģijai?
Baznīcā mēs sakām, ka uzaugam baznīcā. Proti, kad esi mazs, tu sāc iet svētdienas skolā. Iesaisties nometnēs un daudzās citās aktivitātēs – tā izaudz baznīcā. Šķiet, man bija četri gadi, kad gribēju būt mācītāja. Domāju, ka nav labākas profesijas par garīdznieku. Pamatskolā, vidusskolā domāju jau par citām profesijām. Katru reizi, kad man jautāja, par ko gribu kļūt, man bija cita atbilde, sākot ar fiziku, beidzot ar apģērba dizainu – ļoti daudzpusīgi. Manuprāt, ļoti daudz var iemācīties no visām šīm lietām. Tad sāku darboties baznīcā kā svētdienas skolas skolotāja. Man bija kādi 15 gadi. Sāku vadīt arī nodarbības pusaudžiem. Savukārt pēc vidusskolas, kad jau studēju Liepājā, papildus darbojos kā Metodistu baznīcas jauniešu darba koordinatore. Koordinēju visu Latvijas Metodistu draudžu pusaudžu un jauniešu darbu, organizēju nometnes. Šķita, ka teoloģija ir pašsaprotams solis, lai iegūtu stiprāku pamatu tam, ko mācu bērniem un jauniešiem. Tajā laikā varbūt ne tik ļoti saistītu ar vidējo paaudzi vai senioriem. Drīzāk, lai iegūtu dziļāku teoloģisko izpratni par to, ko lasu un stāstu. Pēc pirmā gada teoloģijas studijās sapratu, ka mans aicinājums ir tāds pats, kāds tas bija četru gadu vecumā – kļūt par mācītāju.
Kā jaunieši tagad raugās uz reliģiju?
Vienmēr esmu teikusi, ka teoloģijas fakultāte ir vieta, kur sastopas ļoti dažādi prāti. Tā ir vieta, kur iemācies cienīt otra viedokli. Mūsu viedokļi noteikti nesaskanēja ļoti daudzās lietās, bet tas mudināja uz diskusiju. Šobrīd ir tik daudz informācijas par visu, ka jaunieši meklē dažādus variantus. Varbūt arī pārbauda, apmeklējot dažādas konfesijas, iespējams, budismu un hinduismu. Tagad ir pieeja tik daudzām dažādām lietām, ka cilvēki mēģina izprast un saprast kaut ko no visa, tā atrodot sev piemērotāko. Ir ļoti grūti pateikt, ka tā ir mana vieta, ja neesi bijis ārpus savas vides un mēģinājis saprast, kas ir citur.
Kā nonācāt līdz Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem?
Par kapelāna darbu domāju jau studiju laikā Teoloģijas fakultātē. Sapratu, ka slimnīca noteikti nebūs tā vieta, kur strādāšu. Tajā laikā arī armija likās tāds neiespējami fiziski grūts darbs. Toreiz vēl nedomāju, ka tas ir domāts man. Atceros, pirms trīs gadiem kāds kā joku pateica: “Apskatījos, kur tu vari strādāt, kad būsi ieguvusi teologa izglītību. Viena no iespējām ir Latvijas armija.” Atbildēju, ka nē, tā noteikti nebūšu es! Bet pagājušā gada jūlijā man zvanīja un jautāja, vai mani interesētu darbs bruņotajos spēkos. Ilgi nedomādama, piekritu. Pēc tam viss notika tik ātri, ka nebija laika apsvērt visus plusus un mīnusus. Šķiet, pieņēmu pareizo lēmumu. Man ļoti patīk.
Kā vienība ir Jūs pieņēmusi un vai pati jau esat iejutusies jaunajā vidē?
Es tikai sāku aprast, tomēr nav pagājis ilgs laiks, kopš esmu šeit. Joprojām man ir daudzi jautājumu, īpaši par praktiskām lietām. Runājot par to, kā mani pieņem, šķiet, ka cilvēkiem ir interese, jo es esmu ļoti jauna, salīdzinot ar pārējiem kapelāniem. Esmu visjaunākais kapelāns bruņotajos spēkos tieši gadu ziņā, jo man ir 26. Arī tas, ka esmu sieviete, liek daudziem jautāt - kāpēc šāda izvēle? Liekas, cilvēki uz mani raugās gan ar piesardzību, gan interesi.
Domājat, Jūsu vecums rada tādu kā barjeru starp Jums un karavīru?
Es domāju, ka karavīriem vēl ir jāpierod pie tā, ka es tur esmu. Jebkurā gadījumā, lai tu aizietu un tiešām izkratītu sirdi un pastāstītu par to, kas tevi nomāc, ir vajadzīga uzticība. Protams, jebkurai atbalstošai profesijai – kapelānam, psihologam vai sociālajam darbiniekam seko kādi sabiedrības uzlikti stereotipi, kuri kaut kādā veidā ietekmē lēmumu – iet vai neiet pie šiem cilvēkiem. Ir vajadzīgs laiks, lai cilvēks varētu uzticēties. Tāpēc es domāju, ka ir tikai pašsaprotami, ka karavīri uzreiz nenāk un vaļsirdīgi nestāsta par to, kas notiek viņu dzīvēs.
Kas, jūsuprāt, ir grūtākais kapelāna darbā?
Viens no izaicinājumiem, par ko domāju pēdējā laikā - esmu no civilās dzīves ienākusi militārā vidē, kurā ir citādāka veida domāšana. Savukārt mana domāšana un pieredze, kas iegūta strādājot baznīcā ar cilvēkiem, nav tāda pati kā militārajā vidē.
