Kapelānu dienestā būtiskākais ir kopīgais mērķis, kur garīdznieka konfesija un individuālā pārliecība tiek atlikta malā, stāsta Nacionālo bruņoto spēku Mehanizētās kājnieku brigādes Kaujas atbalsta bataljona kapelāne virsleitnante Anna Dobele. Intervijā ar ziņu portālu “Sargs.lv” virsleitnante akcentē – ikvienam kapelānam pirmajā vietā ir karavīrs, uzsverot, ka garīdznieku misija dienestā ir nevis pievērst cilvēkus savai ticībai, bet gan būt blakus un sniegt atbalstu.
Pastāstiet par sevi, kas Jūs esat?
Vienmēr sāku ar to, ka esmu Anna. Tas ir mans vārds un daļa manas būtības. Esmu uzaugusi Liepājā. Tur arī absolvēju pirmo universitāti. Nu jau pēdējos trīs gadus dzīvoju Rīgā. Brīvajā laikā man ļoti patīk lasīt, visvairāk tieši 20. gadsimta literatūras klasiku. Manuprāt, tās ir īstenas pērles, no kurām varam mācīties arī tagad, 21. gadsimtā. Lielu daļu sava mūžu esmu arī pavadījusi tautisko deju mēģinājumos. Dejoju arī šobrīd. Dejošana, šķiet, tagad jo īpaši manā dzīvē ievieš tādu kā līdzsvaru – tā ir citādāka fiziskā aktivitāte, kur varu izlocīties un izstaipīties. Pretēji ikdienas fiziskajai slodzei, kas vairāk vērsta uz muskuļu stirpināšanu.
Vai tā relaksējaties no ikdienas un darba?
Jā, tā ir sava veida relaksēšanās. Manuprāt, cilvēks izvēlas tādas brīvā laika aktivitātes, kuras uzlabo viņa garastāvokli. Man šķiet, ka ir ļoti svarīgi katram atrast savu hobiju. Ja cilvēks atradis kādu sirdslietu – pat, ja viņš būs noguris, saņemsies, izdarīs un pēc tam jutīsies daudz labāk.
Foto: no personīgā arhīva
Ko Jūs studējāt Liepājas universitātē?
Liepājas universitātē mācījos valodas un kultūru. Valodas man vienmēr likušās ļoti lietderīgas. Mācījos angļu un vācu valodu. Jāsaka, ka izvēle bija nejauša, jo pēc vidusskolas nezināju, ko vēlos darīt. Nevarētu gan teikt, ka pēc absolvēšanas iegūtajām zināšanām uzreiz bija praktisks pielietojum, bet tās ļoti palīdzēja tālāk, studējot teoloģiju, kur lielākā daļa literatūras ir tieši angļu un vācu valodā. Turklāt svešvalodu nekad nevar būt par daudz.
Kā nonācāt līdz teoloģijai?
Baznīcā mēs sakām, ka uzaugam baznīcā. Proti, kad esi mazs, tu sāc iet svētdienas skolā. Iesaisties nometnēs un daudzās citās aktivitātēs – tā izaudz baznīcā. Šķiet, man bija četri gadi, kad gribēju būt mācītāja. Domāju, ka nav labākas profesijas par garīdznieku. Pamatskolā, vidusskolā domāju jau par citām profesijām. Katru reizi, kad man jautāja, par ko gribu kļūt, man bija cita atbilde, sākot ar fiziku, beidzot ar apģērba dizainu – ļoti daudzpusīgi. Manuprāt, ļoti daudz var iemācīties no visām šīm lietām. Tad sāku darboties baznīcā kā svētdienas skolas skolotāja. Man bija kādi 15 gadi. Sāku vadīt arī nodarbības pusaudžiem. Savukārt pēc vidusskolas, kad jau studēju Liepājā, papildus darbojos kā Metodistu baznīcas jauniešu darba koordinatore. Koordinēju visu Latvijas Metodistu draudžu pusaudžu un jauniešu darbu, organizēju nometnes. Šķita, ka teoloģija ir pašsaprotams solis, lai iegūtu stiprāku pamatu tam, ko mācu bērniem un jauniešiem. Tajā laikā varbūt ne tik ļoti saistītu ar vidējo paaudzi vai senioriem. Drīzāk, lai iegūtu dziļāku teoloģisko izpratni par to, ko lasu un stāstu. Pēc pirmā gada teoloģijas studijās sapratu, ka mans aicinājums ir tāds pats, kāds tas bija četru gadu vecumā – kļūt par mācītāju.
Kā jaunieši tagad raugās uz reliģiju?
Vienmēr esmu teikusi, ka teoloģijas fakultāte ir vieta, kur sastopas ļoti dažādi prāti. Tā ir vieta, kur iemācies cienīt otra viedokli. Mūsu viedokļi noteikti nesaskanēja ļoti daudzās lietās, bet tas mudināja uz diskusiju. Šobrīd ir tik daudz informācijas par visu, ka jaunieši meklē dažādus variantus. Varbūt arī pārbauda, apmeklējot dažādas konfesijas, iespējams, budismu un hinduismu. Tagad ir pieeja tik daudzām dažādām lietām, ka cilvēki mēģina izprast un saprast kaut ko no visa, tā atrodot sev piemērotāko. Ir ļoti grūti pateikt, ka tā ir mana vieta, ja neesi bijis ārpus savas vides un mēģinājis saprast, kas ir citur.
Kā nonācāt līdz Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem?
Par kapelāna darbu domāju jau studiju laikā Teoloģijas fakultātē. Sapratu, ka slimnīca noteikti nebūs tā vieta, kur strādāšu. Tajā laikā arī armija likās tāds neiespējami fiziski grūts darbs. Toreiz vēl nedomāju, ka tas ir domāts man. Atceros, pirms trīs gadiem kāds kā joku pateica: “Apskatījos, kur tu vari strādāt, kad būsi ieguvusi teologa izglītību. Viena no iespējām ir Latvijas armija.” Atbildēju, ka nē, tā noteikti nebūšu es! Bet pagājušā gada jūlijā man zvanīja un jautāja, vai mani interesētu darbs bruņotajos spēkos. Ilgi nedomādama, piekritu. Pēc tam viss notika tik ātri, ka nebija laika apsvērt visus plusus un mīnusus. Šķiet, pieņēmu pareizo lēmumu. Man ļoti patīk.
Kā vienība ir Jūs pieņēmusi un vai pati jau esat iejutusies jaunajā vidē?
Es tikai sāku aprast, tomēr nav pagājis ilgs laiks, kopš esmu šeit. Joprojām man ir daudzi jautājumu, īpaši par praktiskām lietām. Runājot par to, kā mani pieņem, šķiet, ka cilvēkiem ir interese, jo es esmu ļoti jauna, salīdzinot ar pārējiem kapelāniem. Esmu visjaunākais kapelāns bruņotajos spēkos tieši gadu ziņā, jo man ir 26. Arī tas, ka esmu sieviete, liek daudziem jautāt - kāpēc šāda izvēle? Liekas, cilvēki uz mani raugās gan ar piesardzību, gan interesi.
Domājat, Jūsu vecums rada tādu kā barjeru starp Jums un karavīru?
Es domāju, ka karavīriem vēl ir jāpierod pie tā, ka es tur esmu. Jebkurā gadījumā, lai tu aizietu un tiešām izkratītu sirdi un pastāstītu par to, kas tevi nomāc, ir vajadzīga uzticība. Protams, jebkurai atbalstošai profesijai – kapelānam, psihologam vai sociālajam darbiniekam seko kādi sabiedrības uzlikti stereotipi, kuri kaut kādā veidā ietekmē lēmumu – iet vai neiet pie šiem cilvēkiem. Ir vajadzīgs laiks, lai cilvēks varētu uzticēties. Tāpēc es domāju, ka ir tikai pašsaprotami, ka karavīri uzreiz nenāk un vaļsirdīgi nestāsta par to, kas notiek viņu dzīvēs.
Kas, jūsuprāt, ir grūtākais kapelāna darbā?
Viens no izaicinājumiem, par ko domāju pēdējā laikā - esmu no civilās dzīves ienākusi militārā vidē, kurā ir citādāka veida domāšana. Savukārt mana domāšana un pieredze, kas iegūta strādājot baznīcā ar cilvēkiem, nav tāda pati kā militārajā vidē.
Kas ir pozitīvais šajā darbā?
Tas, ka katru dienu iemācos kaut ko jaunu. Tas ir vislielākais ieguvums, jo man tiešam patīk mācīties. Visdažādākās lietas. Karavīram tas varbūt liekas pat ļoti pašsaprotami, bet man tas rada lielu prieku – būt šeit un katru dienu iemācīties kaut ko jaunu.
Daudz jauna iemācījāties arī kapelānu militārajās apmācībās februārī?
Tā bija pirmā dzimšanas diena, kurā es peldēju. Tiešām neatkārtojamas emocijas. Apguvu daudz jauna. Pirms tam nekad nebiju apguvusi izdzīvošanas iemaņas aukstos laika apstākļos – ne ūdens tilpnes šķērsošanu ziemā, ne arī nometnes celšanu dabā tikai no dabā pieejamajiem materiāliem. Vienlaikus arī mācījāmies sadarboties viens ar otru, tas tiešām saliedē. Tāpat visi viens otram palīdzējām. Militārajā vidē tiešām ir tā doma – viens par visiem un visi par vienu.
Foto: seržants Ēriks Kukutis/Aizsardzības ministrija
Kapelānu dienestā garīdznieki pārstāv dažādas konfesijas. Vai tas ietekmē dienesta iekšējo klimatu un kapelānu darba pienākumus?
Kapelānu dienestā galvenā ir misija. Kapelāniem ir vienots mērķis – sniegt atbalstu karavīriem, tad konfesiju atšķirības tiek atliktas malā. Pirmajā vietā nav garīdznieka personīgā pārliecība, bet gan karavīrs.
Kādām īpašībām jāpiemīt kapelānam?
Kapelānam noteikti jābūt atvērtam, jo cilvēki ir ļoti dažādi, kuri dzīves laikā ieguvuši ļoti dažādas pieredzes – gan no militārās jomas, gan privātās dzīves. Kapelānam jābūt arī pazemīgam. Kapelāni armijā ir virsnieki, un pakāpe armijā nozīmē ļoti daudz. Taču, neskatoties uz iegūto pakāpi, jāstrādā ar jebkuru cilvēku. Viņš nevar likt pakāpi augstāk par cilvēku. Tāpat kapelānam jājūt cilvēciska mīlestība pret ikvienu. Protams, nevis naivi skatoties uz cilvēkiem, kuri pie tevis vēršas, bet gan cienot, motivējot un iedrošinot cilvēkus. Skatīties ar mīlestību un laipnību. Tās ir trīs lietas, kurām ,manuprāt, jāpiemīt ikvienam kapelānam.
Kādas ir Jūsu nākotnes perspektīvas Kapelānu dienestā?
Par to vēl neesmu domājusi. Varbūt tāpēc, ka esmu tikko sākusi darbu Kapelānu dienestā. Notiek tā - cilvēks plāno, bet Dievs dara. Piemēram, pirms desmit gadiem biju izplānojusi sev citu dzīvi. Nekad nebūtu domājusi, ka būšu mācītāja un kapelāne armijā. Ir ļoti grūti paredzēt, ko es varētu darīt pēc pieciem gadiem. Tāds slēptais mērķis man, Annai, ir turpināt izaugsmi, mācīties, apgūt jaunas prasmes un, iespējams, mācīties arī akadēmiski. Mana lielākā vēlme ir mācīties, jo man patiesi patīk apgūt jaunas prasmes un zināšanas.
Jūs vairākkārt minējāt – nekad nebūtu domājusi, ka būsiet bruņoto spēku kapelāns. Kas visvairāk pārsteidz, ienākot militārajā vidē? Kādu to bijāt iedomājusies?
Es neteiktu, ka man bija lielas ekspektācijas. Pirms tam saskarsme ar militāro vidi kā tādu man īsti nav bijusi, tikai skatoties filmas, bet tad priekšstats par armiju veidojas pavisam citāds, nekā tas ir realitātē. Kas mani pārsteidza – ja liekas, ka visu izdara viens karavīrs, tad patiesībā tā nav.
Kāda ir Jūsu dzīves būtiskākā atziņa?
Nebaidīties sevi pārbaudīt ārpus robežām. Ir ļoti ērti tur, kur esi, bet, kad saproti, ka ir pārāk labi, tad saproti, ka nekas nav labi un kaut kas dzīvē jāmaina. Cilvēkiem patīk ieslīgt stagnācijā, drošības sajūtā, bet ne vienmēr tas nozīmē, ka tas ir pareizi un labi. Ļoti svarīga ir vēlme izkāpt no komforta zonas, par ko, manuprāt, ļoti daudz runā.
Tas arī ir moto, pēc kura dzīvojat?
Jā, tad es nebūtu šeit. Ir labi tur, kur tu esi, bet tad, kad saprotu - ir lietas, kuras es varu uzlabot un arī gribu izdarīt, tad reizēm to var paveikt, pieņemot arī radikālākus lēmumus. Reizēm tas ir tieši tas, kas virza uz priekšu. Mums katram ir izvēles iespēja – palikt tur, kur esam, vai turpināt augt kā cilvēkam. Tad tas ir viens no veidiem, kā mēs katrs varam augt.
Par ko, jūsuprāt, cilvēkiem ikdienas gaitās vajadzētu padomāt vairāk?
Par to nesen tieši domāju. Manuprāt, ir būtiski apstāties un novērtēt mirkli, kas mums ir. Ikdienas skrējienā ne vienmēr padomāsi par to, ka esi pamodies, vai par to, ka šodien bija garšīgas pusdienas. Padomāji, ka piecēlies, nenokavēji, paēdi un izdarīji tās lietas tikai tāpēc, ka tās bija jāizdara.
Ko Jūs vēlat cilvēkiem?
Nebaidīties sevi pārbaudīt, pārkāpjot robežas. Uzdrošināties mainīties, jo vienmēr ir labi tā, kā ir, bet var būt vēl labāk. Mācīties un nebaidīties cienīt vienam otru. Ja ir cieņa, tad būs arī rūpes un pasaulē mazināsies netaisnība, bet mums ir jāsāk pašiem ar sevi, lai mainītu pasauli. Tāpat vēlu nemeklēt slēpto domu labajā, bet gan patiesu cieņu. Ir cilvēki, kuri dara labu tāpēc, ka ir labi. Mazās lietas tik ļoti spēj iepriecināt otru cilvēku – kas vienam var šķist nenozīmīgs, tas otram var manīt visu dienu. Viens laipnības vārds var mainīt daudz vairāk, nekā cilvēki spēj iedomāties.