Lai arī Ukrainas valsts kontrolētajā teritorijā militārais apdraudējums vairs nav tik izteikts kā konflikta sākumā, potenciālas briesmas ir ik uz soļa. Tāpēc labi, ja cilvēki prot atpazīt draudus un laicīgi evakuēties, stāsta civilās aizsardzības eksperts no Latvijas Edmunds Āķītis, kurš jau vairākus mēnešus apmāca Ukrainas iedzīvotājus, Sarkanā Krusta darbiniekus un brīvprātīgos.
E. Āķītis šobrīd kā civilais eksperts no “Latvijas Sarkanā Krusta” ir piekomandēts “Austrijas Sarkanajam Krustam” un ar komandu strādā Slovjanskā, pilsētā Ukrainas austrumos Doņeckas apgabalā. Viņi apmāca Ukrainas brīvprātīgos, pašvaldību pārstāvjus un iedzīvotājus par rīcību krīzes situācijās. E. Āķītis stāsta, ka riski ir ievērojami, jo līdz separātistu pašpasludinātās Doņeckas tautas republikas robežai un attiecīgi – arī frontes līnijai – ir aptuveni 70 kilometri.
Apmācību galvenais mērķis ir palīdzēt cilvēkiem sagatavoties dažādiem scenārijiem, jo apdraudējumu var radīt ne tikai tuvumā esošais militārais konflikts, bet arī ūdens piesārņojums ķīmisko avāriju gadījumā.
“Apmācības notiek 37 Ukrainas pašvaldībās. Mūsu grupa strādā tieši ar civiliedzīvotājiem. Braucam uz pilsētām un sādžām pie cilvēkiem, ar viņiem runājam. Nav viegls uzdevums, jo daudzi cīnās par pamatvajadzību nodrošināšanu, ir norūpējušies par ikdienas problēmām, un te kāds viņiem grib mācīt par iespējamiem riskiem. Grūti tantei, kura tikko atnākusi no kūts, likt aizdomāties – ko viņa darīs, ja nāksies evakuēties? Visbiežāk šie cilvēki domā – kādi gan vēl citi riski, ja tepat netālu norisinās karadarbība, kas tad vēl ar mums var notikt? Kad stāstām par agrīnās brīdināšanas sistēmu, viņi bieži attrauc – mēs jau esam pieraduši, ka mums lādiņi lido pār galvu. Ir pat tādi ciemi, kuros nav mobilā telefona sakaru. Kā saka vietējie, tad tiek izmantots “sarafāna radio” – no kleitas līdz kleitai, no loga līdz logam,” stāsta E. Āķītis.
Viņš novērojis, ka vislabāk cilvēkus pārliecina tas, ja kartē ar pirkstu parāda – re, te atrodas tava māja, briesmas var nākt no tās puses, jo tur ir liels aizsprosts vai arī ķīmisks apdraudējums, jūs šķir tikai viena iela!
Raksturojot sadzīves apstākļus Slovjanskas apkārtnē, kas atrodas salīdzinoši tuvu karadarbības zonai, E. Āķītis novērojis milzīgus pretstatus - gan it kā plaukstošas pilsētas, gan mazi ciemi, kur valda postaža un mīnu lauki apkārt.
“Piemēram, pašā Slovjanskā ir tikai viens kinoteātris, un faktiski nav nekādas kultūras dzīves. Diezgan izplatīts ir alkoholisms un narkotiku lietošana. Iedzīvotāju vidējais vecums ciematos – tā ap 60 gadiem, pārsvarā palikušas sievietes, jo vīri, kuri iepriekš strādājuši separātistu kontrolēto teritoriju tuvumā esošajos uzņēmumos, darbu zaudējuši un spiesti strādā citur. Bet viņi savā ziņā jau pieraduši pie šādas dzīves. “Mēs ejam ciemos viens pie otra”, atbild vietējie, kad prasu par izklaides iespējām pilsētā,” dzīvi Slovjanskā raksturo E. Āķītis.
Lai gan sadzīviskie apstākļi pašā Slovjanskā kopumā esot labi – restorānos un kafejnīcās kvalitatīvs ēdiens, veikalos var nopirkt arī “Latvijas Balzama” šņabi un “Rīgas šprotes”, viss it kā ir pieejams. “Lai arī nedzīvojam separātistu kontrolētajā teritorijā, drošības labad pa vakariem un naktīm ārpus mājas tomēr neejam. Tāpat arī jābūt gataviem, ka ik pa laikam visā reģionā pazūd elektrība,” saka E. Āķītis.
E. Āķītim saikne ar Ukrainu ir gana sena – jau 2009. gadā, viņš no Latvijas piedalījies Ukrainā organizētajās civilās aizsardzības mācībās. Toreiz vēl neviens nenojauta, kāds haoss valsti pārņems pēc apmēram pieciem gadiem.
2014. gadā, kad risinājās notikumi Maidanā, viņš sācis strādāt Eiropas Civilās aizsardzības un humānās palīdzības operāciju ģenerāldirektorātā Briselē. Kopš tā laika dažādu Eiropas projektu ietvaros bijis cieši saistīts ar Ukrainu.
