Ukrainas armijas kapelāns: pirms kara īsti nezināju, ko nozīmē būt patriotam

Vladimirs Streļcovs no Slovjanskas pilsētas ikdienā ir lielas rūpnīcas direktors. Tā ir viena no lielākajām rūpnīcām Ukrainā, kas ražo krītu un kaļķi. Šis darbs dod ekonomisko pamatu viņa sāktajai labdarībai. Kopš 2014. gada Vladimirs ir brīvprātīgais un palīdz vietējiem iedzīvotājiem saņemt humanitārās palīdzības pakas, tajā skaitā arī no Latvijas.

Turklāt viņš ir arī mācītājs vietējā draudzē un pēdējos gados atradis laiku kalpot arī Ukrainas armijai – kā kapelāns ar savu klātbūtni un padomu palīdzot karavīriem atgūties pēc kara traumām. Viņš saka – paši smejamies, ka kapelāns ir kā samazgu spainis, kur var izgāzt visas sliktās emocijas. “Bieži karavīru pārdzīvojumi ir tik lieli, ka viņi meklē glābiņu atkarībās vai pat izdara pašnāvību, daudziem izjūk ģimenes, papildus ir vēl kredītu nasta, un pašnāvība šķiet vienīgā izeja. Es daru visu, lai to novērstu. Esam pat organizējuši randiņus ar sievām netālu no militārās bāzes, lai laulātie kaut uz dažām dienām varētu pabūt divatā un stiprināt ģimenes saites. Viegli nav, jo reizēm uz brigādi, kurā ir ap 1000 karavīru, es esmu vienīgais kapelāns,” stāsta V. Streļcovs.

Foto no personīgā arhīva

Slovjanskas pilsētu no frontes līnijas tuvākā punkta šķir aptuveni 80 kilometri, tāpēc visai bieži nākas tikties ar cilvēkiem no “tās” puses – separātistu pašpasludinātās Doņeckas tautas republikas. Kā tur cilvēki dzīvo? Ir daži, kuri joprojām apstrādā laukus par spīti tam, ka lielākā daļa no tiem ir mīnēti.  Piemēram, Opitnes ciematā netālu no pilsētas Avdejevkas Doņeckas centrālajā apgabalā šobrīd palicis mazāk par 40 iedzīvotājiem, un viņi faktiski dzīvo uz frontes līnijas.

Sagrauta māja Opitnes ciematā. Foto no personīgā arhīva.

Patiesībā jau daudziem nemaz nav, kur doties, naudas viņiem nav, ir kaut kādi valsts pabalsti, bet ar to nepietiek, lai nopirktu jaunu dzīvesvietu – situāciju iezīmē V. Streļcovs.

Dienā caur kontrolpunktu, kas šķir abas puses – separātistu kontrolēto apgabalu un pārējo Ukrainu – izejot vai izbraucot līdz pat 10 000 cilvēku. Jāgaida garās rindās un tāpat neesot garantijas, ka paspēsi tur, kur jānokļūst. “Kur cilvēki brauc? Brauc pēc pensijas, noformēt statusu kāda pabalsta saņemšanai, jo šie cilvēki Ukrainā tiek klasificēti kā bēgļi vai pārceltie cilvēki. Kāds brauc kaut ko nopirkt, ja ir nauda. Pēc tam atgriežas kontrolētajā teritorijā,” stāsta V. Streļcovs.

Sagrauta māja Opitnes ciematā. Foto no personīgā arhīva.

Jautāts, cik cilvēki var justies droši, šādi ceļojot, viņš iesaka – ja jāšķērso kontrolpunkts, labāk no telefona izdzēst visu, kas saistīts ar Ukrainu – fotogrāfijas, citus failus, jo telefoni tiekot kārtīgi pārbaudīti. Muti labāk vaļā nevērt un savu viedokli neizteikt, citādi uzreiz tiksi aizturēts – brīdina Vladimirs.

Jautāts, kas notiek ar ekonomiku un lielajiem uzņēmumiem Donbasā, Vladimirs zina stāstīt, ka to vairums ir likvidēti, piemēram, metalurģijas kombināti. Daudz rūpnīcu iekārtu sagriezts metāllūžņos, pārējais izvests uz Krieviju. Daudzi cilvēki zaudējuši darbu vai bijuši spiesti aizbraukt. Šahtas tiekot slēgtas un appludinātas – tas satraucot visvairāk, jo var radīt katastrofālas sekas.

Viņš arī uztraucas par to, kāda izaugs Ukrainas jaunā paaudze, kas šobrīd spiesta dzīvot citas ideoloģijas ietekmē. Pašlaik, bērnam piedzimstot Doņeckā, tiek izsniegta Doņeckas tautas republikas dzimšanas apliecība. Daudzi cilvēki joprojām visiem spēkiem mēģinot dabūt Ukrainas dokumentu –  ar kontaktu palīdzību, pat maksājot naudu... Protams, Krievijai lojālie cilvēki brauc dzemdēt arī uz Krieviju, lai bērns uzreiz būtu Krievijas pilsonis. Taču tie bērni, kuri piedzima 2014. gadā, kad Ukrainā sākās konflikts, jau drīzumā sāks skolas gaitas. Lielai daļai skola būs jāapmeklē okupētajās teritorijās.

Bērni spēlējas sagrautajā Opitnes ciematā. Foto no personīgā arhīva.

“Bērns nekad nav redzējis un dzirdējis neko labu par Ukrainu, viņā jau ir iedzīts tas, ka Doņeckas tautas republika ir vienīgā neatkarīgā zeme, kur dzīvo labie cilvēki, bet pārējie viņiem uzbrūk! Saprotiet? Tā ir paaudze, kas pēc gada jau ies skolā – un tur viss notiek kā laikā, kad bija pionieri. Televīzija, radio “skalo smadzenes”, nopietni strādā pie tā, lai iedzīvotāji cilvēkus Ukrainā un Eiropā uzskatītu par ienaidniekiem. Viņi stāsta, ka ir tikai Krievija un viss,” nobažījies ir V. Streļcovs.

Tomēr esot arī jaunieši, kuri vēlas izrauties. Daži vidusskolēni izglītību iegūst attālināti – internetā kādā no Ukrainas skolām, lai  iegūtu Ukrainas vidusskolas atestātu. Tas pavērs iespējas studijām Ukrainas augstskolās ārpus teroristu kontrolētās teritorijas. Taču ir problēma – Doņeckā mācību valoda skolās ir krievu. Tas šiem jauniešiem var radīt problēmas, jo Ukrainas augstskolās mācības notiks ukraiņu valodā.

Runājot par situāciju uz frontes līnijas, Vladimirs apstiprina, ka ukraiņu armijas rindās ievainotie ir ik dienu. To portāla “Sargs.lv” redakcijai stāstīja arī tie ukraiņu karavīri, kuri septembrī Latvijas Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari” bija ieradušies uz rehabilitācijas kursu. Faktiski visi no viņiem karā bija zaudējuši kādu locekli. Daži pat abas kājas.

Pie kritušo ukraiņu karavīru kapavietas, aiz muguras frontes līnija. Attēlā centrā - Latvijas Ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Ukrainā Juris Poikāns. No viņa pa labi - Latvijas bruņoto spēku virskapelāns E. Pļaviņš un Latvijas aizsardzības atašejs Ukrainā pulkvedis Ēriks Naglis.

Vaicāts, vai šai situācijai vispār ir redzams risinājums, uzņēmējs un Ukrainas armijas kapelāns V. Streļcovs atbild: “Pēc tam, kad 2014. gadā es savā baznīcā pieredzēju ko ļoti šausmīgu, uzskatu, ka iespējams ir viss.”

“2014. gadā, kad Slovjanska vēl bija sagrābta, mūsu baznīcā ienāca separātiski, arestēja divus mācītāja dēlus un divus priestera palīgus un tajā pašā naktī viņus nomocīja un nogalināja. Bez tēviem palika 11 bērni un bez vīriem 3 atraitnes. Un tad vienā naktī Slovjansku atbrīvoja. Visi guļ, apkārt dzird sprādzienus, pilsēta deg, no rīta pamostamies – pilsēta tukša, separātisti prom. Tāpēc ticu, ka ir iespējams, ka vienu dienu mēs pamostamies un – viss, ir miers. Tas ir reāli. Konflikta atrisinājums ir vienkāršs. Vienam cilvēkam Krievijā ir jāpieņem lēmums un jāsaka: viss, mēs izbeidzam ieroču piegādi, un viss beigsies. Tie, kas tur tagad “tīra”, aizbrauks uz Krieviju, un būs miers,” saka V. Streļcovs.

Arī, runājot par Krimu, V. Streļcovam grūti valdīt emocijas. “Mums ir grūti saprast, ka ir cilvēki, kas nodevuši savu zemi. Tas nav prātam aptverami. Mums Krima bija kā tāda dziednīca, turp atpūsties brauca cilvēki no daudzām valstīm, sezonas laikā visi varēja nopelnīt naudu. Bet tagad dzirdam tikai vienu – tur kaujas bāzes, tur nelaiž. Cilvēkiem, kuriem Krimā bija tūrisma bizness, viss sabrucis, kopējais tūristu skaits mazinājies. Cilvēki no Ukrainas turp vispār vairs nebrauc,” situāciju Krimā apraksta V. Streļcovs.

V. Streļcovs (attēlā otrais no kreisās) kopā ar Saldus novada pašvaldības pārstāvjiem un Latvijas bruņoto spēku virskapelānu E. Pļaviņu (attēlā otrajā rindā pirmais no labās). Foto no personīgā arhīva.

Runājot par Latvijas valsts palīdzību Ukrainai, cietušajiem karavīriem un viņu ģimenēm, V. Streļcovs ir pateicīgs – palīdzība esot ne tikai valsts, bet arī atsevišķu pašvaldību līmenī, piemēram, sadarbība ar Ogres un Saldus pilsētu.

Viņš atzinīgi vērtē arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku atbalstu jau vairāku gadu garumā – sūtījumus ukraiņu karavīru bērniem, skolas gaitas uzsākot un humānās palīdzības pakas tiem, kam visvairāk vajadzīgs. Viņš pats personīgi tās palīdz nogādāt adresātiem.

Palīdzības krava no Latvijas. Maisos apģērbi, apavi, medicīniskā vate u.c. vajadzīgas lietas. V. Streļcovs attēlā otrais no kreisās. Foto no personīgā arhīva.

V. Streļcovs (attēlā trešais no kreisās), blakus pa labi - Latvijas bruņoto spēku virskapelāns E. Pļaviņš. Foto no personīgā arhīva.

Runājot par patriotismu, viņš atzīst – līdz pat 2014. gadam viņš sevi nav uzskatījis par simtprocentīgu Ukrainas patriotu. Taču pēc šausminošajiem notikumiem līdz kaulam izjutis – Ukraina ir arī viņa zeme.

Reiz, viesojoties Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, V. Streļcovs kadetiem jautājis – kā dēļ viņi ir gatavi mirt? Sākumā bijis ilgs klusums, tad viens nedroši atzinies, ka savas ģimenes dēļ.

Tā ir īstā atbilde – saka V. Streļcovs. Jo, ja ilgi jādomā, tad cilvēks nav pareizajā vietā.

Kritušo ukraiņu karavīru kapi Harkovas pilsētā. Foto no personīgā arhīva.