Separātistu kontrolētajā Doņeckā var novērot divas pasaules – sakoptu un ziedošu pilsētas centru, bet dažus kilometrus tālāk – kara radītu postažu. Arī uz ārvalstu organizāciju pārstāvjiem kontrolētajās teritorijās skatās ar aizdomām, ik pa laikam dedzina viņu automašīnas, tā aizsardzības nozares ziņu portālam “Sargs.lv” stāsta EDSO Speciālās novērošanas misijas Ukrainā civilais eksperts no Latvijas atvaļināts kapteinis Māris Bruža.
Viņš Ukrainā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas jeb EDSO novērotāju grupas ietvaros ir jau piekto gadu, tāpēc var salīdzināt, kā mainījusies gan drošības situācija, gan iedzīvotāju sadzīves apstākļi kontrolētajās teritorijās un ārpus tām.
“Doņecka pēc iedzīvotāju skaita reiz bija lielāka par Rīgu, bet tagad tur palikusi labi, ja puse iedzīvotāju, lielākoties Krievijai lojālie cilvēki. Protams, ir arī tādi, kuri labprāt aizbrauktu, bet viņiem nav, kurp. Šos cilvēkus visvairāk žēl – viņi faktiski ir ķīlnieka lomā, neviens viņiem neprasīja, vai viņi grib šīs pārmaiņas. Toreiz grupa ļaužu tika pie ieročiem un valsts austrumos uztaisīja lielu haosu, ko kaut kādā brīdī sāka atbalstīt “lielais brālis” Krievija. Un tu vai nu paliec un izbaudi to visu, vai arī brauc prom,” pauž atv. kapteinis M. Bruža.
Sagrauta māja Avdejevkā, Ukrainas kontrolētajā teritorijā. Foto no M. Bruža personīgā arhīva.
Ir vairāki ciemati, kurus faktiski apdzīvo armija – gan Ukrainas, gan separātistu kontrolētās teritorijas pusē. No pastāvīgajiem iedzīvotājiem tur palikuši vien daži, visbiežāk gados veci cilvēki, kuriem nav citu variantu. Viņi ir spiesti dzīvot cilvēka necienīgos apstākļos.
“Ja 21. gadsimtā nav ūdens, elektrības, siltuma – tas var šķist neticami, bet tā tur ir ikdiena. Doņeckas centrā, kas ir apmēram septiņus kilometrus no ugunslīnijas, savukārt viss zied un plaukst, īpaši vasarā izskatās skaisti. Bet, pabraucot dažus kilometrus tuvāk apšaudes līnijai – drupas un gruveši. Sirreāls skats. Cilvēki mēģina saglābt, kas palicis. Pat tie, kuri pārvākušies uz Ukrainas pusi, regulāri brauc skatīties savus īpašumus – vai viss nav nopostīts. Visbiežāk gan pāri gājuši marodieri, mājas izlaupījuši, logus izsituši. Arī pilsētas mikrorajonos ārpus centra tāda kā mirusī zona – vairums veikalu un kafejnīcu logi aiznagloti ar dēļiem,” sadzīves apstākļus Doņeckā raksturo atv. kapteinis M. Bruža.
Dzīvojamā māja Avdejevkā, Ukrainā. Foto no M. Bruža personīgā arhīva.
Viņa vadītā EDSO bezpilota lidaparātu un ieroču verifikācijas patruļa šo gadu laikā bāzējusies gan ārpus separātistu kontrolētās Doņeckas Tautas republikas, gan pašā Doņeckā. Tur viņi atrodas arī tagad, līdz ar to regulāri šķērso kontrolpunktus, kas atdala separātistu zonu no pārējās Ukrainas.
Šobrīd Doņeckas vietējā vadība savā teritorijā atļāvusi strādāt tikai divām starptautiskām organizācijām – EDSO un “Sarkanajam Krustam”. Apvienoto Nāciju organizācijai jeb ANO pirms kāda laika tas tika liegts.
Kontrolpunkts iebraukšanai separātistu pašpasludinātajā Doņeckas Tautas republikā. Foto no M. Bruža personīgā arhīva.
Šo gadu laikā EDSO novērotājiem vairākkārt draudēts. “Doņeckā mums visiem jādzīvo vienā viesnīcā. 2015. gadā viesnīcas stāvlaukumā mūsu auto nopūta ar krāsu. Nākamā reizē stāvvietā jau tika iesviesta granāta, kas, par laimi, bija brāķis un nesprāga, sapieri ātri atbrauca un savāca. Savukārt trešajā reizē četras mūsu mašīnas tika nodedzinātas. Tā kā braucam ar bruņu mašīnas klases automobiļiem, kas aprīkoti ar sakaru un sekošanas sistēmām, kā arī aizsargā no lodēm un šķembām, rēķinu, ka tajā naktī sadega apmēram viens miljons eiro. Labi, ka neviens necieta. Vietējo policiju nemaz nav vērts iesaistīt, skaidrs, kurā pusē viņi nostāsties,” par piedzīvoto stāsta atv. kapteinis M. Bruža.
Lai gan kopumā EDSO komandā nav iztikts bez cietušajiem un bojā gājušajiem. 2016. gadā M. Bruža kolēģis no ASV cietis prettanku granātas sprādzienā, par laimi – guvis vien kājas traumu un tagad jau esot atpakaļ ierindā. Bet 2017. gadā Luhanskas komanda uzbraukusi prettanku mīnai, kas bija ieraksta uz ceļa – gāja bojā komandas paramediķis un divi kolēģi tika smagi ievainoti. “Tieši tāpēc drošības apsvērumu dēļ mums atļauts braukt tikai pa asfaltētiem ceļiem. Protams, ja sāktos apšaude un tuvākais ceļš būtu zemes ceļš, iespējams, bēgšanai izmantotu to. Bet tikai tādā gadījumā, ja visi patruļas biedri vienbalsīgi piekristu šādam riskam,” pauž atv. kapteinis M. Bruža.
Piemiņas vieta bojāgājušajiem iedzīvotājiem Ukrainas kontrolētajā teritorijā. Foto no M. Bruža personīgā arhīva.
Portāls “Sargs.lv” vēlējās zināt, kādi ir pašu EDSO darbinieku sadzīves apstākļi, piemēram, ko viņi ikdienā ēd. Atv. kapteinis M. Bruža stāsta, ka tagad pārtiku pērk tikai Ukrainas puses veikalos un pārsvarā gatavo paši. Pēc kafejnīcas apmeklējuma separātistu teritorijā 2016. gadā uz divām nedēļām bijis “izsists no ierindas”. “Es brīnos, kā tie cilvēki tur var dzīvot, jo vairumam veikalā tirgoto produktu realizācijas termiņš jau sen beidzies. Piemēram, Krievijā ražotā jogurta pudelei, ar roku slidinot pa etiķeti, jūtams izcilnis – etiķete vairākkārt pārlīmēta, slēpjot īsto datumu. To atverot, kā mēs smejamies, – jogurts ar “pelēkajām rozīnēm”. Tāpēc gatavojam paši. Kopš viesnīcā atļāva izmantot multivārāmos katlus, no visiem tuvākajiem saimniecības preču veikaliem tie ātri pazuda, EDSO darbinieki visus izpirka,” stāsta atv. kapteinis M. Bruža.
Uz jautājumu, kāds varētu būt iespējamais risinājums šim gadiem ieilgušajam konfliktam, EDSO eksperts Ukrainā pauž savu viedokli – vairums Ukrainas iedzīvotāju joprojām uzskata, ka Donbass ir viņu teritorija pat, ja no Ukrainas valsts tur faktiski nekas vairs nav palicis. Un, ja tagad tam visam atmestu ar roku, tādā gadījumā visi šie padsmit tūkstoši karā kritušie ukraiņu karavīri un arī civiliedzīvotāji būtu bijis veltīgs upuris. Ukrainas valdība, savukārt, konfliktu grib izbeigt, jo šādas situācijas uzturēšana prasa ļoti daudz līdzekļu. “Taču domāju, ka Ukraina variantu par pilna mēroga uzbrukumu neapsvērs tāpēc vien, ka nejūt rietumvalstu atbalstu. Savukārt, Krievijai šāds neziņas stāvoklis ir ļoti izdevīgs – kamēr Ukrainā ir haoss, tā nevar spert soli tuvāk Rietumeiropai un tādām organizācijām kā Eiropas Savienība un NATO,” pauž atv. kapteinis M. Bruža.
EDSO pārbauda ēku, kas iznīcināta artilērijas apšaudē Ukrainas kontrolētajā teritorijā netālu no kontaktlīnijas. M. Bruža attēla centrā. Foto no personīgā arhīva.
“Tajā pašā laikā skaidrs, ka separātistu kontrolētā Doņecka un Luhanska kļuvušas par degradētām teritorijām, ekonomika tur ir iznīcināta, nekas nefunkcionē, kā līdz šim. Turklāt Doņeckas Tautas republika jau tagad ir integrēta Krievijas fiskālajā sistēmā, naudas vienība tur ir Krievijas rubļi. Kamēr Krievija naudu dos, tikmēr kaut kas notiks. Ja tur šobrīd veiktu aptauju, domāju, ka vismaz 80% cilvēku nobalsotu par pievienošanos Krievijai. Tāpēc neviens īsti nevar pateikt, kā tas viss beigsies, ” stāsta atv. kapteinis M. Bruža.
Viņš piemetina, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins visiem Donbasa iedzīvotājiem uz atvieglotiem noteikumiem piedāvāja arī iegūt Krievijas pilsonību un pasi. Taču vietējā vara ātri saprata, ka var nopelnīt lieku rubli, un izdeva noteikumus, ka Krievijas pilsonību un pasi var saņemt tikai tie Doņeckas Tautas republikas iedzīvotāji, kuri saņēmuši Doņeckas republikas pasi – principā nekur, izņemot Krieviju, nederīgu dokumentu. Protams, ka tas viss notiek par samaksu, un jau tā nabadzīgajiem iedzīvotājiem tas rada papildus izdevumus.