J. Ciganovs: Ja zūd tradīcijas, zūd armijas morālais ietvars un pati armija

Vēsture
Sargs.lv
Image
bilde
Kara skolas 13. izlaidums. 1938. gads Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs

Tradīcijas armijā uztur tās morālo ietvaru, bez kā armija nevar pastāvēt. Tā intervijā “Sargs.lv” norāda Latvijas Kara muzeja vadītāja vietnieks Juris Ciganovs. Viņš, tuvojoties Latvijas armijas 102. gadadienai, stāsta par senākajām un arī jaunieviestajām tradīcijām karavīru un virsnieku vidū, kas joprojām uztur Latvijas armijas garu dzīvu un stipru.

Latviešu virsniecība un līdz ar to arī pirmās tradīcijas veidojušās aptuveni 19. gadsimta 60. gados, kad Krievijas Impērijā notika militārās reformas. Saskaņā ar tām par virsnieku varēja kļūt teju ikviens Krievijas Impērijas iedzīvotājs, tostarp arī latvieši. J. Ciganovs stāsta – līdz tam virsniecība bija ļoti noslēgta sabiedrības elites daļa, kurā, ja cilvēks nebija aristokrāts vai gana turīgs, kļūt par virsnieku bija ārkārtīgi grūti. Tāpat arī virsnieku skolās neuzņēma kuru katru. Krievijas Impērijai zaudējot Krimas karā, tā sāka reformēt savu armiju, un kara skolas kļuva pieejamas arī zemnieku dēliem, kuri pārsvarā bija latvieši.

“Pienākot Pirmajam pasaules karam, sekojošajai Latvijas Republikas proklamēšanai un Neatkarības karam, virsniecības kārta jaunajai un topošajai Latvijas armijai jau bija izveidojusies,” skaidro vēsturnieks.

Līdz ar to arī lielākā daļa latviešu virsniecības tradīcijas nākušas no Krievijas Impērijas armijas. Jāņem gan vērā, ka tā tas bija lielākoties visās Eiropas armijās, kurās tradīcijas bijušās teju vienādas, tās tikai pielāgojot nacionālajām iezīmēm.

Viena no Latvijas armijai īpaši būtiskām tradīcijām, kas cēlusies no Latvijas Kara skolas un tiek turpināta arī mūsdienās Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) – Melnās kafijas vakars. Katru gadu 30. novembrī tiek pieminēti 14 Latvijas Kara skolas kadeti, kuri 1919. gada novembrī, cīnoties pret Bermonta karaspēku, krita pie Daugavas tiltiem un Vareļu mājām. Godinot viņus ik gadu tiek baudīts tāds pats mielasts, kādu ēda Kara skolas kadeti, atgriežoties no kaujām – miežu kafija, rupjmaize un ievārījums.

Image
bilde
Melnās kafijas vakars. Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija
Melnās kafijas vakars. Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

No Latvijas Kara skolas arī cēlusies tradīcija iesvētīt jaunos kadetus gan kadetu kārtā, gan arī virsnieku kārtā.  Tāpat par tradīciju kļuvusi zobena pasniegšana jaunajiem virsniekiem, kad viņi no kadetu kārtas pāriet virsnieku kārtā. Tāpat no Latvijas brīvvalsts armijas mantota zobenu pasniegšana jaunajiem virsniekiem, kuri sekmīgi absolvējuši Nacionālo aizsardzības akadēmiju.

Image
bilde
Zobenu no Kārļa Ulmaņa saņem leitnants Bruno Bērziņš. 1938.gads. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs
Zobenu no Kārļa Ulmaņa saņem leitnants Bruno Bērziņš. 1938.gads. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs

Vēsturnieks norāda – agrāk virsniecība īpaši izcēlās ne tikai ar savām tradīcijām, bet arī izskatu un uzvedības normām.

Piemēram, viena pulka vai vienas vienības ietvaros virsnieki veidoja pašpalīdzības kases. Proti – visi vienības virsnieki no savas algas šajā kasē ieskaitīja konkrētu naudas summu. Tā bija domāta neparedzētiem gadījumiem, kas skāra kādu no vienības virsniekiem – vai nu kāda biedra nāves gadījumā līdzekļus izmantoja, lai segtu bēru izdevumus, vai kāzās iegādātos vērtīgāku dāvanu, kas tika pasniegta vienības vārdā. Tāpat no pašpalīdzības kasēm tika atbalstīti biedri dažādos citos finansiāli grūtos brīžos.

Image
bilde
Kara skolas balle. Virsnieku klubs, Rīga, 1930.gadi Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs
Kara skolas balle. Virsnieku klubs, Rīga, 1930.gadi Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs

Īpašas bijušas arī virsnieku kāzas. Latvijas brīvvalsts laikā virsnieki nevarēja vienkārši apprecēties. Viņiem nācās lūgt atļauju savam komandierim, oficiāli rakstot iesniegumu. Turklāt līdz 1940. gadam virsnieki precējās tikai un vienīgi parādes formas tērpā, tādējādi izsakot mundiera godu. Tāpat virsniekam precoties, viņa pulka biedri varēja izrādīt godu, sastājoties pie baznīcas un izveidojot zobenu aleju.

Image
bilde
Smagās artilērijas pulka kapteinis R. Lielbriedis ar sievu kāzu dienā. 1934. g. 21. oktobris. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs
Smagās artilērijas pulka kapteinis R. Lielbriedis ar sievu kāzu dienā. 1934. g. 21. oktobris. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs

Tikmēr mūsdienās redzama arī 19. gadsimta tradīcija, kas atspoguļojas uz kapu pieminekļiem. J. Ciganovs stāsta – arī tagad vietām uz aizgājušo pieminekļiem redzami lidmašīnas propelleri.

“Tā ir tradīcija, kas nākusi no 19. gadsimta beigām, kad parādījās pirmās lidmašīnas, un lidotāja profesija bija ļoti bīstama. Līdz 40. gadam Latvijas aviācija cieta diezgan ievērojamus zaudējumus, jo lidmašīnas lidošanai bija ļoti nedrošas un bojā gāja daudz cilvēku. Lidotājiem bija tradīcija saviem biedriem uzlikt kapa pieminekļus, kas sastāv no nokritušās lidmašīnas daļām. Propellers bija vienīgā lieta, kas saglabājās. Viss pārējais sadega, jo bija no finiera un kartona,” stāsta vēsturnieks.

Latvijas armijā arīdzan saglabājusies īpaša tradīcija, vienībai saņemot karogu – valsts prezidents vienības karoga kātā, pirms tā pasniegšanas, iesit piemiņas naglu.

Image
bilde
Valsts prezidents iedzen naglu Mācību vadības pavēlniecības Kaujas atbalsta un nodrošinājuma mācību centra karoga kātā. Foto:Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija
Valsts prezidents iedzen naglu Mācību vadības pavēlniecības Kaujas atbalsta un nodrošinājuma mācību centra karoga kātā. Foto:Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Tāpat arī pastāv miera un kara laika tradīcija apmazgāt visus apbalvojumus – ordeni iemet glāzē spirtota dzēriena un izder.

Tomēr bija arī tradīcijas, kas Latvijas armijā no Krievijas impērijas neiedzīvojās. Viena no tām bija degvīna dzeršana. Kādreiz Krievijas impērijas armijā imperatoram ieradoties pie vienības, viņš ierindas priekšā izdzēra glāzi degvīna par godu šai karaspēka daļai. Tas vienībai skaitījās ļoti liels gods.

Savukārt mūsdienās ieviestās tradīcijas ir pārmainījušās, padarot tās demokrātiskākas. Tās ieviesušās no Anglosakšu karaspēka un ASV. J. Ciganons skaidro, ka Amerikas Savienotajās Valstīs gan ģenerālim, gan ierindniekam ir līdzvērtīgs sociālais statuss. Protams, agrāk tas bija nedaudz citādāk, piemēram, ierindas karavīrs nevarēja iet turpat, kur ģenerālis – viņiem bija atsevišķi klubi.

Tikmēr Latvijas armijā jaunieviesta tradīcija ir Melnās kafijas vakarā pēc vakara jundas labākajam tā gada NAA absolventam tiek pasniegts ģenerāļa Hartmaņa Goda zobens.  Šī tradīcija izveidojās 2009. gadā.

Image
bilde
NBS komandeiris ģenerālleitnants L. Kalniņš pasneidz ģenerāļa Hartmaņa Goda zobenu labākajam NAA absolventam. Foto: Gatis Dieziņš/Azisardzības ministrija
NBS komandeiris ģenerālleitnants L. Kalniņš pasneidz ģenerāļa Hartmaņa Goda zobenu labākajam NAA absolventam. Foto: Gatis Dieziņš/Azisardzības ministrija

Tāpat arī katra vienība ievieš savas tradīcijas, piemēram, Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētā kājnieku brigāde ieviesusi Berešu maršu, pēc kura izturēšanas karavīri saņem smilšu krāsas bereti un vienības kokardi, kas reprezentē piederību vienībai. Šogad pirmo berešu piešķiršanas pārbaudījumu rīkoja arī NBS Gaisa spēki.

“Tradīcijas armijā, manuprāt, ir ļoti nozīmīgas. Tās ļauj uzturēt šī bruņotā formējuma un armijas vienību morālo saturu. Armija bez tradīcijām faktiski ir nekas. Turklāt tradīcijas ir arī vienas no armijas sākuma punktiem. Mums ir piemēri – 1917. gads un 1918. gads, kas ir lielie revolūcijas laiki. Piemēram, Krievijas Impērijai mainot valsts iekārtu, tās armija sāka brukt. Tas pats novērojums arī pie pārējām revolūcijām visā pasaulē – tikko kā tradīcija zūd, zūd šis morālais ietvars un zūd arī disciplīna,” saka J. Ciganovs.

Vēsturnieks uzsver -  tradīcijas ir viens no disciplīnas uzturētājiem, kā arī motivētājiem.

Dalies ar šo ziņu