“Berešu maršs” – jauno karavīru pārbaudījums, apliecinot savas spējas un piederību vienībai

NBS 30.04.2021

Sargs.lv

Foto: Foto: vsrž. Gatis Indrēvics/Aizsardzības ministrija

Smilšu krāsas berete un vienības kokarde – šādu apbalvojumu saņem Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes jaunie karavīri, nokļūstot tradicionālā “Berešu marša” finišā. Tas gan nebūt nav viegli – lai to izdarītu viņiem, orientējoties Ādažu apvidū, 24 stundu laikā jānosoļo līdz 60 kilometru, vairākos kontrolpunktos veicot praktiskus un teorētiskus uzdevumus. “Sargs.lv” sastaptie karavīri gan atzīmē – mentāli un fiziski grūtais pārbaudījums ir tā vērts. To izpildot, karavīrs iegūst gan apliecinājumu par piederību vienībai, gan par savām spējām.

Mehanizētās kājnieku brigādes beretes un vienības kokardes piešķiršanas pārbaudījuma mērķis ir apliecināt karavīru individuālo vēlmi būt piederīgam brigādei, tās veicamajiem uzdevumiem un tradīcijām. Šī gada pirmajā “Berešu maršā” uz godpilno atzinību pretendē 74 karavīri.

Mehanizētās kājnieku brigādes Štāba un sakaru rotas kareivi Šmagri “Sargs.lv” satiek trases pirmajā kontrolpunktā, kur tiek pārbaudīts karavīra ekipējums – vai viss diennaktij nepieciešamais somā salikts pareizi un nodrošināts arī pret mitrumu, mugursomu ar visām mantām iemērcot ūdenī. Tāpat kā visos trases kontrolpunktos arī šajā uzdevuma izpildi vērtē instruktori, liekot somas saturu izkrāmēt un parādīt, vai tas ir sauss.

Uz jautājumu, kā 24 stundu ilgais pārbaudījums iesācies, kareivis, smagi nopūzdamies, saka, ka viss jau tikai sācies – izpildīts vien pirmais uzdevums un noieti tikai pirmie trīs kilometri, bet priekšā vēl tāls ceļš.

Tas gan neesot nekas neiespējams. Lai arī viņu mācot nelielas bažas par sāpošām kājām, muguru un nogurumu, viss jau uzsākts. Atliek vien iet līdz galam, jo finišs nozīmēs, ka viņš ir pilntiesīgs vienības karavīrs.

Nākamajā kontrolpunktā sastopam Štāba un sakaru rotas karavīrus, kuros manāms liels pozitīvisms, neskatoties uz to, ka, kareivju vārdiem sakot, sākums bijis pārāk traģisks. Kareivis Rusiņš, ar biedriem smejoties, atklāj, ka nav varējuši atrast pirmo punktu. Viņi saka – tas jautrā noskaņojuma un labā laika dēļ. Lai arī nedaudz aušīgi, viss esot kārtībā.

Savukārt kaujas šaušanas pārbaudījums, šaujot pa mērķiem bijis grūts, ņemot vērā, ka bijuši jauni ieroči, kas vēl nav “piešauti”. Divi no trīs komandas biedriem uzdevumu izpildījuši, savukārt kareivis ar iesauku “Stienis”, biedru vārdiem sakot, gan šāvis pa putniem. “Neko nesašaut arī ir jāmāk. Mēs gan no neveiksmes paņemam labāko un uztveram to ar humoru,” saka kareivis Rusiņš.

Jāatzīmē, ka visos kontrolpunktos, arī šajā, par neizpildītu pārbaudījumu karavīram tiek uzdots papildus fizisks uzdevums, kas jāizpilda pirms došanās uz nākamo kontrolpunktu. Šajā gadījumā – jāskrien soda aplis apkārt ēkai, tādējādi motivējot karavīru uzdevumus izpildīt pēc iespējas labāk.

Runājot par turpmāko ceļu, kareivis Rusiņš uzsver – svarīgākais saglabāt sausas kājas, lai nebūtu tulznu un veselība turētos. Komanda gan ir motivācijas pilna, norādot – būtiski, ka uzdevums nav jāveic individuāli. Iet kopā “Berešu maršā” esot daudz vieglāk, jo tādējādi karavīri varot atbalstīt un motivēt viens otru. Skaidrs, ka arī viņu mērķis ir finišēt.

“Jebkurā gadījumā “Berešu maršs” ir jānoiet – agrāk vai vēlāk. Labāk to izdarīt ar pirmo reizi. Iegūstot bereti un vienības kokardi, mēs iegūsim piederību vienībai un rotai,” saka kareivis Rusiņš, kuram piekrīt arī komandas biedri.

Kaujas šaušanas uzdevumu veiksmīgi izpildījusi arī Mehanizētās kājnieku brigādes 2. mehanizētā kājnieku bataljona Mīnmetēju vada kareive Zaķe. Viņa stāsta, ka diena iesākusies lieliski – līdz šim uzdevumi izpildīti veiksmīgi un ātri, un viņa ar nepacietību gaidot nākamos pārbaudījumus.

Kareivei šī gan neesot pirmā reize, veicot šāda veida uzdevumus. Dienestā Zemessardzē pieveikti pat lielāki marši, tomēr satraukums esot tāpat. To radot lielais kilometru skaits, tomēr mierinot apziņa, ka maršs tiek soļots kopā ar vienības biedriem. Komanda ļoti palīdzot – tā vienmēr sniedzot atbalstu. Zaķe arī atzīst, ka viņai kā meitenei esot patīkami, ka ar viņu kopā soļo vīrieši, kuri var palīdzēt, ja būs grūtāk. Protams, viņa var palīdzēt arī viņiem. Kareive Zaķe piebilst, ka komandā cits par citu rūpējoties un galu galā - kompānijā jautrāk.

Savukārt, raugoties jau finiša taisnē, viņa uzsver – iegūt vienības kokardi un bereti ir liels pagodinājums. “Tieši bereti esmu gaidījusi ļoti ilgi un esmu pateicīga, ka mani pie tās vispār pielaida, jo vienībā esmu salīdzinoši neilgi. Domāju, ka tas arī ir viens no galvenajiem mērķiem, kas armijā jāsasniedz. Ja esi dienestā, tad kokarde un berete ir liels pagodinājums,” norāda kareive Zaķe.

2. mehanizētā kājnieku bataljona Mīnmetēju vada kareivjus Poceviču, Pauperu un Kreili “Sargs.lv” satiek nākam no trešā kontrolpunkta. Karavīru sejās manāms nogurums, un nav jau brīnums – noieti aptuveni 17 kilometri. Par sevi liekot manīt arī viņu pleci. Kareivju vārdiem sakot, nav labi, pleciem ir ļoti sāpīgi, neesot pat pusceļā.

Viņi stāsta, ka līdz šim veiksmīgi izpildīti trīs uzdevumi, tomēr pēc kaujas šaušanas pārbaudījuma kareivim Kreilim nācies nedaudz papildus pasportot. Problēmas radījis vēl “nepiešautais” ierocis, bet nupat veiktajā uzdevumā karavīriem nācies alpīnistu veidā līst pāri upei jeb pārvarēt šķērsli. Kareivis Paupers norāda – no malas izskatījies, ka uzdevums ir daudz vieglāks.

“Jā, šķita, kas tad tur – uzāķē somu, pārvelc pāri, bet, kad pašam ar karabīnēm jāpieāķējas un jāpārvelkas… nemaz tik viegli nebija,” Pauperam piekrītot, saka kareivis Pocevičs. Šis uzdevums arī šķitis līdz šim grūtākais.

Kareivji pārbaudījumu uzsākuši jau pulksten 5:45 no rīta, bet finišā plāno būt, vēlākais, pusnaktī. Kareivis Pocevičs stāsta, ka no vienas puses viņiem neesot paveicies, jo nācies agri celties, bet no otras puses viņiem visus kontrolpunktus izdošoties iziet diennakts gaišajā laikā. Tas esot pat ļoti labi, jo tumsā orientēties ir grūtāk.

Viņi arī atzīst, ka maršam īpaši nav gatavojušies, vienīgi atkārtotas pāris nianses saistībā ar somu sakārtošanu un sakariem. Būtiskākais esot sagatavoties mentāli, ka ir jāiztur un viss. Kā saka kareivis Kreilis – karavīram vienmēr jābūt gatavam.

Tāpat pārbaudījumu veikt palīdzot komandas biedri. Kareivis Pocevičs atzīst – kad uz noguruma fona šķiet, ka ej pareizajā virzienā, bet patiesībā tā nebūt nav, tad biedrs ir tas, kurš palīdz neapjukt domās. Turklāt viņiem esot īpaši paveicies, jo dodas trijatā. Biedru klātbūtne esot kā morāls, tā arī fizisks atbalsts.

Par finišu viņi saka – pirmkārt, tas būs prieks par bereti un kokardi, otrkārt, gandarījums par paveikto uzdevumu un daudzajiem noietajiem kilometriem.

No kareivjiem nedaudz atpaliek Mehanizētās kājnieku brigādes štāba dižkareive Bērziņa un kareive Ungure. Viņas stāsta, ka 24 stundu ilgo pārbaudījumu uzsākušas sešos no rīta, un līdz šim visi uzdevumi izpildīti veiksmīgi. Tomēr tieši pārbaudījumi kontrolpunktos esot tie, kas sagādājot lielāko uztraukumu, jo tajos vairāk jādomā nekā vienkārši ejot.

“Kad ir slikti un rodas vēlme padoties, tad vismaz ir otrs cilvēks, kurš atbalsta. Iespējams, ja rastos ideja padoties, zinu, ka to nedarīšu, jo nepieļaušu, ka biedre iet viena,” saka dižkareive Bērziņa. Turklāt tas, ka komandā esot tikai viņas divas bez vīriešiem motivējot vēl vairāk izturēt šo pārbaudījumu.

Mehanizētās kājnieku brigādes 2. mehanizētā kājnieku bataljona virsseržants štāba virsseržants Pēteris Muižnieks stāsta – vēsturiski “Berešu maršs” veidojies no tāda kā izlūku pārbaudījuma, kas romantiski norisinājies pie jūras, kā mazas vienības iesvētības. Laikam ejot, pārbaudījums no bataljona līmeņa izaudzis līdz brigādes līmenim.

“Berešu maršā” ietvertas fiziskās izturības, teorētisko zināšanu, kā arī kājnieka individuālo iemaņu pārbaudes. Uzdevumi veidoti izaicinoši, bet nepārsniedzot Mehanizētajai brigādei nepieciešamās karavīra individuālās iemaņas.

Jauno karavīru pārbaudījums norisinās divas reizes gadā – pavasarī un rudenī. Štāba virsseržants P. Muižnieks saka, ka pārbaudījums organizēts, lai trase nebūtu īsāka par 50 kilometriem, bet nepārsniegtu 60 kilometru atzīmi. Distance gan atkarīga no pašiem karavīriem un tā, cik prasmīgi viņi orientējas – kāds var apmaldīties, kāds distanci pabeigt ātrāk, kāds vēlāk. Gadījies arī tā, ka kāds “jāņem nost no trases”, jo noteikumi paredz, ka pārbaudījums jāpabeidz 24 stundu laikā, un karavīrs vienkārši nepaspēj.

“Distances garums un laiks izrēķināts pēc vidējā attāluma, kas ir starp šiem 10 kontrolpunktiem. Jāatzīmē, ka pirms instruktori kaut ko prasa no karavīriem, paši to izmēģina. Līdz ar to viss balstīts konkrētos mērījumos, un laiks iedots ar rezervi. Protams, iespējamas arī atkāpes, piemēram, ļoti sliktu laikapstākļu dēļ instruktoru padome var lemt par laika pagarināšanu,” skaidro štāba virsseržants.

Būtiski arī atzīmēt, ka pārbaudījums obligāti jāveic komandā divu vai trīs karavīru sastāvā. Ja gadījumā kāds karavīrs salūzt, lai nerastos situācija, ka pārbaudījums jāturpina vienam, tad lielākoties grupas komplektētas pa trīs. Galu galā – armijā nekas nenotiekot vienatnē.

Neveiksmes gadījumā, kā norāda štāba virsseržants, karavīrs ir ieguvis pieredzi, ar kuru var gatavoties nākamajam berešu gājienam. Arī šajā pārbaudījumā bijuši karavīri, kuri nav varējuši to izturēt, bet viņiem būs iespēja vēlreiz mēģināt rudenī.

Viņš arī atzīmē – “Berešu maršs” īpašs ar to, ka tas ir instruktoru organizēts pasākums, kurā virsnieki nepiedalās. Instruktori nodrošina visus kontrolpunktus, kā arī vērtē karavīru uzdevumu izpildi tajos. Turklāt tas esot arī gaidīts pasākums pašiem instruktoriem – brigādes virsseržantam un bataljonu virsseržantiem. Tā esot iespēja redzēt jaunos karavīrus un izvērtēt viņu individuālās iemaņas. Piemēram, pats štāba virsseržants ikdienā lielākoties redzot kolektīvo apmācību, ko vada virsnieki nodaļas, vada un rotas līmenī. Šī esot iespēja salīdzināt, kāds ir individuālais līmenis un kas vēl jāuzlabo.

Vaicāts, kas pēc viņa domām ir visgrūtākais 24 stundu ilgajā pārbaudījumā, viņš saka – galvenās ir nevis grūtības, bet gan tas, ko karavīrs iegūst pēc tam.

“Karavīrs, kurš iztur jebkādas noteiktas grūtības, ir sagatavots nākošajām. Ja šajā maršā viņš aizmirsis, piemēram, pietiekami daudz zeķu pāru vai plāksteru, nākamreiz viņš atcerēsies. Vai arī, nesot smago mugursomu, apdomās, vai tiešām viss tajā ieliktais ir vajadzīgs,” viņš saka.

Lai piedalītos berešu gājienā, karavīram jāpabeidz militārā pamatapmācība Kājnieku skolā Alūksnē, jābūt bez disciplinārsodiem un kādā no Mehanizētās kājnieku brigādes vienībām jābūt nodienējušam vismaz pusgadu. Savukārt pieteikties pārbaudījumam varot jebkurš jaunais karavīrs, kuram vēl nav beretes.

“Vēlme piedalīties šajā pasākumā un iegūt bereti un vienības kokardi ir pašapliecinājums par piederību brigādei un vienībai. Speciālo uzdevumu vienībai ir sava zaļā berete, mums ir smilšu krāsas. Citām vienības atkal citas. Mēs gribējām būt atšķirīgi, jo esam Mehanizētā kājnieku brigāde un esam īpaši – neviens cits kā vien mēs paši savu prestižu necels. Ja tev ir šī berete, tu izcelies uz citu vienību fona un visi zina, ka esi Sauszemes spēku karavīrs. Izturēt šo pārbaudījumu ir ikviena karavīra goda lieta.”

Mehanizētās kājnieku brigādes 2. mehanizētā kājnieku bataljona virsseržants

štāba virsseržants Pēteris Muižnieks

“Berešu marša” finišā tradicionāli karavīrus sagaida viņu vienību virsseržanti, kuri arī viņiem pasniedz godam nopelnīto Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes smilšu krāsas bereti un vienības kokardi. Štāba virsseržants skaidro – tas tādēļ, ka vienības virsseržants ir arī vienības vēstures un tradīciju turētājs. “Man kā virsseržantam ir svarīgi, ka mans karavīrs zina savas vienības devīzi, vienības vēsturi un kādas ir pārstāvētās vienības galvenās vērtības,” viņš norāda.