Mazajām Eiropas valstīm aizsardzībai pret Krieviju jāizmanto jaunās tehnoloģijas

Tehnika un ekipējums
Sargs.lv/Atlantic Council
Image
drons
Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Ceturtā industriālā revolūcija mazajām valstīm radījusi iespēju, kā ar maziem, gudriem un lētiem ieročiem izveidot kaujasspējas, kādas parasti var nodrošināt tikai lielvaras, tā savā nesenajā ziņojumā norādījis domnīcas “Atlantic Council” stratēģijas un drošības centrs.

Jauno tehnoloģiju izstrāde spētu nodrošināt NATO dalībvalstu spēju atturēt Krievijas konvencionālos spēkus. Ar relatīvi mazām investīcijām, NATO “austrumu frontes” valstis būtu spējīgas potenciālā kaujas gadījumā Krievijai demonstrēt sarežģītu aizsardzību, kas veidota no nedārgiem autonomajiem droniem, raķetēm un improvizētajiem spridzekļiem.

“Atlantic Council” eksperts atvaļināts ASV jūras kājnieku pulkvedis Tomass Hems (Thomas Hammes) uzsver, ka “NATO fundamentālā problēma ir gaužām vienkārša”.

“Ja Krievija uzbrūk blakus esošajām NATO dalībvalstīm vien ar minimālu brīdinājumu, tā Baltijas valstis un daļu Polijas varētu okupēt, pirms NATO spēki paspētu doties palīgā.”

Tāpēc šo valstu galvenajām militārajām darbībām jābūt saistītām ar Krievijas atturēšanu. Ja agresors nespēj veiksmīgi uzbrukt, vai zina, ka uzbrukuma izmaksas būs lielākas nekā ieguvumi – racionāls agresors tiks atturēts no kaujas uzsākšanas.

Diemžēl lielākā daļa NATO valstu, īpaši mazās dalībvalstis, saprot, ka sabiedrotie potenciāla konflikta aizsākšanās laikā var arī nepaspēt norīkot papildspēkus un, ja alianse aizsardzības plāni netiks pārveidoti un arī nākotnē tiks balstīti uz līdzīgām darbībām, piemēram, Baltijas valstu militāra ieņemšana var izrādīties visai vienkārša, norāda eksperts.

T. Hems uzsver: mazajām valstīm ir divas izvēles. Pirmā: turpināt tādā pašā garā un cerēt uz labāko. “Šādam scenārijam gan vēsturiski nav pieredzēti visai veiksmīgi atrisinājumi.”

Otrā izvēle ir meklēt veidus, kā nodrošināt savas valsts spējas aizsargāties, turklāt nevis veidos, kādus var atļauties tikai lielvaras, bet gan nodrošinoties ar inovatīvām tehnoloģijām.

Papildus tam, katrai nācijai jāspēj pretiniekam norādīt uz savām spējām cīnīties, tāpēc svarīga atturēšanas stratēģijas sastāvdaļa ir arī aktīvas informatīvās kampaņas.

“Par laimi, piecas jau labu laiku eksistējošas tehnoloģijas varētu palīdzēt mazajām valstīm iegūt iznīcinošu spēku, ar kuru atturēt lielvaras,” norāda eksperts. Šīs tehnoloģijas ir: mazās kodolgalviņas, trīsdimensionālā rūpniecība, droni, mākslīgais intelekts un nedārgas kosmosa tehnoloģijas.

Efektīvākais veids, kā izmantot mazās kodolgalviņas ir tās izmantot ar domu “transportēt detonatoru, nevis sprāgstvielas”. Šādā konceptā, izmantojot mazu un gudru dronu, būtu iespējams detonēt milzīgas potenciālās sprāgstvielas, piemēram, lidlaukos novietotas ienaidnieka lidmašīnas, vairāku raķešu palaišanas sistēmas, degvielas vedējus vai dažādas citas vietas, kurās novietoti viegli uzliesmojoši priekšmeti vai tehnika.

Image removed.

Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Arī sprādzienbīstami caursitēji varētu tikt izmantoti kā maza izmēra lielas skādes veicēji – aptuveni 28 gramus liela sprāgstviela var izsist caurumu 1,27 cm biezam tēraudam. Šāda sprāgstviela būtu aptuveni īkšķa lielumā un to ar dronu palīdzību varētu novietot kā detonatoru uz jebkāda veida ienaidnieka materiāliem, norāda atvaļinātais pulkvedis.

Tikmēr ar trīsdimensionālās rūpniecības palīdzību dienas laikā var izstrādāt tūkstošiem mazo, gudro un, salīdzinoši, lēto dronu. Savukārt jau izveidotos dronus var sākt aprīkot ar tehnoloģijām, kuras tos var padarīt ilgtspējīgākus vajadzīgajās situācijās. Vairāki uzņēmumi un universitātes jau sākušas strādāt pie mazo dronu izveides, kas nebūs pakļauti Globālās pozicionēšanas sistēmai (GPS).

“Google” jau izveidojusi sistēmu, kas ļauj ar internetu nesavienotam telefonam pat sliktos un tumšos laikapstākļos ar kameras palīdzību noteikt konkrētas cilvēku sejas. Ar šādu tehnoloģiju palīdzību tiek izveidots ļoti veiksmīgs kaujas ierocis – drons, kas spēj neatpazīts ceļot dučiem kilometru, lai atrastu un iznīcinātu noteiktos mērķus. Turklāt, kā jau minēts – potenciālo ieroci var saražot pat tūkstošiem vienību vienas dienas laikā.

Piemēram, Polijas armijas iegādātie droni “Warmate” un “Dragonfly”, kas izstrādāti turpat Polijā, valsts aizsardzības ministrijai, katru gadu pērkot jaunus dronus un, tos nodrošinot ar divu cilvēku apkalpi, izmaksā aptuveni septiņus tūkstošus ASV dolāru.

Tikmēr abi šie droni ir aprīkoti ar īpaši sprādzienbīstamām, prettanku un termobāriskajām kaujas galviņām, kas spēj pieveikt pat 15 līdz 23 centimetru biezu tanku bruņojumu. Jūras kājnieku pulkvedis norāda – “nākamais solis būtu izveidot autonomos dronus, kuriem nav nepieciešami attālināti vadītāji, lai nebūtu iespējams traucēt lidaparātu signālu un tos nogāzt.

Viena baterija, kuras sastāvā būtu desmit ar dronu konteineriem aprīkotas kravas mašīnas, spētu kaujas laukā nekavējoties palaist tūkstošiem dronu, turklāt šādas spējas bez pārlieku milzīga finansiālā ieguldījuma būtu iespējams nodrošināt jau šodien, uzskata ASV atvaļinātais pulkvedis. Tāpat svarīgi ir arī tas, ka maza izmēra dronus ienaidnieku radari neuztvertu kā lidojošus tehniskos objektus, bet gan kā putnus, līdz ar to veiksmīgi pabeigt plānotu dronu uzbrukumu būtu pat vienkāršāk.

Savukārt militārie droni, piemēram, Izraēlā ražotais “Harop” vai ASV uzņēmuma “Kratos Defense” ražotais “QX-222 Valkyrie” spēj pārvadāt raķetes un sprāgstvielas pat gandrīz 1000 kilometru attālumā no to vadītāja, un izmaksā divus miljonus ASV dolāru katrs. Salīdzinājumam – lidaparāts F-35 var izmaksāt pat līdz 122 miljoniem ASV dolāru, un tā ceļa garums bez uzpildes var būt līdz 1100 kilometriem.

Turklāt droni no statiskas pozīcijas var nekavējoties pacelties vertikāli, turpretī F-35 nepieciešams labi attīstīts lidlauks, kas sarežģī tā izmantošanu, jo ne visur spēj pacelties un nolaisties. “Pret dronu spietu pagaidām arī nav izdomāta veiksmīga aizsardzība, kas spētu uzreiz iznīcināt visus dronus,” uzsver T. Hems.

Lai varētu izveidot spējīgus autonomos dronus, tiem jābūt aprīkotiem ar labi izstrādātu mākslīgo intelektu, kas tiem palīdzētu veikt uzdevumus, manevrēt un patstāvīgi noteikt pareizos mērķus. Izraēlas “Harpy” jau šobrīd aprīkots ar GPS sistēmu, kas to vada uz noteikto  uzdevuma izpildes rajonu, kā arī ar vizuālajām, infrasarkanajām un elektroniskajām iekārtām, kas palīdz definēt mērķi un tam uzbrukt. Savukārt pasaulē jau tiek izstrādāti veidi, kā ļaut droniem darboties bez GPS izmantošanas.

Pulkvedis T. Hems norāda, ka vislabāk jaunās tehnoloģijas darbotos kopā ar vecākām, jau pārbaudītām lietām – piemēram, spārnotajām raķetēm. Dronu, savietojot ar spārnoto raķeti, mērķu apdraudējuma laukums krietni palielinās.

Vislielāko efektivitāti konflikta aizsākumā varētu panāk ar improvizētajām sprāgstvielām, uzskata eksperts. Viņš iesaka sprāgstvielas veidot no visiem tik pieejamā lauksaimniecības mēslojuma – amonija nitrāta.

To, paslēptu lielos konteineros, var turēt ienaidnieka potenciālo iebrukuma ceļu tuvumā. Miera laikā šīs sprāgstvielas var kontrolēt attiecīgā reģiona Zemessardzes vienības vai rezervisti, kuri vislabāk pārzina apkārtni, kurā dzīvo un darbojas.

Image removed.

Foto: Normunds Mežiņš/Aizsardzības ministrija

Tieši zemessargi un rezervisti būtu tie, kuri iespējamā iebrukuma laikā varētu detonēt ar sprāgstvielām pildītos konteinerus. Vienā 6 metrus augstā jūras konteinerā varētu iepildīt aptuveni 22 tūkstošus kilogramu amonija nitrāta. Irākas kaujinieku improvizētās sprāgstvielas pat spējušas iznīcināt koalīcijas spēku M-1 tankus. Konteineru novietošana un maskēšana punktos, kur kaujas gadījumā varētu pārvietoties ienaidnieki, spētu vienā mirklī “parūpēties” par vismaz daļas pretinieka karaspēka iznīcināšanu bez īpaša spēka pielietošanas.

“Mazajām NATO valstīm būtu jāmēģina nevis sacensties ar Krievijas ieročiem, vai mēģināt pārliecināt alianses sabiedrotās par to spēku palielināšanu “Austrumu frontē”, bet gan nodrošināties ar šādiem – relatīvi lētiem un viegli apkalpojamiem – alternatīvajiem ieročiem,” uzsver pulkvedis T. Hems, piebilstot, ka tādā gadījumā valstīm būtu nopietni jāizmaina savas aizsardzības koncepti.

Pieņemot šādu aizsardzības veidu, valstī jānodrošina savi rezerves karavīri un zemessargi ar regulārām apmācībām – kā vadīt dronus, kā tos aprīkot ar sprāgstvielām, kurā brīdī tos detonēt, kā izveidot improvizētās sprāgstvielas. Tikmēr reģiona valstīm kopā būtu vismaz divas reizes gadā jāizmēģina vienlaicīga dronu spietu pacelšana un noteiktu mērķu iznīcināšana, lai nodrošinātu to darbspēju kaujas situācijā.

Atvaļinātais ASV jūras kājnieku pulkvedis uzsver, ka mazajām NATO valstīm nevajadzētu paļauties tikai uz alianses partneru palīdzību krīzes situācijā – “tas būs ilgi, un dažas valstis varētu atteikties palīdzēt pilnībā". Viņš piebilst, ka valstīm alianses austrumos jāsāk apsvērt alternatīvus veidus, kā aizturēt iespējamu Krievijas uzbrukumu, lai tās spētu turēties pretī, kamēr ierodas palīgi gan no pašu bruņotajiem spēkiem, kas atrodas vairāk uz rietumiem, gan arī no citām dalībvalstīm.

Dalies ar šo ziņu