Filmas “Mans zelts” režisors Askolds Saulītis: Šogad Lāčplēša diena būs dubulti svētki

Sabiedrība
Sargs.lv
Mans zelts
Foto: Kadrs no filmas "Mans zelts"

Mēs, latvieši, esam saņēmuši ievērojamu vēsturisko mantojumu. Ja ikdienas rutīnā ir iespēja ar filmas starpniecību uz brīdi, kaut uz pusstundu pavērt šī mantojuma vāku, durvis vai failus, tas noteikti ir jāizmanto. Tā par savu jaunāko veikumu – dokumentālo filmu par Latvijas armiju “Mans zelts” – saka tās režisors Askolds Saulītis. Šis nav viņa pirmais darbs kopā ar Daini Īvānu, jo iepriekš veidota arī dokumentālā filma par latviešu strēlniekiem – “Astoņas zvaigznes” un procesā ir vēl vairāki nozīmīgi projekti, tostarp dokumentāla filma par Neatkarības karu – “Zem viena karoga”.

Esat uzņēmis vairākas dokumentālās filmas par Latvijas militāro vēsturi – “Sarkanais un Brūnais” (1999), “Keep smiling!” (2003), “Parāds Afganistānai” (2008), “Bermontiāda” (2009), “Astoņas zvaigznes” (2017) un vairākus mini seriālus. Kas Jūs pamudināja veidot filmu par Latvijas armiju “Mans zelts”?

2019. gadā Aizsardzības ministrija izsludināja konkursu veidot dokumentālu filmu par Latvijas armijas vēsturi un mūsdienām. Konkursā uzvarēja kompānija “Tritone Studio”, un tās producents man jautāja, vai es gribētu veidot šo filmu. Es gribēju un piekritu. Latvijas, jo īpaši militārā vēsture, mani ir interesējusi vienmēr. Filmas scenāriju un diktora tekstu uzaicināju rakstīt Daini Īvānu, ar kuru kopā iepriekš veiksmīgi esam strādājuši pie vairākām citām dokumentālām filmām.

Strādājot pie vairākiem Latvijas vēstures filmu projektiem, esmu izveidojis pieklājīgu foto un kino arhīvu, no kura daļu varēju izmantot arī filmas “Mans zelts” veidošanas procesā. Filmas tapšanā ievērojamu palīdzību un atbalstu sniedza arī vairāki privātie foto kolekcionāri.

Kāda ir galvenā doma, ko gribējāt izstāstīt ar šo filmu? Kam tā būtu jāredz?

Latviešu karavīrs cauri gadsimtiem vienmēr ir karojis zem svešiem karogiem, par svešām idejām un svešām ambīcijām. Bieži tie nav bijuši profesionāli vai rekrutēti karavīri, bet ieročus bijuši spiesti ņemt rokās zemnieki vai pilsētu amatnieki. Un tieši 20. gadsimta sākums bija laiks, kad, veidojoties Latvijas valstij, latviešu karavīrs beidzot varēja cīnīties zem savas jaunās valsts karoga un par savām interesēm. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā un pēc tā latviešu karavīrs 50 gadus atkal bija spiests karot zem svešiem karogiem gan Latvijā, gan trimdā – Korejā, Vjetnamā, Afganistānā.

Domāju, ka filma noteikti ir jāredz tiem Latvijas skatītājiem, kuri šodien savu patriotismu apliecina Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos, kā arī visiem tiem, kuriem interesē Latvijas tālā un ne tik senā vēsture.

Filmā atainoti Latvijas armijas karavīri pirms 100 gadiem un mūsdienās. Kā viņi atšķiras?

Salīdzināt ir grūti un, manuprāt, nav nemaz nepieciešams. Pirms 100 gadiem pasaule bija pilnīgi citāda, ar citu ritmu, citu pieredzi, citām cerībām un sapņiem. Tā bija pasaule bez interneta, mobiliem sakariem, bez AIDS, plastmasas un rāvējslēdzējiem.

Kā mēs zinām, latviešu karavīrs pasaules slavu ieguva Pirmā pasaules kara gados, cīnīdamies Krievijas impērijas armijā. Latviešu strēlnieki mūsu tautas kolektīvajā atmiņā ierakstīja neizdzēšamas varonības un pašaizliedzības lappuses, iedvesmodami latviešu tautu. Un cieta milzu zaudējumus, pieredzēja vilšanos augstajos krievu komandieros, liela daļa noticēja sarkanām maldugunīm, izklīstot pa Krievijas Pilsoņu kara frontēm.

Image
Mans zelts
Foto: Kadrs no filmas "Mans zelts". Latvijas armijas karavīri pēc Torņkalna atbtīvošanas no bermontiešiem
Kadrs no filmas "Mans zelts". Latvijas armijas karavīri pēc Torņkalna atbtīvošanas no bermontiešiem

Filmas garums ir 28 minūtes, kas ir ļoti ierobežots laiks, lai attēlotu vairāk nekā 100 gadu ilgu periodu. Kas ir palicis aiz kadra, ko Jūs tajā labprāt vēl iekļautu?

Strādājot ar vēsturisku materiālu, vienmēr jāsastopas ar materiāla atlases problemātiku un jāizvērtē – kam obligāti ir jābūt filmā, ko varētu atstāt citam, lielākam filmas projektam. Šādās reizēs lielu atbalstu man kā filmas režisoram sniedz vēsturnieki, kuri pārzina attēlojamo vēstures periodu. Arī jaunajā filmā “Mans zelts” palīdzēja Latvijas Universitātes vēstures profesors un viens no Austrumeiropas lielākajām autoritātēm Ēriks Jēkabsons.

Aiz kadra ir palicis materiāls vismaz astoņām sērijām. Vēl viens būtisks stāsta elements ir atrast paņēmienu, kā ievērojamu vēstures periodu pakļaut ekrāna hronometrāžai. Mēs 700 gadus sakompresējām 2 minūtēs un 45 sekundēs!
Image
Mans zelts
Foto: A. Saulītis Kara muzejā meklē materiālus filmai. Foto: Bruno Aščuks
A. Saulītis Kara muzejā meklē materiālus filmai. Foto: Bruno Aščuks

Filmā redzamas daudzas vēsturiskas fotogrāfijas. Vai kādas no tām ir unikālas, iepriekš nepublicētas? Kā Jūs tās atradāt?

Daļu filmas vizuālā materiāla tiešām veido fotogrāfijas – gan senākas, gan vēl tikai šovasar uzņemtas. Vēsturiskās fotogrāfijas es meklēju Latvijas muzejos un arhīvos. Pēdējos gados man ir izveidojies radošs kontakts arī ar daudziem privātiem kolekcionāriem, kuru albumos atrodamas daudzas pērles, no dažas pat iegādātas par vairākiem simtiem eiro. Tieši tāpēc daži kolekcionāri drošības apsvērumu dēļ lūdza viņu vārdus filmas titros neminēt.

Piemēram, filmā redzama kāda fotogrāfija ar PSRS karoga dedzināšanu pie Brīvības pieminekļa. Tā ir  unikāla Borisa Koļesņikova bilde, jo, cik es zinu, tā pēdējos 30 gadus nekur nav publicēta, oriģināls atrodas LNB. Bildes ar latviešiem Vjetnamas karā tika atrastas Kara muzejā pie nesenajiem ieguvumiem un arī savu pirmpublikāciju piedzīvos mūsu filmā.

Image
Mans zelts
Foto: Kadrs no filmas "Mans zelts". Foto: Boriss Koļesņikovs
Kadrs no filmas "Mans zelts". Foto: Boriss Koļesņikovs

 

Filmā vēsturisko epizožu attēlošanai ir izmantoti animācijas elementi, padarot tās “dzīvākas”. Šāda pieeja vērojama arī citās Jūsu veidotās filmās. Vai tas jau izveidojies kā Jūsu darba stils un kāpēc izmantojat šādu pieeju?

Šādu animācijas stilistiku filmā izmantoju pirmo reizi. Kopā ar tēlu mākslinieku, datoranimatoru, arheologiem un militārās rekonstrukcijas entuziastiem noņēmāmies vairākas nedēļas, gudrodami arvien jaunas situācijas, meklēdami senas gravīras, gleznas, kartes un zīmējumus, ko iedzīvināt.

Varbūt skatītājiem interesanti šķitīs kadri ar vēstures animāciju, kur attēlots 13. gadsimts, kad pāri nocietinājuma mūriem tiek lidināta govs. Tolaik, kad uzbrucēji mēģināja ieņemt kādu cietoksni, uz to tika lidināti ne tikai akmeņi vai bultas, bet arī sprāguši lopi, izraisot aizstāvju rindās briesmīgu nelabumu smirdoņas dēļ. Tāpat tika mesti arī cilvēku līķi, ateju samazgas un citas šim mērķim noderīgas lietas.

Lai gan esat jau iepriekš veidojis filmas par Latvijas militāro vēsturi, vai, veidojot filmu “Mans zelts”, atklājāt sev ko jaunu par Latvijas armiju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem?

Mēs esam saņēmuši ievērojamu mantojumu. Ja ikdienas rutīnā ir iespēja ar filmas starpniecību uz pusstundu, stundu vai divām pavērt šī mantojuma vāku, durvis vai failus, tas noteikti ir jāizmanto. Katra jauna filma vienmēr ir jauna pieredze. Arī darbs pie filmas “Mans zelts” nav izņēmums.
Image
Mans zelts
Foto: Publicitātes foto
Publicitātes foto

Kā viens no visinteresantākajiem filmēšanas perioda stāstiem ir intervijas ar admirāli Gaidi Andreju Zeibotu un trīs ģenerāļiem – pašreizējo NBS komandieri Leonīdu Kalniņu, bijušo NBS komandieri Raimondu Graubi un tāpat arī ar Jāni Kažociņu. Šo interviju fragmenti būs skatāmi filmas otrajā daļā.

Image
Mans zelts
Foto: Kadrs no filmas "Mans zelts"
Kadrs no filmas "Mans zelts"

Kādas ir Jūsu nākotnes ieceres un projekti?

2019. gada pavasarī Nacionālā kino centra dokumentālo filmu konkursā mans un Daiņa Īvāna filmas projekts “Zem viena karoga” guva finansiālu atbalstu un tagad, kad esam pabeiguši filmu “Mans zelts”, turpinām darbu pie mūsu lielās filmas. Prieks, ka šīs filmas veidošanā palīdz arī Aizsardzības ministrija.

Tas būs stāsts par Neatkarības kara (1918-1920) Latvijas tautas cīņām par savu 1918. gada 18. novembrī “de facto” proklamēto valsti līdz Latvijas starptautiskai atzīšanai “de iure” 1921. gada 26. janvārī. Retais zina, ka tā laika Latvijas armijas pats jaunākais karavīrs bija desmitgadīgais ebreju zēns Kopels Goreliks. Nevis kāds Jānis Liepiņš vai Kārlis Bērziņš. Mazais Goreliks, kara romantikas iedvesmots, aizmuka no savas mammas un uz četriem mēnešiem tika ieskaitīts Latvijas armijā.
Image
Zem viena karoga
Foto: Kadrs no topošās filmas “Zem viena karoga”. Foto: Agnese Zeltiņa
Kadrs no topošās filmas “Zem viena karoga”. Foto: Agnese Zeltiņa

Tas būs stāsts par karu ar maza zēna acīm, kuru kaujās, protams, nesūtīja, bet kuram bija bīstami izlūka piedzīvojumi. Filmas idejas virsuzdevums ir stāstīt mūsdienu skatītājam, ka toreiz par jaunās Latvijas valsts izdzīvošanu, lielo sabiedroto valstu atbalstīti, cīnījās ne tikai latvieši, bet visu Latvijas tautu karavīri – Baltijas vācieši, krievi, ebreji, poļi, leiši, igauņi, baltkrievi un ukraiņi. Tas bija visas Latvijas tautas karš, no kā loģiski radās filmas nosaukums “Zem viena karoga”. Mūsdienās palikuši vien daži desmiti tā laika Baltijas vāciešu pēcteču, Latvijas ebreju kopiena tika iznīcināta Otrā pasaules kara holokaustā, tā laika krievu diasporu ir nomainījuši pēckara iebraucēji no PSRS, kuriem ar Latvijas vēsturi praktiski nav nekāda sakara.

Es šo filmu redzu kā mūsdienām aktuālu stāstu, ko varētu saukt par Latvijas sabiedrības konsolidācijas stāstu. Jo mums ir kopīgs pamats, no kā atsperties.

Filmas “Mans zelts” pirmizrāde paredzēta 11. novembrī Latvijas Televīzijā. Ko Jums nozīmē šī diena un kā Jūs pats svinat11. novembri? Vai šogad tas būs citādāk?

Kopš bērnības 11. novembris man saistās ar mana lieliskā tēva Ojāra Saulīša vārda dienu. Neatkarības kara Bermontiādes cīņu periods manā apziņā nostabilizējās vēlāk. 1919. gada trauksmaino, traģisko un vienlaikus uzvaru nesošo oktobri un novembri es šogad pieminēju un atzīmēju jau vasarā, kad strādāju pie jaunās filmas “Mans zelts” montāžas. Un, ja Lāčplēša dienā plānota filmas pirmizrāde, tie noteikti būs divkārši svētki. Vai pat trīskārši!

Dalies ar šo ziņu