Laikā, kad Latvijas sabiedrībā arvien vairāk aktualizējas diskusijas par iespējamu sieviešu iesaistīšanu valsts aizsardzībā obligātā kārtā, “Sargs.lv” devās uz Izraēlu, lai klātienē iepazītu vienu no vecākajām obligātā militārā dienesta sistēmām sievietēm Pasaules vēsturē. Kā sarunā ar portālu atzina atvaļinātā Izraēlas aizsardzības spēku (IDF) pulkvede Pnina Šarvita Baruka (Pnina Sharvit Baruch), Izraēlā kopš valsts dibināšanas 1949. gadā sieviešu loma armijā allaž bijusi vitāli svarīga. Tiesa, arī Izraēlā gadu desmitu laikā sievietēm, dienot plecu pie pleca ar vīriešiem, nācies pastāvīgi cīnīties un pierādīt savu spēju būt vienlīdz spēcīgām, izcīnot tiesības apgūt jaunas specialitātes un uzņemoties arvien svarīgākus amatus.
Līdzīgi kā Latvija, arī Izraēla ir maza valsts ar salīdzinoši nelielu sabiedrību, kura robežojas ar spēcīgām, agresīvi noskaņotām kaimiņvalstīm. Kā norāda pulkvede P. Šarvita Baruka, šādi ārējās vides apstākļi vēsturiski bija un aizvien ir noteicoši, lai militārā dienesta prasība tiktu attiecināta pret abu dzimumu pārstāvjiem.
Vienlaikus P. Šarvita Baruka uzsver – lai dienests sievietēm nebūtu tikai ievilkts ķeksītis plānošanas dokumentos, bet gan jēgpilns personības attīstības process un reāls ieguldījums valsts drošībā kopumā, pirms šādas prasības ieviešanas valdībai ir veicama virkne svarīgu priekšdarbu – sakārtojama infrastruktūra, apgāde un apmācību process, gan atrisināmi izaicinājumi likumdošanā un vienlīdzības principu garantēšanā. Pat salīdzinoši atvērtajā un demokrātiskajā Izraēlas gadījumā, tas prasījis vairākus gadu desmitus.
No koncentrācijas nometnēm pa taisno uz kazarmām
IDF, jeb Izraēlas armija vai, kā tā pazīstama no ebreju valodas Tzahal, tika dibināta 1948. gadā līdz ar Izraēlas valsts izveidi. Zīmīgi ka prasība armijā dienēt ne tikai visiem valsts vīriešiem, bet arī sievietēm, tika noteikta kopš IDF izveides. Kā stāsta eksperte, šādu soli Izraēlas valsts dibinātāji spēruši jau sākotnēji nosakot vienlīdzību kā pilsoņu tiesībās, un pienākumos, tā arī rūpējoties par iespējami efektīvākām valsts aizsardzības spējām.
Kopš Izraēlas valsts izveides, tās sabiedrībai par savu neatkarību un nācijas eksistenci bija jācīnās ar apkārtējām arābu valstīm, kuru politiskais mērķis bija nepieļaut ne tikai pašas Izraēlas valstiskumu, bet arī ebreju tautas tiesības veidot savu valsti, vietumis pāraugot atklātā antisemītismā un etniski motivētos uzbrukumos.
Cīņa par vienlīdzību
Savā 20 gadu ilgajā dienestā IDF rindās, pulkvede P. Šarvita Baruka galvenokārt darbojusies kā armijas juriste, ieņemot arī Tzahal ģenerāladvokātes amatu. Viņa atzīst, lai arī deklaratīvi pienākums kalpot valsts bruņotajos spēkos tika noteikts visiem, praksē daudzus gadu desmitus sievietēm bija jāsamierinās ar otršķirīgu lomu.
Būtiskākais pagrieziens bija 1973. gada 7. oktobra “Yom Kippur”, jeb “Pastarās dienas” karš, kad pēc 1967. gada “Sešu dienu kara”, Izraēlai vienlaicīgi uzbruka gan Ēģiptes, gan Sīrijas bruņotie spēki.
“Yom Kippur” karš un tā diktētās vajadzības, kas kārtējo reizi bija saistītas ar akūto personāla trūkumu, armijas vadībai lika paplašināt un atvērt dienestam sievietēm jaunas amata vietas ne tikai kā tehniķēm un speciālistēm, bet arī dot vietas kaujas vienībās,” viņa stāsta.
Lai gan septiņdesmitajos gados piedzīvotā liberalizācija bija būtiski paplašinājusi sieviešu iespējas dienesta karjeras veidošanā, daudzi ierobežojumi aizvien tika saglabāti. Būtiskākais no tiem – liegums sievietēm kļūt par kaujas lidmašīnu pilotēm.
Tiesas process, kas atļāva sievietēm beidzot kļūt par kaujas lidmašīnu pilotēm bija smags. Vienlaikus, tas kalpoja par precedentu, lai līdz ar 2007. gadu atceltu virkni citu, līdz tam pastāvošo aizliegumu. “Šobrīd var visai droši teikt, ka sievietes dienesta laikā sevi var realizēt praktiski visās specialitātēs un amatos,” skaidro P. Šarvita Baruka.
Vienlīdzība, taču ar niansēm
Lai gan formāli dienesta un karjeras izaugsmes iespējas sievietēm un vīriešiem ir teju vienlīdzīgas, aizvien pastāv nianses, kas var būt par iemeslu atļaujai, vai atteikumam sievietēm ieņemt noteiktus IDF amatus.
Galvenā atšķirība, kāda aizvien pastāv sieviešu un vīriešu obligātajā dienestā Izraēlā ir tā termiņš. Vīriešiem dienesta ilgums ir trīs gadi, kamēr sievietēm - divi gadi. Tādējādi, ja sievietes vēlas ieņemt noteiktus amatus, vai apgūt noteiktas specialitātes, viņām jārēķinās ar dienesta ilguma pagarināšanu vismaz par vienu gadu.
Līdzīgi ir ar sieviešu dienestu kaujas zonās. Lai arī tas nav obligāts, sievietes var pieteikties uzdevumu izpildei kaujas zonās, tostarp kājnieku vai speciālo uzdevumu vienībās. Taču, tādā gadījumā sievietēm jāspēj sevi pierādīt tādos pašos fiziskajos un psiholoģiskajos normatīvos, kādi noteikti vīriešiem.
Īpaši atvērtas sieviešu piesaistei ir Izraēlas speciālo uzdevumu vienības. Kā stāsta pulkvede P. Šarvita Baruka, daudzās no tām tieši sievietes nepieciešamas noteiktu operāciju izpildei.
Tāpat sievietes tiek aktīvi iesaistītas bruņutehnikas apkalpju sagatavošanā. Daudzās armijas vienībās sievietes veido pilnas tanku apkalpes. Tiesa, kā norāda pulkvede P. Šarvita Baruka, tehnikas apkalpju gadījumā arī pastāv zināmi ierobežojumi. Pirmkārt, sieviešu kaujas tehnikas apkalpes komandas iespēju robežās netiek iesaistītas kaujās, otrkārt, piemēram, tanku apkalpē var dienēt tikai sievietes, savukārt jaukto dzimumu apkalpju veidošana netiek pieļauta. Šāds ierobežojums saistīts ar reliģiskajiem kritērijiem, kas arī ticīgo jūdaistu sievietēm liedz atrasties šaurā telpā ar vīriešiem.
Jaunā pieeja, aicinot sievietes piebiedroties kaujas vienībām Izraēlā ir atmaksājusies. Kā norāda eksperte, daudzās kājnieku vienībās sieviešu īpatsvara pieaugums bija vērojams pat par 134%. Tiesa izaicinājumi saglabājas aizvien. Viens no tiem – reliģiskais aspekts.
“Daudzi ortodoksālie rabīni aizvien pauž izteikti noraidošu viedokli pret sieviešu militāro dienestu. Šādi protesti aizvien dzirdami no ultra-ortodoksālo ebreju kopienas, tāpēc te IDF nākas meklēt vidusceļu – šobrīd armijā, no vienas puses, ir izteikts personāla trūkums, taču no otras puses – reliģiozo kopienu protesti ir tik pat skaļi,” viņa atzīst.
Vēl vairāk diskusijām “sāli pieber” dažādi morāli ētiskie aspekti. Paplašinot dienesta iespējas sievietēm, nākas rēķināties ka tās var būt arī starp kritušajiem. Tāpat sievietēm ir paaugstināts seksuālās vardarbības risks, nonākot ienaidnieka gūstā. “Daudzi arī turpina uzsvērt, ka, iesaistot kaujas vienībās sievietes, tiks grauta armijas morāle, jo starp dienošajiem vīriešiem un sievietēm var izveidoties seksuālas attiecības, kas, kā uzskata reliģiozo kopienu vadītāji, sašūpos visas armijas morāli,” piebilst pulkvede P.Šarvita Baruka.
Viņa uzsver – lai arī kopumā sieviešu stāvoklis Izraēlas armijā ir uzlabojies, vieta izaugsmei aizvien pastāv. Viena no jomām – sieviešu virzīšana vadošajiem komandējošajiem amatiem. Ja šobrīd sievietēm ir salīdzinoši vienkārši veidot karjeru līdz majora pakāpei, to sasniedzot, vecāko virsnieku – sieviešu īpatsvars strauji mazinās.
Mācības Latvijai
Kopš pērnā gada beigām sabiedrībā aktualizējusies diskusija par obligātā militārā dienesta pienākuma noteikšanu arī Latvijas sievietēm. Politiskais lēmums šajā jautājumā aizvien nav pieņemts. Tādēļ pagaidām sievietes dažādās dienesta formās Nacionālajos bruņotajos spēkos var pieteiktie brīvprātīgi. Tomēr pieaugot Krievijas radītajiem draudiem, arvien skaļāki kļūst viedokļi par labu obligātai dienesta prasības attiecināšanai abu dzimumu jauniešiem.
Kā stāsta pulkvede P. Šarvita Baruka, obligātā dienesta prasības ieviešanai sievietēm jānotiek saskaņā ar virkni praktisku priekšdarbu.
Ne mazāk svarīgs ir arī ekipējums un apģērbs. Kā atzina pulkvede P. Šravita Baruka, pat Izraēlas armijā šis jautājums sagādā izaicinājumus. Ja formastērpi tiek šūti pēc sieviešu ķermeņa piegriezuma, tad vairums uzkabju aizvien domātas vīriešu ķermeņiem.
“Mēs saprotam, ka nodrošināt īpašas – sievietēm domātas uzkabes mēs nevarēsim, taču, lai novērstu iespējamos riskus veselībai, apmācību programmās sievietēm jāparedz noteiktu fizisko vingrojumu komplekss, kas ļauj nostiprināt ķermeni, pat par spīti līdz galam nepiemērotam ekipējumam,” atzina eksperte.
Būtisks aspekts ir arī sieviešu privātuma ievērošana. Izraēlas armijā sievietes dzīvo atsevišķās kazarmās, lai gan trenējas kopā ar vīriešiem. Privātums sievietēm iespēju robežās jāgarantē arī, atrodoties lauka apstākļos.
Ne mazāk svarīgs ir arī savstarpējo attiecību regulējums. Kā atzīst pulkvede P.Šarvita Baruka, Izraēlas gadījumā tieši armija ir vieta, kur jauniešu starpā mēdz uzplaukt romantiskas jūtas. Daudzos gadījumos tās rezultējās kopīgi veidotās ģimenēs. Vienlaikus ierobežojumi jāparedz arī šādos gadījumos, lai izvairītos no dienesta stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas pār pakāpē jaunākajiem dienesta biedriem.
Militārā dienesta prestižs
Tomēr visbūtiskāk, pēc pulkvedes P. Šarvitas Barukas domām ir veidot dienestu tā, lai tas būtu prestižs gan pašas sabiedrības, gan jauno karavīru acīs. Izraēlas gadījumā to veido gadu desmitu laikā veidotā sabiedrības uzticība armijai. Šo attieksmi nosaka gan pret Izraēlu vērstie eksistenciālie ārējo ienaidnieku draudi, gan pilsoniskā izpratne par drošību kā katra idivīda atbildību.
Šī sabiedrības uzticība IDF, kā arī izpratne par personisko atbildību valsts drošības veidošanā dienestam Izraēlas armijā aizvien vairāk piesaista gan vīriešus, gan sievietes pat no izteikti reliģiskām ģimenēm.
Viņa piebilst - dienestam armijā ikvienam jaunietim ir jābūt kā unikālai dzīves pieredzei. Dienestam jāspēj dot pieredze līderībā un plānošanā, kā arī personāla menedžmentā. Kā norāda atvaļinātā IDF pulkvede, dienestam jāgarantē, ka jaunieši saņems tik unikālas zināšanas, par kurām civilajā dzīvē nāktos maksāt milzu naudu
