2020. gada 9. jūnijā ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija prezentēja ASV jauno Nacionālās drošības stratēģiju polārajiem apgabaliem. Viens no iemesliem šādai iniciatīvai ir aizvien pieaugošā valstu aktivitāte Arktikas reģionā, analizē portāls “Military.com”
Atšķirībā no Antarktīdas Arktikai nav sauszemes masas, līdz ar to teorētiski šo teritoriju var uzskatīt par starptautiskajiem ūdeņiem. Ņemot vērā lielo dabas resursu bagātību, valstis, kuras atrodas tuvāk Ziemeļpolam, izvirza savas teritoriālās prasības, balstoties uz kontinentālajiem šelfiem, kas sniedzas tālāk nekā okeāna piekraste.
Sešām valstīm ir Arktiskā piekraste: Krievijai, Norvēģijai, Islandei, Dānijai (Grenlandei), Kanādai un ASV. Divas valstis – Somija un Zviedrija – tiek uzskatītas par Arktiskā loka valstīm, lai arī tām nav tiešas pieejas Arktiskajam okeānam vai jūrām. Lai arī Ķīnas tālākais Ziemeļu punkts Heilongjiangas province atrodas aptuveni 1500 kilometru uz Dienvidiem no Arktiskā loka, Ķīna sevi ir pasludinājusi par “Arktiskajam lokam pietuvinātu” valsti.
Jau kopš 15. gadsimta, kad sākās intensīva reģiona izpēte, neatrisināts jautājums ir bijis Arktikas sadalījums. Antarktīdas gadījumā šī problēma ir risināta, izmantojot t.s. “Sektoru principu”, kas Zemes galējās Dienvidu teritorijas sadala, balstoties uz meridiāniem.
Pašlaik uz Arktiskajiem apgabaliem pretendē sešas minētās Arktisko ūdeņu piekrastes valstis. 1925. gadā Kanāda, balstoties uz Starptautisko likumu sektoru principu, vienpusēji pasludināja, ka tās jūras robeža sniedzas no 60. Rietumu līdz 141. Rietumu meridiānam līdz pat Ziemeļpolam. Šajā gadījumā starp Kanādas galējo Ziemeļu punktu, Kolumbijas ragu Īlsmēras salā, un Ziemeļpolu ir 415 jūras jūdzes. Kanāda arī izteikusi pretenzijas uz vairākiem jūras ceļiem, kas ir daļa no Ziemeļrietumu jūras ceļa. ASV un vairākas citas valstis šajā jautājumā ietur pozīciju, uzsverot, ka Ziemeļrietumu jūras ceļš ir brīvs kuģošanas ceļš.
Padomju Savienība līdzīgā veidā izteica pretenzijas uz visām teritorijām starp 32. Austrumu un 180. Austrumu meridiānu, kas ietver gandrīz trešdaļu Arktisko teritoriju.
Dānija ir paziņojusi, ka Lomonosova un Mendeļejeva grēdas patiesībā ir Grenlandes šelfa sastāvdaļa un pretendē uz teritorijām starp 60. Rietumu un 10. Rietumu meridiāniem.
Teorētiski Krievijas un Dānijas prasības iekļauj sevī arī teritorijas ap Ziemeļpolu, ko starptautiskie likumi ir pasludinājuši par “cilvēces kopēju mantojumu”, ko neviena valsts nevar pieprasīt sev. Neskatoties uz to, 2005. gadā Krievijas organizēta Arktiskā ekspedīcija uz jūras grunts Ziemeļpolā novietoja Krievijas karogu no titāna, izraisot starptautisku skandālu.
No visām valstīm, kas pretendē uz Arktiskajām teritorijām, savstarpēju vienošanos noslēgusi ir tikai Krievija un Norvēģija, kas 2010. gadā noslēdza vienošanos par Arktisko teritoriju dalījumu. Citas valstis ir tikai iesniegušas savas prasības ANO Kontinentālo šelfu robežu (UNCLOS) komisijā. Vienīgais izņēmums ir ASV, kas ir parakstījušas UNCLOS līgumu, taču to nav ratificējušas.
