Kāpēc Pomerānijā krita tūkstošiem latviešu: Kara muzejā pēta baisu epizodi no 15. divīzijas gaitām

Pasākumu ievadīja muzeja direktores vietnieka Jura Ciganova vadīta diskusija par Latviešu leģiona 15. divīzijas kaujām Pomerānijā (vēsturisks reģions Baltijas jūras dienvidos, kas tolaik ietilpa Vācijas un Polijas teritorijās) 1945. gada sākumā, pirms tās Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins prezentēja šī gada jūnijā notikušās Pomerānijas ekspedīcijas rezultātus.

Jānis Tomaševskis savu stāstījumu iesāka ar atkāpi par 15. divīzijas vēsturi, atgādinot, ka šīs divīzijas sastāvā esošie latviešu leģionāri līdz 1944. gada vasarai karoja Krievijas teritorijā, jūlijā pēc smagiem zaudējumiem atkāpās uz Latvijas teritoriju, pēc kā tika pārcelti uz Vāciju ar mērķi veikt šīs divīzijas spēku pārformēšanu, lai sagatavotu to kaujām 1945. gada pavasarī (realitātē Sarkanā armija sāka ofensīvu jau gada sākumā). 1945. gada janvārī 15. divīzijas sastāvā ietilpa gandrīz 13 000 karavīru.

Image

Pēc sīvām kaujām Polijas teritorijā, atkāpjoties no Sarkanās armijas ofensīvas, 1945. gada aprīļa sākumā 15. divīzijā bija pierakstīti 8250 karavīri. Vēsturnieks piebilda, ka, lai arī provizoriski rēķinot, trīs mēnešu laikā divīzija bija zaudējusi vairāk nekā 3200 karavīru, patiesos zaudējumus vēl nepieciešams noteikt, ņemot vērā arī šajā laikā periodā piepulcētos papildspēkus.

Kā vēsta vēstures liecības, 1945. gada 2. februāra vakarā divīzijas vienības sadrūzmējās uz lielceļa pie Flederbornas un cieta smagus zaudējumus no ienaidnieka artilērijas uguns, bet nākamajā dienā uzsāka atkāpšanos uz Vallahzē (šodien – Hvaļime) ciematu. Pie Vallahzē divīzijas vienību kolonna uz ceļa atkal radīja sastrēgumu, kas pārvērtās pilnīgā panikā, kolonnas kreisajā pusē parādoties diviem tankiem no Sarkanās armijas 189. gvardes tanku pulka. Sarkanās armijas arhīvi vēsta, ka tikai šie tanki vien iznīcinājuši ap 200 latviešu karavīru un 150 transportlīdzekļu.

Image

Pagājušajā vasarā Latvijas Kara muzeja organizētās ekspedīcijas mērķi bija izbraukt 15. divīzijas kaujas gaitu ceļus, fiksēt tos fotogrāfijās, meklēt iespējamās latviešu karavīru apbedījumu vietas un apzināt šo vēsturisko kaujas vietu izmantošanas iespējas militārajā zinātnē, tostarp arī mūsu laiku karavīru un virsnieku apmācībā. Pētnieki uzsvēra, ka liels šķērslis Otrā pasaules kara notikumu izpētē joprojām ir salīdzinoši sarežģītā arhīva materiālu pieejamība, kas tiek digitalizēti pārāk lēni. “Diemžēl pat Krievija šajā ziņā mums ir aizsteigusies tālu priekšā,” norādīja Valdis Kuzmins.

Pētnieks norādīja, ka ne vēsturiskie dokumenti, ne karavīru liecības nesniedz pilnībā skaidru skatījumu par tālaika notikumiem, tāpēc mūsdienu vēsturniekiem ir būtiski šīs kauju vietas redzēt dzīvē. “No atmiņām zinām, ka karavīri atkāpās arī cauri mežam, apejot šo ciematu. Taču ievainotos nevarēja izvest caur mežu. Attiecīgi mūsu karavīriem bija jāveic trieciens kalna virzienā, lai atbrīvotu ceļu savējiem uz atgriešanos mājās,” rezumēja Valdis Kuzmins. Viņa skatījumā lielos 15. divīzijas zaudējumus noteica frontē valdošais visaptverošais haoss un katastrofāls resursu trūkums, kā arī konkrēti toreizējā 15. divīzijas komandiera – vācu virsnieka Ādolfa Aksa – nekompetentie lēmumi kaujas laukā.

Image

Ar 15. divīzijas gaitām Pomerānijā saistīta vēl kāda traģiska un joprojām pilnībā neizpētīta vēstures epizode. 1945. gada janvāra beigās majora Jūlija Ķīlīša komandētais 34. grenadieru pulka 1. bataljons saņēma gūstā 32 Sarkanās armijas pusē karojošus poļu karavīrus, kurus vēlāk atrada sadegušus šķūnī ar sasietām rokām. Padomju periodā poļu sabiedrības un vēsturnieku skatījumā par šo noziegumu atbildīgi bija tieši latviešu leģionāri.

15. divīzijas kopējie zaudējumi 1945. gada janvāra - marta kaujās precīzi nav zināmi, taču mērāmi vairākos simtos kritušo un bez vēsts pazudušo. Atkāpšanās kauju dēļ kritušos nevarēja pienācīgi apglabāt, bieži to darīja steigā un tam nepiemērotās vietās. Pēc kara vācu pusē karojošo karavīru kapsētas nolīdzināja un kritušo piemiņa apbedījuma vietās nebija iespējama.

Image

Tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma sākās apbedījuma vietu apzināšana un kritušo karavīru pārapbedīšana. Atrastās vācu armijas karavīru (tostarp, latviešu) mirstīgās atliekas 2000. gadu sākumā tika pārapbedītas Glinas (Glinna) vācu karavīru kapsētā Vācijas pierobežā, kur kopumā apglabāti ap 30 000 kareivju. Taču, kā noskaidrojās, daļa no latviešu karavīriem neilgi pēc kaujām tika apbedīti kopā ar Sarkanās armijas karavīriem turienes brāļu kapos.

Pasākums noslēdzās ar viesa – britu žurnālista Vincenta Hanta – stāstījumu par viņa grāmatas tapšanu. Kā atklāja V. Hants, kurš jau iepriekš rakstījis gan par kaujām “Kurzemes cietoksnī”, gan čekistu darbību Latvijas teritorijā, tad viņam bija nepieciešami seši gadi, lai uzrakstītu šo darbu. Žurnālistam bijusi unikāla izdevība tikties ar vairākiem Lielbritānijā uz dzīvi palikušajiem 15. divīzijas leģionāriem un uzklausīt viņu “pirmsnāves grēksūdzes”, jo lielākā daļa no viņiem šobrīd jau devušies mūžībā.

Image

Viens no impulsiem šīs grāmatas tapšanā V. Hantam bijusi saruna ar kādu poļu vēsturnieku par jau pieminēto poļu karagūstekņu nāvēm – žurnālists sapratis, ka viņam jāatspoguļo latviešu leģionāru skatījums uz traģiskajiem notikumiem Pomerānijā, lai reabilitētu šos vīrus poļu sabiedrības acīs. Īpaši šīs grāmatas tapšanai pirmoreiz angļu valodā iztulkoti majora Jūlija Ķīlīša, pulkveža Viļa Januma, “Daugavas Vanagu” dibinātāja, un kapelāna Kazimira Ruča dienasgrāmatu fragmenti. Savā priekšlasījumā grāmatas autors neslēpa šoku par šausmām un izmisumu, ko tolaik piedzīvoja 15. divīzijas vīri – “pat mācītāji tika apbruņoti ar tanku dūrēm”.