Jauna grāmata par Latvijas vēsturi - A. Strangas monogrāfija “Latvija: neatkarības pēdējais cēliens"

Pavisam nesen dienas gaismu ieraudzījusī grāmata – profesora A. Strangas darbs ir oriģināls pētījums, kura konstruēšanā ir pielietotas akadēmiska darba veidošanas metodes, izmantojot Latvijas valsts arhīvos atrodamo informāciju, kas ir konfrontēta ar 30. gadu presi, atmiņām, trimdas vēsturnieku[1], britu[2], poļu[3], atjaunotajā Latvijā[4], Lietuvā[5], Igaunijā[6], kā arī pēdējos 30 gados Krievijā[7] radītājiem darbiem un publicētajiem arhīvu[8] materiāliem. Profesors ir uzskaitījis Latvijas stratēģiskās un taktiskās kļūdas 1939. – 1940.gadā, kā arī izcēlis PSRS īstenotās darbības metodes un pielietotos ietekmes instrumentus.

Kā intervijā “Latvijas Televīzijas” raidījumā norāda pats grāmatas autors, šajā laika posmā bijušas trīs Latvijai liktenīgas dienas. Pirmā ļaunā liktenīgā diena – 23. augusts, kurā “divi tirāni – Staļins un Hitlers – vienojās par Austrumeiropas likteni. Tālāk jau sekoja divas dienas, kas izrietēja no šīs dienas – 1939. gada 5. oktobris, kad mēs kapitulējām, uzskatot, ka tās tas ir labāk, un 17. jūnijs, kad krievi izlēma mūs okupēt”.

Autors arī saka, ka pēc būtības nav atklājis kaut ko pilnīgi jaunu, taču šajā 460 lappušu biezajā grāmatā viņš šos notikumus izklāsta loģiskā secībā, pievēršot uzmanību arī iekšpolitiskiem notikumiem mūsu valstī.

Viņš neslēpj – tolaik K. Ulmaņa vadībā Latvijā bija diktatūra, taču šaubās – diez, vai mūsu valsts liktenis būtu bijis citādāks, ja Latvija būtu bijusi demokrātiska valsts.

Image

Uz jautājumu, ko varam mācīties no šīs sāpīgās vēstures pieredzes, vēsturnieks atzīst, ka vienmēr vajadzētu teikt patiesību. Latvija bieži ļāvās iedomai par neitrālu valsti, jo “vadonis” par visu ir parūpējies, kas bija pašiedoma.

“Paldies Dievam, tagad vairs nedomājam, ka neitralitāte varētu nodrošināt mūsu izdzīvošanu, mēs esam NATO dalībvalsts, un tas nodrošina mūsu izdzīvošanu. [..] Vienmēr vajag saglabāt skaidru skatu uz dzīvi, nodrošināt preses brīvību, viedokļu dažādību, teikt patiesību. Pat, ja nāk kaut kas ļauns, bet labāk to zināt un iedzīvotājiem to izstāstīt,” saka vēsturnieks A. Stranga.

Analizē pieļautās taktiskās kļūdas

Grāmatas autors savā darbā arī norāda uz vairākām tolaik pieļautajām taktiskajām kļūdām, kuras aprakstītas grāmatas pirmajā un otrajā nodaļā.

Respektīvi –  K. Ulmanis nesignalizēja sabiedrībai par gaidāmajām briesmām, jo tām neticēja vai neapzinājās, tādējādi tika pieļauta stratēģiska kļūda. Tajā laikā Latvija arī nebija proaktīva, deklarēja nevienam ārpus Latvijas nevajadzīgu neitralitāti un nemeklēja sabiedrotos ne reģionālā, ne globālā līmenī. Tāpat tika pieļauta virkne taktisku kļūdu, piemēram, fakts, ka netika savlaicīgi iepirktas izejvielas un preču rezerves, netika pārorientēta rūpniecība, ar novēlošanos tika sākta munīcijas un sprāgstvielu papildus iegāde, netika īstenota vispārēja mobilizācija, netika reaģēts uz PSRS militārajam aktivitātēm Baltijas valstu gaisa telpā, teritoriālajos ūdeņos un karaspēka koncentrēšanu pierobežā, kur atradās vairāk nekā 437 000 karavīru un 3000 tanku, savstarpēja nekomunicēšana reģiona ārlietu, aizsardzības ministru un bruņoto spēku komandieru starpā.

Tāpat tika propagandēta pārāk liela paļāvība uz K. Ulmani kā taktiķi, kurš vienpersoniski atradīs un nodrošinās labāko risinājumu Latvijai jeb nespēja pateikt „nē” K.Ulmanim. Tolaik tikai viens ministrs – iekšlietu ministrs Kornēlijs Veidnieks – iestājās pret bāzu līguma ar PSRS parakstīšanu 1939. gada oktobrī.

PSRS metodes un instrumenti

Pirmkārt, līdzīgi kā mūsdienu Krievijas, arī staļiniskās PSRS agresīvās darbības pavadīja dezinformācija. Piemēram, autors A. Stranga norāda uz dezinformāciju, ko izplatīja PSRS militārais izlūkdienests par to, ka Latvijas armijas rezervisti esot izvairījušies no iesaukšanas 1939. gada septembrī, slēpjoties mežos.

Tā nebija – „kad valsts aicināja, pienākumi pret to tika veikti apzinīgi, par ko liecina 1914., 1915., 1916.gadā dzimušo rezervistu iesaukšanas labā gaita – tika iesaukti 56 kategoriju rezervisti, pavisam 12 500 vīru.” Tas aprakstīts grāmatas 2. nodaļā. Savukārt PSRS agresijas Polijai „pamatojums” bija brālīgo baltkrievu un ukraiņu apspiešana.

Latvijas Politiskās policijas reģionālās struktūrvienības vērsa uzmanību, ka krievu jaunieši, kuri apzinīgā vecumā nebija pieredzējuši padomju varu Latvijā 1919. gadā, atšķirībā no vecākās krievu paaudzes, bijuši diezgan sajūsmināti par varbūtēju krievu ienākšanu un padomju varas nodibināšanu Latvijā. Vienlaikus vairums Latvijas krievu tomēr bija lojāli Latvijai, par ko vēstīts grāmatas 6. nodaļā.

Treškārt, profesors parāda, ka padomju varai simpatizējošajiem spēkiem bija dots uzdevums vākt „materiālus” par to, kā Latvija it kā pārkāpj 5. oktobra bāzu līgumu ar mērķi meklēt ieganstus un attaisnojumus eventuālai PSRS agresijai pret Latviju. Šis darbības virziens tika pastiprināts Ziemas kara kontekstā.

Piemēram, komunists Jānis Kalnbērziņš (Zaķis, Vecais) tika sūtīts uz Latviju ar misiju veikt tīrīšanas Latvijas Komunistiskajā partijā, sagatavojot viņam viltotu Igaunijas pilsoņa pasi uz Aleksandra Konta vārda, kā arī izstrādājot grūti atklājamu maršrutu Kijeva-Varšava-Daugavpils-Rīga.

Poļi viņu piefiksēja, bet neinformēja Latvijas pusi, kā dēļ viņš netraucēti nonāca Latvijā. Kā J. Kalnbērziņa palīgs pāris mēnešus vēlāk Latvijā ar viltotu Čehoslovākijas pilsoņa pasi uz Josifa Janečeka vārda tika nogādāts Žanis Spure, par to rakstīts grāmatas 6. nodaļā.

Sestkārt, grāmatā rakstītais vēsta, ka padomju izlūkdienestus interesēja attiecības Latvijas elitē, īpaši K. Ulmaņa attiecības ar kara ministru ģenerāli J. Balodi (6.nodaļa). Tāpat darbā arī salīdzināta tā brīža situācija Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā un Maskavas attieksme un rīcība pret šīm valstīm.

Profesors A. Stranga arī parādījis, kā Maskava ir izmantojusi savstarpējās pretrunas un neuzticību, kā arī, pārkāpjot bāzu līgumu, izmantojusi, piemēram, savas bāzes Igaunijā uzbrukumam Somijai – padomju lidmašīnas, paceļoties no lidlaukiem Igaunijā, bombardēja Somijas pilsētas, bet pēc Ziemas kara apmainīja PSRS vēstniekus Somijā un Latvijā vietām – Zotovs tika pārcelts uz Somiju, bet Derevjanskis – uz Latviju. Maskava arī spēra nākamos soļus ietekmes stiprināšanai Latvijā – 14. martā, vien pāris dienas pēc 12. martā noslēgtā PSRS un Somijas miera līguma, Latvija kārtējo reizi piekāpās un atļāva PSRS atvērt konsulātu Liepājā.

Vienlaikus vēstures profesors savā jaunākajā grāmatā ir uzskaitījis, kā Igaunija un Latvija ir palīdzējusi Somijai – ar brīvprātīgajiem kaujiniekiem un dešifrēto radiogrammu nodošanu.

Par Baltijas valstu okupācijas “priekšspēli” profesors norāda, ka tā tika sākta nepilnu mēnesi pirms pašas okupācijas – 1940. gada maija divdesmitajos datumos. Tas notika, nosūtot operatīvās grupas nelegālam izlūkošanas darbam, inspicējot padomju bāzes, proti, pārbaudot to gatavību, radot nepieciešamo ieganstu – nepamatotas apsūdzības Lietuvai par incidentu – sarkanarmiešu nolaupīšanu un spīdzināšanu ar mērķi izspiest militāros noslēpumus, kā arī nepamatotas apsūdzības par Baltijas valstu militārās sadarbības aktivizēšanu, kuras realitātē nebija.

Jau tobrīd Lietuvas politiskās aprindas nešaubījās, ka PSRS gatavo kaut ko nelabu, tāpat Latvijai tika pieprasītas vīzas 300 „padomju strādnieku” ielaišanai, kamēr Latvijas kara ministra Krišjāņa Berķa vizīte Maskavā tika pagarināta – viņš tika izklaidēts, faktiski, aizkavēts, piemēram, ar neskaitāmu izstāžu apmeklējumiem.

Laikā starp 1940. gada 3. un 8. jūniju Baltijā izvietotais padomju karaspēks tika tieši pakļauts PSRS aizsardzības komisāram, praktiskie PSRS agresijas pret Baltijas valstīm plāni Kremlī Staļina vadībā ar vairākiem politbiroja locekļiem un PSRS bruņoto spēku vecākajiem virsniekiem tika apspriesti naktī no 5. uz 6. jūniju, tika sākta karaspēka koncentrēšana Baltijas valstu robežu tuvumā, izsludināta kaujas gatavība padomju garnizonos Baltijā. Kopā Baltijas valstu pierobežā ar izvietotajām padomju bāzēm Lietuvā, Latvijā un Igaunijā bija koncentrēti vairāk nekā 540 000 karavīru, gandrīz 4000 tanku, nedaudz vairāk par 2500 lidmašīnām.

7. jūnijā tika saņemta pavēle sagatavot Baltijas valstīs izvietoto padomju aviāciju iespējamajai kara darbībai, bet aerodromus – desantnieku uzņemšanai. Jūnija pirmajā dekādē padomju puse rīkojās, izejot no apsvēruma, ka Baltijas valstis varētu militāri pretoties PSRS agresijai – gatavoja kaujas uzdevumus iznīcināt baltiešu robežsardzes kordonus, ieņemt baltiešu kara kuģus, savukārt PSRS Iekšlietu tautas komisariāts gatavojās izvest un ieslodzīt Baltijas valstu karavīrus nometnēs Padomju Savienībā. Kopumā bija paredzēts nometnēs ieslodzīt 56 000 līdz 70 000 karagūstekņu.

Komisariāts arī rēķinājās, ka kaujās pret Sarkano armiju varētu krist vai gūt ievainojumus 9000 līdz 20 000 baltiešu karavīru pēc tam, kad Sarkanā armija kaujās ieņemtu Rēzekni, kur bija plānots izveidot Latvijas pagaidu revolucionāro valdību, jau savlaicīgi apzinot šīs potenciālās padomju valdības locekļus.

Sovetizācija tika panākta kā stratēģija, īstenojot vairāku soļu taktiku, kas aprakstīts grāmatas 8., 9.nodaļā un nobeigumā.

Trīs novitātes Latvijas vēstures zinātnē

Profesors savā grāmatā parāda, ka īpaši izceļamas trīs līdz šim neapskatītas novitātes Latvijas vēsturē.

Otrkārt, profesors pirmo reizi Latvijas vēstures zinātnē aplūko ikdienas dzīvi padomju militāro bāzu tuvumā, ko raksturoja militāri incidenti, smagās tehnikas nodarītie materiālie zaudējumi, morāles normu neievērošana, izvarošanas gadījumi no padomju militārpersonu puses, kā arī citi noziegumi un nejēdzības, tajā skaitā antisanitāra rīcība, par ko padomju puse neatvainojās, nesodīja vainīgos un nekompensēja. Identiska rīcība šobrīd ir saskatāma arī krievu okupantu īstenotajā karā Ukrainā, kas parāda – paaudzes ir mainījušās, taču viņu ieradumi gan ne.

Profesors arī aktualizējis padomju bāzu kontingenta skaita jautājumu Latvijā, pamatoti norādot, ka papildus līgumā noteiktajiem 25 000 jāpieskaita Jūras kara flotes personāls uz kuģiem un uz sauszemes, uz kuriem bāzu līgums neattiecās. Pēc Latvijas puses datiem runa ir par nedaudz vairāk nekā 7000. Padomju pilsoņiem Latvijā jāpieskaita arī padomju karavīru ģimenes locekļi un padomju militāro objektu celtniecībā iesaistītie.

Treškārt, profesors ir uzskaitījis vairākus Latvijas armijas virsniekus, kuri iespēju robežās mēģinājuši gatavoties iespējamajai militārajai konfrontācijai ar PSRS. Piemēram, armijas štāba priekšnieks ģenerālis Hugo Rozenšteins veicinājis ar roku rakstītu pamācību par slēpšanos mežos un partizāņu gaitām Latgales garnizonu virsnieku vidū. Vienlaikus nopietnai bruņotai pretestībai, tajā skaitā partizānu karam, Latvijas armija tomēr netika gatavota.

Atsauces:

[1] Andersons E. Latvijas vesture. 1920 – 1940. Ārpolitika. II – Stokholma, 1984.; Andersons E. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture. – Toronto, 1983.; Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis. – Stokholma, 1978.

[1] Service R. Stalin. A Biography. – London, 2005.; Roberts G. The Soviet Union and The Origins Of The Second World War. Russo – German Relations and The Road to War, 1933 – 1941. – London, 1995.

[1] Lossowski P. Dyplomacja drugiej Rzeczypospolitej. Z dziejow polskiej služby zagranicznej. – Warszawa, 1992.

[1] Gore I., Stranga A. Latvija: Neatkaŗības mijkrēslis. Okupācija. 1939. gada septembris – 1940. gada jūlijs. – Rīga, 1992.; Strods H. Latvijas okupācijas pirmais posms (1939. gada 23. augusts – 1940. gada sākums) //  Latvijas Vēsturnieku Komisijas Raksti. 10. sējums – Rīga, 2004.; Feldmanis I. Latvija Otrajā pasaules karā (1939 – 1945): jauns konceptuāls skatījums. – Rīga, 2015.

[1] SSSR I Litovskaja Respublika (mart 1939 – avgust 1940 gg.). – Vilnius, 2006.; Šarūnas Liekis. 1939. The Year That Changed Everything In Lithuania’s History. –New York, 2010.

[1] Ilmjarv M. Silent Submission. Formation of Foreign  Policy of Estonia, Latvia and Lithuania. Period from mid – 1920 s to annexation in 1940. – Stockholm University Department of History, 2004.

[1] Meļtuhov M. Upuščennij šans Staļina. Shvatka za Evropu 1939. – 1941. gg. – Moskva, 2008.; Meļtuhov M. Pribaltijskij placdarm (1939 – 1940). Vozvraščenije Sovetskogo Sojuza na berega Baltijskogo morja. – Moskva, 2014.; Zubkova J. Pribaltika I Kremļ. 1940 – 1953. – Moskva, 2008.

[1] Polpredi soobšajut. Sbornik dokumentov ob otnošenijah SSSR s Latvijei, Litvoj i Estonijej avgust 1939.g – avgust 1940.g. – Moskva, 1990.; Dokumenti vņešņej politiki. 1939 god. Kņiga vtoraja. 1 sentabrja – 31 dekabrja. – Moskva, 1992.; Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā. Dokumenti un materiāli / Sast. I. Ronis, A. Žvinklis. – Rīga, 1994.; Ģenerāļa Jāņa Baloža pēdējie mūža gadi Latvijaā. 1956 – 1965. Laikabiedru atmiņas un liecības / Sast. Andris Caune. – Rīga, 2014.