Krievija agresīvi vēršas pret ikvienu, kas apšauba PSRS lomu, izgaismojot netīkamus vēstures faktus

Otrais pasaules karš
Sargs.lv
Image
Krievija
Foto: Kirill Kukhmar/TASS/Scanpix

Savu interešu aizstāvībai Krievija īsteno gan juridisku, gan propagandas karu pret visiem, kas nepiekrīt tās vēstures traktējumam vai diskreditē kādu režīmam svarīgu vēstures simbolu. Turklāt Krievija arvien saasinātāk uztver jebkuru vēstures interpretāciju, kas neatbilst Vladimira Putina režīma skatījumam, tā 2020. gada pārskatā secina Satversmes aizsardzības birojs (SAB).

Kremļa režīmam vēsture ilgstoši bijis iekšpolitisks un ārpolitisks instruments, ko tas izmanto gan bieži vien agresīvas ārpolitikas attaisnošanai, gan sabiedrības konsolidācijai.

Īpaši tiek idealizēta Otrā pasaules kara un Padomju Savienības perioda vēsture, nemitīgi mēģinot to sasaistīt ar mūsdienu Krievijas norisēm. Uzvara karā kalpo kā viens no retajiem pozitīvajiem sabiedrību vienojošajiem notikumiem, savukārt Padomju Savienības agrākā ietekme pasaules politikā attaisno režīma pašreizējos  centienus pēc līdzīgas lomas.

Tāpēc 2020. gads Krievijā bija pasludināts par vēstures gadu, jo apritēja 75 gadi, kopš Otrā pasaules kara beigām. Vērienīgās uzvaras svinības ar centrālo notikumu – Uzvaras dienas militāro parādi Maskavā – Covid-19 pandēmijas dēļ gan tika pārceltas uz 24. jūniju. No parādes atteikties nevarēja, lai arī tobrīd valstī joprojām ik dienu ar Covid-19 saslima vismaz 7000 cilvēku. Turklāt uzreiz pēc tam sākās režīmam svarīgā tautas nobalsošana par konstitūcijas grozījumiem.

Turklāt pērnā gada jūnijā par godu šim notikumam tika atklāta arī Krievijas armijas katedrāle, kuras zvanu tornis izvietots 75 metru augstumā par godu uzvarai pār nacismu pirms 75 gadiem. Kā būvmateriāls katedrālei izmantoti Otrajā pasaules karā nacistiskajai Vācijai atņemtie tanki. Savukārt nedēļu pirms militārās parādes V. Putins publicēja eseju “Otrā pasaules kara 75. gadadienas patiesās mācības”, kas precīzi ilustrēja viņa un visas mūsdienu Krievijas skatījumu uz pagātni, kā arī pašlaik notiekošo. Proti, ka PSRS izcīnītā uzvara pār nacismu bija varonīga un faktiski izglāba visu pasauli, pretnostatot Rietumvalstu divkosību PSRS cildenumam. Viņš akcentēja, ka, tikai balstoties vienotā (Krievijai izdevīgā) pagātnes izpratnē, valstis var uzticēties viena otrai, nodrošinot stabilitāti un drošību pasaulē.

PSRS lomas apšaubīšanu un netīkamu vēstures faktu izgaismošanu Krievija uztver kā provokāciju vai apvainojumu. Krievija ir gatava aktīvi vērsties pret jebkuru, kas apšauba un kritizē Krievijas uzbūvēto mītu par PSRS Otrajā pasaules karā. No šī arī izriet Krievijas ārpolitiskās aktivitātes – vēlme diskreditēt valstis, galvenokārt Baltijas valstis un Poliju, kuras atļaujas skaļi runāt par PSRS vēstures “melnajām lappusēm”.

Krievija ilgstoši izvērš propagandas aktivitātes pret šīm valstīm, mēģinot tās atainot kā nacistiskas, uzsverot – ne Baltijas valstīm, ne Polijai nav morālu tiesību kritizēt Krievijas vēstures skatījumu. Pērn arvien vairāk iezīmējās Krievijas gatavība uzņemties soģa lomu un izvirzīt apsūdzības par Otrā pasaules kara vēstures sagrozīšanu, to pielīdzinot nacisma atdzimšanai. Piemēram, 2020. gada sākumā aktualizējās Krievijas un Polijas dažādā izpratne par Otrā pasaules kara sākumu, kā rezultātā V. Putins neapmeklēja piemiņas pasākumu Aušvicā.

2020. gadā Krievijas Izmeklēšanas komiteja pat izveidoja jaunu nodaļu, kas izmeklēs Otrā pasaules kara laika kara noziegumus un mēģinājumus falsificēt vēstures faktus. Tās vadītājs Aleksandrs Bastrikins paziņoja, ka vērsīsies pret ikvienu, kurš jebkādā veidā apgānīs Otrā pasaules kara piemiņu.

Kāda Varas partijas deputāte arī iesniedza Krievijas parlamentā grozījumus, kas turpmāk aizliegs salīdzināt nacistiskās Vācijas un PSRS darbību un mērķus Otrajā pasaules karā. V. Putins publiski pauda atbalstu likumprojektam, norādot –  cilvēki, kuri piekrīt vēstures pārrakstīšanai, uzskatāmi par mūsdienu kolaboracionistiem.

Taču SAB secina – kopumā Krievijas centieni “tiesāt” Baltijas valstis un Rietumus ir drīzāk simboliski. Krievijai nav reālu iespēju vai jurisdikcijas saukt ārvalstis pie atbildības par viedokļiem, kas neatbilst Krievijas vēstures izpratnei. Nereti pārmetumi ārvalstīm ir vērsti iekšējās auditorijas patēriņam, lai parādītu sabiedrībai, ka Krievija aizstāv savu vienīgo “vēsturisko taisnību”.

Tā kā Krievijas iespējas apklusināt tai netīkamu vēstures norišu interpretāciju ārvalstīs ir ierobežotas, paredzams, ka tā turpinās izdarīt spiedienu uz Rietumvalstu amatpersonām un vēsturniekiem, viņu viedokļus dēvējot par vēstures sagrozīšanu.

Dalies ar šo ziņu