Eksperti mudina papildināt agresora atturēšanas paņēmienu klāstu

Nozares politika
Sargs.lv
Image
iznīcīnātāji F16
Foto: pixabay.com

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Rietumu valstīm nepieciešams būtiski mainīt un uzlabot līdz šim izmantotos potenciālā agresora atturēšanas paņēmienus, padarot tos pēc iespējas daudzveidīgākus. Tā uzsvēra drošības eksperti ikgadējā Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un Stratēģiskās pētniecības centra ikgadējā konferencē.

Atklājot konferenci, Nacionālās Aizsardzības akadēmijas rektors pulkvedis Valts Āboliņš uzsvēra – atturēšanas politika ir kā psiholoģiska sacensība starp diviem spēkiem. Atturēšana var darboties tikai tad, ja potenciālie pretinieki spēj viens pret otru attiekties racionāli, pretējā gadījumā rodas grūtības. “Ja pretinieks rīkojas emociju un savu vēsturisko uzskatu vadīts, atturēšana kļūst visa sarežģīta,” atzina pulkvedis V. Āboliņš.

Tāpat viņš norādīja, ka mūsdienās atturēšana vairs nesaistās tikai un vienīgi ar kodolatturēšanu, kāda bija vērojama Aukstā kara laikā. Tagad atturēšanas paņēmieniem jāmainās līdz ar jauno tehnoloģiju un dažādo iespaidošanas metožu attīstību. “Kāda būs atturēšanas politika nākotnē? Tieši to skaidrojam šādās konferencēs,” sacīja pulkvedis V. Āboliņš.

Lorenca Livermūra Nacionālās laboratorijas pētnieks doktors Jaceks Durkalecs (Jacek Durkalec) atzina, ka pēdējo gadu laikā Eiropas drošības speciālistu diskusijās atgriezies jautājums par Krievijas kodolsavaldīšanu, kopš šī valsts 2014. gadā ieņēma Ukrainai piederošo Krimu un atsevišķus Austrumu reģionus.  “Tas bija kā modinātāja zvans NATO. Ir jāveido jauna atturēšanas politika,” saka doktors J. Durkalecs.

Vienlaikus viņš uzsver – līdztekus kodolsavaldīšanai aliansei turpmāk būtiska uzmanība jāpievērš arī Krievijas atturēšanai no kiberuzbrukumu veikšanas.

Doktoram J. Durkalecam piekrīt arī Vaterlo Universitātes pētnieks doktors Aleksanders Lanoszka (Alexander Lanoszka), piebilstot, ka līdzīgi atturēšana vēršama arī pret Krievijas informatīvo karadarbību un tās īstenotajām dezinformācijas operācijām. To mērķis ir panākt sabiedrības apziņas maiņu Krievijai labvēlīgā virzienā.

Savukārt Briseles Brīvās universitātes doktors Džo Bērtons (Joe Burton) norādīja – mūsdienās kiberuzbrukumu atturēšanai jābūt tikpat spēcīgai kā militāra uzbrukuma gadījumā, taču tā jāvērš asimetriskā virzienā, jo atbildēt ar kiberuzbrukumu vai militāru iebrukumu būtu neproporcionāli. Tā vietā viņš piedāvāja vērsties pret pašiem hakeriem, liedzot ieceļošanas atļaujas virknē pasaules valstu. “Ja hakeris, piemēram, no Ķīnas tiek pieķerts noziegumā un viņam aizliedz iebraukšanu ASV vai kādā citā valstī, tas jau šķiet kā pietiekams sods,” viņš sacīja.

Doktors Dž. Bērtons gan piemetināja, ka atturēšana, kaut arī ne ideāli izstrādāta, ir labāka par nekā nedarīšanu. “Ja “Islāma valsts” hakeru mītni iznīcina ASV uzlidojumā, rodas iespēja, ka citi potenciāli hakeri tomēr neizvēlēsies tādu ceļu. Tāpat jāspēj parādīt pretiniekam, ka mūsu spējas atgūties no jebkāda veida kiberuzbrukumiem ir pietiekamas. Varbūt tas spēs viņus pārliecināt, ka kādā brīdī vairs nav vērts veikt kiberuzbrukumus,” viņš sacīja, piebilstot, ka vēl viens savaldīšanas veids varētu būt labi izstrādāta un ātra atkopšanās sistēma no kiberuzbrukumiem.

Tikmēr Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un Stratēģiskās pētniecības centra direktors doktors Jānis Bērziņš norāda, ka šobrīd ir svarīgi izstrādāt normas un konkrētas “sarkanās līnijas”, kas turpmāk ļautu daudz precīzāk pateikt, kurā brīdī  hibrīdkarš kļūst par reālu karadarbību un kurā brīdī uz to valstij jāvēršas ar visām tai pieejamajām spējām. Viņš uzsvēra – iepriekš nepieredzētu situāciju nekādā gadījumā nedrīkst nosaukt par “jauno normālo”.

Savukārt domnīcas “European Values” drošības nozares eksperts Martins Svarovskis (Martin Svarovsky) norāda – atturēšanas jautājumos jāmaina arī terminoloģija un ar to saistītā domāšana. Viņaprāt, Eiropas atturēšanas politikā šobrīd nepastāv Eiropas austrumu flangs, bet gan Eiropas austrumu fronte. Tā ir kontinenta daļa, kurā visspēcīgāk jāizmanto atturēšanās politikas mehānismi, īpaši pievēršot uzmanību naratīvu atspēkošanai.

“Krievija publiski runā tikai par uzvarām – gan kino, gan literatūrā, gan citviet. Netiek runāts par zaudējumiem, tādējādi tā vienmēr sevi pozicionē kā uzvarētāju,” sacīja M. Svarovskis. Tādā veidā Krievijas iedzīvotājiem vara saka un vēlreiz apstiprina domu, ka pasaulē nav neviena spēcīgāka par Krieviju. Šo naratīvu var mainīt, piemēram, vairāk stāstot par Krievijas karadarbību rezultātā zaudētajām dzīvībām un iztērētajiem līdzekļiem.

Pēc M. Svarovska teiktā – viens no veidiem, kā atturēt Krieviju, būtu skaidru potenciālos kaujas mērķu noteikšana ne tikai pa Krievijas stratēģiskajiem, bet arī simboliskiem objektiem, tostarp militāro tehniku. Šāda simboliskā mērķa noteikšana varētu būt pat aviācijas bāzes kuģis “Admiral Kuznetsov”, kas ir vienīgais šādas klases kuģis Krievijas Jūras kara flotē.

Drošības un Stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks doktors Toms Rostoks savukārt uzsvēra – ja vēl pirms pieciem gadiem sarunas par atturēšanas politiku daudziem, iespējams, būtu šķitušas dīvainas, tad kopš 2014. gada Krimas aneksijas tās kļuvušas aktuālas. “Kopš 2017. gada gan Latvijā, gan citviet pasaulē papildus izvietoti NATO karavīri, paplašinātās kaujas grupas, kas, iespējams, atturēs Krieviju no uzbrukuma veikšanas,” sacīja pētnieks. Viņš arī atzina – kamēr ASV un NATO būs gatavas palīdzēt Baltijas valstīm, tās varēs justies droši.

Dalies ar šo ziņu