Zemessargs, kuram Zemessardze bija līdzi, pat kāpjot augstākajā pasaules virsotnē- vlt. J. Ulmanis

NBS
Sargs.lv
Image
bilde
Virsleitnants J. Ulmanis Everestā. Foto no personīgā arhīva

Esot Everestā, jutos patiešām dzīvs, jutu savu ķermeni, savu dvēseli, draugu un sava šerpa jeb pavadoņa atbalstu – līdzīgi kā Zemessardzē, kad jūti savu biedru atbalstu. Tā savos iespaidos, esot uz pasaulē augstākā kalna, dalās uzņēmējs, profesors, polārpētnieks, alpīnists un zemessargs virsleitnants Juris Ulmanis. Viņa ceļš varenajā kalnā nebūt nebija viegls. Kā atzīst zemessargs – tur grūti ir visu laiku. Tomēr vēlme iekarot Everestu bija lielāka, kur pat  grūtības nomāca varenais dabas skaistums un spēks. Turklāt šajā kalnā viņš kāpa pēc 20 gadus ilga pārtraukuma.

Virsleitnantu J. Ulmani 1996. gadā ar alpīnismu iepazīstināja Latvijas slavenie alpīnisti Teodors Ķirsis un Imants Zauls. Viņi bija pirmie latvieši, kuri 1995. gadā sasniedza pasaules augstāko virsotni Everestu. Viņš atceras – alpīnistu mērķis bija uzkāpt katra kontinenta augstākajā virsotnē. Tā izveidota programma “Septiņas virsotnes Latvijai”. “Kopā uzkāpām katra kontinenta augstākajā kalnā, izņemot Āzijas Everestā,” stāsta Juris Ulmanis. Viņš gan piebilst – pēc tam, kad aizsaulē aizgāja Teodors Ķirsis, viņa meita un vēl daži Jurim tuvi draugi, viņš kalnos vairs nekāpa. Pie idejas par Everesta iekarošanas viņš atgriežas pēc 20 gadiem.

Image
bilde
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva
“Es tam ļoti intensīvi gatavojos, trenējos. Tagad gan, skatoties atpakaļ, daudz ko darītu citādāk. Tomēr man galvenais bija mēģināt. Es negribēju, lai mana dzīve paiet to pat nemēģinot. Nezināju, kas mani sagaida. Es vienkārši paļāvos,” tā savu lēmumu kāpt Everestā skaidro Juris.
Image
bilde
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva

J. Ulmanis Everestā kāpa kā ekspedīcijas grupas dalībnieks, kurā kopā bija 17 cilvēki. Viņu ceļš uz vareno kalnu sākās Nepālas galvaspilsētā Kadmandu, no kuras grupai bija jānokļūst uz Everesta bāzes nometni, kas atradās vairāk nekā 5000 metru augstumā. Turklāt ceļš līdz tai bija jāveic ar kājām. Virsleitnants skaidro – tas tāpēc, ka cilvēkiem kalnos ir jāaklimatizējas un jāpierod pie retinātā gaisa, lēni ejot uz augšu. Bieži vien, lai ķermenis pierastu pie šīs vides, kalnā kāpj, ejot uz augšu, kāpjot lejā un tad atkal ejot augšā. Citādāk cilvēks sev var nodarīt pāri, jo nevar zināt kā ķermenis reaģēs uz retināto gaisu, kas turklāt ir ļoti sauss, tādējādi visu laiku izraisot klepu. Tāpat var rasties problēmas ar sirdi.

Image
bilde
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva

Alpīnists stāsta, ka nedēļu ilgais ceļš līdz nometnei bijis ļoti skaists, interesants un piedzīvojumiem bagāts.

“Man šajā ceļā ļoti brīnišķīga iespēja bija iepazīt vietējo tautu – viņi ir ļoti labsirdīgi, priecīgi, čakli un ļoti stipri cilvēki. Turklāt tur nav iespējams uzņemt sliktu foto. Himalajos biju pirmo reizi un pirmo reizi redzēju ko tik ļoti skaistu. Tur ir spēks,” stāsta Juris.
Image
bilde
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva

Interesanti arī, ka ceļā grupa satikusi sava galvenā šerpa jeb pavadoņa brāli, kurš ir mūks. Viņi ar apbrīnu skatījušies, kā šis mūks skraida pa kalnu augšā un lejā, kamēr paši, smagi elpojot, viņu vērojoši. Jāpiebilst, ka katram kalnā kāpējam līdzi nāk savs šerps, kurš ceļotāju uzmana un palīdz.

Ceļā arī redzēti daudzi klosteri, piemiņu un lūgšanu vietas. Kā stāsta Juris, šie cilvēki ir budisti un ļoti ticīgi. Piemēram, Juri un grupas biedrus pa ceļam iesvētīja kāds lama jeb garīdznieks, kurš kalnos kāpējiem, skaitot lūgšanas, ap kaklu aplika tādu kā pītu rotu un lakatiņu, kas nes svētību tālākajā ceļā.

Arī pirms grupa sāka ceļu uz Everesta virsotni, viņus iesvētīja drošam ceļam. “Pirms mūsu došanās kalnā notika pudža, kas ir ceremonija, kurā lūdz, lai būtu veiksmīgs kāpiens virsotnē. Arī tad atnāca lama. Mēs visi atnesām visas savas mantas, kuras garīdznieks iesvētīja, lai būtu drošs kāpiens. Šajā ceremonijā dziedājām, dejojām, ēdām. Ceremonijas laikā gaisā tika mesti milti. Tāpat ar miltiem apsmērējām sejas kā bārdu, lai nodzīvotu līdz sirmam vecumam,” piedzīvotajā dalās virsleitnants.

Image
bilde
Pudža jeb iesvētīšanas ceremonija veiksmīgam kāpienam Everestā. Foto no J. Ulmaņa personīgā arhīva
Pudža jeb iesvētīšanas ceremonija veiksmīgam kāpienam Everestā. Foto no J. Ulmaņa personīgā arhīva

J. Ulmanis Everestā kopumā pavadīja sešas nedēļas. Katru dienu katrs kāpiens Everestā tiek izplānots no jauna. To dara šerpas, kurus sauc arī par ice doctors (tulk. ledus doktori). Viņi pārbauda virves, taku, lai kāpšana būtu drošāka. Šai takai šerpi cauri iet katru dienu. Jāatzīmē, ka taka nebūt nav lēzena, kas maigi noklāta ar sniegu. Tur alpīnistiem jāsaskaras ar ledājiem, gravām un krasām laikapstākļu maiņām, kur vienā posmā var būt ļoti karsts, bet citā – ļoti auksts. Tāpēc ļoti svarīgs ir piemērots apģērbs, silti zābaki, cimdi, cepure un, protams, ķivere. Arī Jurim nācies kāpt lejā, saprotot, ka cimdi ir pa plānu, un tā ātri vien var palikt bez pirkstiem.

Image
bilde
Virsleitnants J. Ulmanis un ekspedīcijas grupa Everestā. Foto no personīgā arhīva
Virsleitnants J. Ulmanis un ekspedīcijas grupa Everestā. Foto no personīgā arhīva
“Es tai lietai piegāju ļoti nopietni. Kad neesi kāpis kalnos 20 gadus, saproti, ka kaut kas ir aizmirsies. Laika gaitā daudz kas arī mainās – gan kāpšanas stils, gan uztvere. Mainījusies arī mana attieksme – šoreiz nebiju tik ļoti uztraucies, kā agrāk. Tur arī nav tā, ka visu laiku kāp, tur daudz laika nākas pavadīt teltī. Ja ārā ir vētra, tad sēdi teltī, domā, meditē,” norāda Juris.
Image
bilde
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva

Viņš arī dalās, ka no spēcīgā spiediena viņam bieži asiņoja deguns. Tas gan šajā piedzīvojumā nebija grūtākais. Kā saka virsleitnants – tur grūti ir teju visu laiku. Ejot ir grūti, teltī ir grūti, bet tualetes apmeklējums vispār bijis sarežģīts pasākums. Tomēr lielākā nepatika virsleitnantam bija pret mirkļiem, kad nācies celties vienos naktī. Lai arī gulēt devies jau septiņos vakarā, tāpat piecelties bijis grūti. Iekrist dziļā miegā bijis teju neiespējami. Retinātā gaisa dēļ visu laiku bijis jāklepo. Grūti bijis arī elpot. Šie apstākļi atstājuši būtisku iespaidu uz miega kvalitāti. Arī pati pārvietošanās, īpaši naktīs bijusi ļoti grūta. “Tur stress lielākoties ir visu laiku. Tāpēc, lai iekarotu šo virsotni, nepieciešams liels gribasspēks,” saka alpīnists.  

Image
bilde
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva

Virsleitnants J. Ulmanis gan piebilst – grūto ceļu pavadīja arī interesanti notikumi. Piemēram, ekspedīcijas grupā ar Juri devās kāda sieviete no Kalifornijas, kura pēc profesijas ir friziere. Viņa bija izlēmusi, ka grib sasniegt Ginesa rekordu – izveidot matu griezumu, esot visaugstāk uz zemes. Tas viņai arī izdevās.

Image
bilde
J. Ulmaņa ekspedīcijas biedre, uzstādot Ginesa rekordu. Foto no virsleitnanta personīgā arhīva
J. Ulmaņa ekspedīcijas biedre, uzstādot Ginesa rekordu. Foto no virsleitnanta personīgā arhīva

Viņš arī stāsta, ka ceļā uz pasaulē augstākā kalna virsotni viņam visu laiku “līdzi nāca” arī Zemessardze. Neplānoti gadījās, ka šādi Juris atzīmēja Zemessardzes 30. gadadienu. Zemessargs gan piebilst, ka kāpt Everestā bija plānots jau pērn, bet Covid-19 pandēmija radīja savas korekcijas. Tiesa, pat, ja ceļojums būtu izdevies pagājušajā gadā, mazais vimpelītis ar Zemessardzes logo, Nacionālo bruņoto spēku krekls ar vēstījumu “Esi viens no mums” un Latvijas karogs virsleitnantam J. Ulmainim tāpat būtu līdzi.

Image
bilde
Virsleitnants J. Ulmanis Everestā. Foto no personīgā arhīva
Virsleitnants J. Ulmanis Everestā. Foto no personīgā arhīva
“Kad biju Everestā, jutos patiešām dzīvs. Es jutu savu ķermeni, savu dvēseli, savu draugu plecu, sava šerpa plecu – līdzīgi kā Zemessardzē, kad jūti sava biedra plecu un atbalstu, kad esat kā viens. Tādas tuvības nav nekur citur. Sajutu dabas spēku, tās mīlestību. Tas ir emocionāls, fizisks un garīgs piepildījums, jo ekspedīcijas laikā tev visapkārt ir brīnums,” saka virsleitnants.
Image
bilde
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva

Par spīti Jura lielajai vēlmei un apņēmībai, viņš līdz Everesta virsotnei šoreiz netika, jo ceļā saslima ar Covid-19 vīrusu. Virsleitnants J. Ulmanis sasniedza vairāk nekā 7000 metru augstumu augstumā, kad viņam pēkšņi kļuva grūti elpot. To arī redzēja ekspedīcijas vadība un tālāko ceļu aizliedza.

“Everestā kāpj trīs reizes, lai ķermenis pierastu. Kāpiens, kurā saskāros ar veselības problēmām, kuras uzreiz pamanīja arī ekspedīcijas vadība, man kā reizi bija trešais. Man no bāzes paziņoja, ka man tālāk doties nevaru un mani tālāk neviens nelaidīs. Es, protams, biju ļoti dusmīgs un arī bēdīgs. Es strīdējos, taču neko nevarēju mainīt. Bija jāklausa pavēlei, līdzīgi, kā to nākas darīt armijā. Kad nokāpu lejā, joka pēc nolēmu veikt Covid-19 testu, un, re – izrādījās, ka biju inficēts,” stāsta J. Ulmanis, piebilstot, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.

Image
bilde
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva
Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva
“Biju ļoti bēdīgs, ka netiku līdz virsotnei, jo es būtu varējis to izdarīt, bet kā Dievs ir lēmis, tā jānotiek. Esmu atgriezies mājās, man ir visi pirksti, esmu dzīvs. Esmu mēģinājis un pieļauju, ka to darīšu vēlreiz. Pirmo reizi es uzkāpu tik augstu. Šie vairāk nekā 7000 metri ir augstākā virsotne, kurā esmu bijis. Pirmo reizi arī biju Himalajos. Tur bija daudz pirmo reižu. Esmu priecīgs par to. Var teikt, ka septiņas virsotnes visos kontinentos ir sasniegtas,” saka alpīnists, zemessargs Juris Ulmanis.
Image
bilde
Everests. Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva
Everests. Foto no virsleitnanta J. Ulmaņa personīgā arhīva

Dalies ar šo ziņu