Jūras spēku ūdenslīdējs:Specifikas dēļ niršana Baltijas jūrā mūs sagatavo par izciliem speciālistiem

NBS I 24.11.2020
Sargs.lv Jūras spēki Personība

Foto: Foto: bocmaņa A. Kontrauska personīgais arhīvs

Niršana Baltijas jūrā un Ziemeļjūrā atšķiras kā diena pret nakti, un īpaši slikta redzamība zem ūdens esot tieši Rīgas jūras līcī. Tāpēc Latvijas Jūras spēku ūdenslīdēju profesionalitāti un augsto sagatavotību atzinīgi vērtē arī sabiedroto valstis, kuras Latvijas teritoriālajos ūdeņos regulāri ierodas uz kopīgām mācībām un mīnu neitralizēšanas operācijām, tā sarunā ar “Sargs.lv” saka ūdenslīdējs ar 16 gadu niršanas stāžu – Jūras spēku Mīnu kuģu eskadras Ūdenslīdēju komandas 2. Nesprāgušās munīcijas nodaļas komandieris bocmanis Audrus Kontrausks.

Dienesta sākums – jaunības maksimālisma rezultāts

Kā atzīst pieredzējušais Jūras spēku ūdenslīdējs, Nacionālajos bruņotajos spēkos pirms 16 gadiem nonācis savā ziņā nejauši. Tolaik vēl bijis obligātais militārais dienests, un tā kā augstskolā viņš nebija paspējis iestāties, no iešanas armijā mēģinājis izvairīties citos veidos. “Noteikti tāds nebiju vienīgais, kurš vēlējās, lai ārsts atrod kādu veselības problēmu, taču es biju pilnīgi vesels, un obligātajā militārajā dienestā tomēr nonācu,” tā laika notikumus ar smaidu atceras Audrus.

Viņš tika nosūtīts uz Liepājā esošo 1. Reģionālo nodrošinājumu centru. Viņš stāsta, ka tajā laikā arī tika veidota Ūdenslīdēju skola, sākās pirmās atlases, meklējot topošos ūdenslīdējus. Viņš ar kolēģiem uzzinājis, ka no vismaz 80 dalībniekiem līdz galam izturējuši tikai astoņi cilvēki. Tas viņam, kā pats atzīst, toreiz jaunam maksimālistam licies aizdomīgi – kas tad tur tāds jādara, ka tik liels atbirums. Tāpēc Audrus kopā ar vēl dažiem fiziski spēcīgiem puišiem pieteicāmies uz ūdenslīdējiem – lai izrautos no esošās vienības un pārbaudītu savus spēkus.

“Atlasi izturējām, es vēl papildus sāku mācīties angļu valodu, jo tā bija Baltijas mēroga ūdenslīdēju skola, un mācības notika angļu valodā. Tā, beidzot obligāto militāro dienestu, mana turpmākā profesionālā karjera jau bija izlemta,” stāsta Audrus.

Perfektas ausis, deguns un plaušas

Viņš atceras – lai arī nebijis viegli, visas ūdenslīdēju lietas patikušas jau no paša sākuma. Galvenā prasība topošajiem ūdenslīdējiem toreiz un tagad – jābūt ļoti labam veselības stāvoklim. Ūdenslīdējiem īpaši svarīgas ir ausis, deguna dobumi, plaušas, taču nedrīkst būt problēmas arī ar citiem orgāniem. Šīs augstās prasības uzreiz daudzus pretendentus atsijā, jo veselības rādītāji mūsdienās daudziem ir nirēja darbam neatbilstoši. Citiem, savukārt, esot perfekti medicīniskie rādītāji, bet atklājas kāda cita problēma, piemēram, klaustrofobija jeb bailes no šaurām, slēgtām telpām.

Jūras spēki — Foto: bocmaņa A. Kontrauska personīgais arhīvs

“Ir gadījumi, kad palaižam cilvēku ar ekipējumu zem ūdens, bet viņš ātri vien atgriežas un panikā atzīst – tas nav man, es nekad nevarēšu būt ūdenslīdējs! Dažiem atkal traucē iepriekš piedzīvotas traumas, piemēram, slīkšana bērnībā, kas rada bailes no ūdens visu atlikušo dzīvi. Fizisko sagatavotību karavīram vienmēr var uzlabot, bet iepriekš nosauktos faktorus izskaust – gan ne.”

Viņš piebilst, tāpat arī morāli jābūt gatavam nestandarta un pat bīstamām situācijām. Tas īpaši svarīgi zem ūdens, neitralizējot nesprāgušo munīciju, ja ir novirzes no plāna, pareizais lēmums jāpieņem zibenīgi.

Lai arī viņš kā pieredzējis ūdenslīdējs tagad ir arī instruktors jaunajiem ūdenslīdējiem, pats zem ūdens joprojām pavada daudz laika. Tuvojoties ziemai, zemūdens aktivitātes gan nedaudz mazinās, un vairāk uzmanības tiek veltīts jauno speciālistu sagatavošanai – teorētisko zināšanu un iemaņu atkārtošanai. Tiklīdz sākas pavasara sezona, praktisko uzdevumu Mīnu kuģu eskadras ietvaros kļūst aizvien vairāk.

Audrus stāsta, ka tos karavīrus, kuri izteikuši vēlmi kļūt par ūdenslīdējiem, viņš jau laicīgi “paņem paspārnē” Ūdenslīdēju komandā, sagatavo ar zināšanu bāzi, lai, dodoties uz Ūdenslīdēju skolu, viņiem jau būtu priekšstats par izvēlēto specialitāti.

“Kad mēs sākām, nekā tāda nebija, tāpēc esmu saprotošs un mēģinu jaunajiem iedot pēc iespējas vairāk. Ūdenslīdēja prasmes tiek attīstītas ar laiku un pieredzi, daudz kas notiek sajūtu līmenī. Man ar dienesta biedriem zem ūdens pietiek ar vienu skatienu, lai saprastu, kas darāms, jaunajiem tas vēl jāapgūst,” viņš stāsta.

NBS Jūras spēku aktīvo ūdenslīdēju komandā šobrīd ir ap 15 ūdenslīdēju, viņu vidū gan pagaidām nevienas sievietes, taču, ja veselība ļauj, ir vēlme un nepieciešamās iemaņas – Jūras spēku ūdenslīdēju komandā gaidīts ir ikviens.

Dažādu jūru pieredze

Audrum ir arī ievērojama starptautiska pieredze, jo vairākkārt piedalījies NATO 1. pastāvīgās jūras pretmīnu grupas (SNMCMG1) operācijās un mācībās, kur Jūras spēku kuģi aktīvo dežūru laikā pildījuši uzdevumus gan Baltijas, gan Ziemeļjūrā. Ūdenslīdēju uzdevums šajās operācijās sākas pēc tam, kad kuģi – mīnu meklētāji jūras dibenā identificējuši sprādzienbīstamos objektus jeb kontaktus. Pēc tam tie tiek pārbaudīti – vai nu laižot lejā robotu, vai ūdenslīdēju vai abus

“Ir mīnas, kurām jāpievērš lielāka uzmanība, iespēju robežās cenšamies tām nepieskarties, jo galvenais uzdevums ir tās izpētīt pa gabalu, uzfilmēt un augšā uz kuģa klāja veikt analīzi. Bet, protams, ka operācijas laikā gadās tām arī pieskarties, taču mēs zinām, ko darām,” saka Audrus.

Pēc analīzes notiek gatavošanās to neitralizēšanai. Dažreiz spridzināšana konkrētajā vietā nav iespējama, jo netālu atrodas, piemēram, gāzes vai naftas vads, tad mīna ir jāizceļ un jātransportē uz drošāku vietu neitralizēšanai.

Audrus gan saka, ka visbiežāk atrastās mīnas iespējams neitralizēt tajā pašā vietā, īpaši Baltijas jūrā, tāpēc tiek sagatavots plāns, aprēķināts sprāgstvielu daudzums un tās nonestas lejā un nostiprinātas pēc iespējas tuvāk mīnai. Ūdenslīdēji uznirst un, izmantojot elektrisko spridzināšanas metodi, sprādzienbīstamais priekšmets tiek iznīcināts. Taču jāņem vērā, ka ūdenslīdēju niršanas reizes vienā dienā ir limitētas, tāpēc robota iesaiste ir ļoti svarīga, lai aptveru lielāku operāciju rajonu.

“Limiti veidojas no dziļuma un zem ūdens pavadītā laika. Jāvadās pēc reglamenta, lai nedabūtu dekompresijas slimības. Arī es pats dažas reizes vieglā formā esmu piedzīvojis vertigo jeb vestibulāro reiboni, kas gan visbiežāk piemeklē jaunos un vēl nepieredzējušos ūdenslīdējus. Tāpat var gadīties arī t.s. slāpekļa narkoze, kam efekts ir līdzīgs kā alkohola lietošanai – gan eiforija, gan pilnīgi pretējas izjūtas, saraustīta un neadekvāta uztvere, un šāds stāvoklis zem ūdens var būt ļoti bīstams,” stāsta Audrus.

Baltijas jūra – izaicinājumu pilna

Apstākļi, strādājot Baltija jūrā un Ziemeļjūrā pie Norvēģijas krastiem, raksturojami kā diena pret nakti. Baltijas jūrā ir ļoti apgrūtināta redzamība, kamēr Norvēģijā niršanu viņš salīdzina kā “pastaigu pa mākoņiem”. Taču šāda niršanas pieredze Latvijas Jūras spēku ūdenslīdējus sagatavo par izciliem speciālistiem šajā reģionā. “Kad uz kārtējām mācībām vai mīnu iznīcināšanas operācijām Baltijas jūrā ierodas sabiedroto valstu kuģi, ārvalstu nirējiem bieži ir diskomforts sliktās redzamības dēļ. Mums tā ir ierasta lieta, ja redzam vismaz vienu metru, tas jau skaitās labi. Tāpēc tā citu valstu nirējiem ir laba pieredze, īpaši nirstot Rīgas jūras līcī, kur redzamība ir īpaši apgrūtināta,” saka Audrus.

Viņš arī atzīst, ka Latvijas Jūras spēku ūdenslīdēji ir labi ekipēti un ļoti profesionāli sagatavoti, līdz ar to vienmēr ir pārliecība, ka uzdevums tiks paveikts izcili. Tāpat latviešu karavīriem ir prasme domāt “ārpus rāmja”, to atzinuši arī daudzu citu valstu kolēģi. “Citu valstu karavīri, ja kaut kas neiet pēc plāna vai ekipējumā trūkst kāds elements, paziņo, ka uzdevumu nevar veikt, taču latvieši spēj atrast ātru risinājumu un visu izdarīt. Īpaši raksturīgi tas ir manas paaudzes cilvēkiem,” saka Audrus.

“Sargs.lv” jau iepriekš rakstījis – tiek lēsts, ka Latvijas teritoriālajos ūdeņos no 1. un 2. pasaules kara palicis vismaz 30 000 mīnu – gan krievu, gan vācu, tai skaitā torpēdas, artilērijas un aviācijas lādiņi. Liels daudzums koncentrējas tieši Irbes jūras šaurumā, kas ir vienīgais ceļš uz Rīgu. Kā saka Audrus, darbs, attīrot jūras gultni, būs vēl daudzām ūdenslīdēju paaudzēm pēc viņa.

Trenē arī kaujas spējas

Audrus stāsta, ka ūdenslīdēju treniņi neaprobežojas tikai ar iegremdēšanos ūdenī, aizvien biežāk mācībās tiek ietverti arī sauszemes elementi. Pieaugot terora draudiem pasaulē, arī Jūras spēku karavīri – ūdenslīdēji apgūst dažādu improvizēto spridzināšanas ierīču identificēšanu un neitralizēšanu ne vien ūdenī, bet arī krastā.

Lai arī par sprādzienbīstamu priekšmetu iznīcināšanu uz sauszemes lielākoties atbildīga Zemessardzes 54. kaujas atbalsta bataljonā esošā Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rota, gadījumā, ja viņi konstatē jūras munīciju, operācijā iesaistās Jūras spēku ūdenslīdēju komanda. Tāpat arī gadījumos, kad spridzekļi tiek atrasti iekšzemes ūdeņos – Latvijas dīķos, upēs un ezeros. Visbiežāk tas notiek vasarā, kad cilvēki vairāk uzturas ūdenī – peld, makšķerē, vizinās ar laivu.

“Novēroju, ka cilvēki kļuvuši izglītotāki un mēģina kaut kā atzīmēt vietu ūdenī, kur mīna atrasta, piemēram, iemetot akmeni ar piesietu peldošu priekšmetu. Tas mums palīdz labāk orientēties un priekšmetu atrast,” stāsta Audrus.

Turklāt Jūras spēku ūdenslīdēji vajadzības gadījumā sniedz atbalstu arī citiem operatīvajiem dienestiem, piemēram, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, ūdenstilpnēs meklējot noslīkušus cilvēkus.

Jautāts par atpūtu atvaļinājuma laikā, viņš godīgi atzīst, lai arī pats dzīvo jūras tuvumā, savā atvaļinājumā tomēr nedodas sauļoties un peldēties. “Mēdzam ar ģimeni aiziet līdz jūrai, bet tā, ka es rautos peldēties – galīgi nē. Mums brauc draugi no Daugavpils, kurus no ūdens nevar dabūt ārā, man ar jūru pietiek jau dienestā,” saka Audrus.

Jūras spēku ūdenslīdējs:Specifikas dēļ niršana Baltijas jūrā mūs sagatavo par izciliem speciālistiem

Dalīties ar šīs lapas saturu!