Meitene ar karavīra raksturu

Desmit dienu pārbaudījumus, kas bija pietuvināti militāro mācību procesam un aizvadīti uz spēku izsīkuma, pārguruma un miega bada robežas, Luīze uzskata par ļoti vērtīgu pieredzi, kas ļāvusi ne tikai atklāt sava rakstura šķautnes, bet arī ieraudzīt Latvijas bruņotos spēkus gluži citām acīm — ar dziļu cieņu un nelielu piederības sajūtu vienlaikus. Tieši Luīzi — daudz lielāku un fiziski stiprāku dalībnieku vidū — NBS pārstāvji atzina par uzvarētāju spēles «Iesaukts armijā» pārbaudījumos. Lai nezaudētu iegūto pieredzi, Luīze ir iestājusies Zemessardzes studentu bataljonā.

Pēc izglītības bioloģe, apveltīta ar ļoti skaidru, asu prātu, ikdienā Luīze strādā par sporta treneri — gan privātiem klientiem, gan vadot grupu nodarbības. Luīze ir bijusī sprintere, barjerskrējēja un iekšējo rūdījumu un prasmi ap-valdīt savu «nevaru» mācījusies tieši vieglatlētikā. Darbā Luīze ir stingra un prasīga, jo apzinās, ka daudziem cilvēkiem vajadzīga ārēja motivācija un atbalsts, lai izdarītu, ko vairāk, nekā ierasts, un pārvarētu savu šķietamo spēju robežu. Arī viņas «Aiziet! Aiziet!», kas nereti izskanēja, vadot savu komandu spēles pārbaudījumos, aizgūts no treniņiem.

Ikreiz pārvarēt savu «nevaru»

«Iesaukts armijā» uzdevumi bija drīzāk pārbaudījums Luīzes morālo, nevis fizisko spēku robežām. «Ja spēsi morāli, tu spēsi arī fiziski,» saka Luīze. Desmit dienas nemitīgi izaicinot šīs robežas, Luīze pārliecinājusies: «Tiekot pāri katram jaunam izsīkuma brīdim, tu iegūsti jaunu elpu, jaunu spēku. Līdz pienāk brīdis, kad esi gatavs uz visu. Tu saproti, ka izturēsi visu. Dzelžainā disciplīna, kurai bijām nemitīgi pakļauti, pat desmit dienās spēj cilvēkus mainīt. Mēs visi kļuvām savāktāki, apvaldītāki. Rīcībās bija arvien mazāk lieka.»

Viņas sabiedrotais un pretinieks šajā izturības pārbaudē bijusi spīts. Tieši spītības dēļ Luīze spējusi dažbrīd nepadoties, un tieši šī rakstura iezīme vienlaikus arī bijusi tā, ko visvairāk nācies apvaldīt brīžos, kad gribējies iebilst un runāt pretī pavēlēm.

Vieglatlētika ir individuāla disciplīna, kur katrs cīnās par sevi. Tomēr dziļākā būtībā Luīze ir komandas spēlētāja, un tieši «Iesaukts armijā» laikā atklājies, cik svarīgi ir grūtos brīžos just, ka neesi viens, ka tev ir kāds, kurš atbalsta, un tu vari kādam būt noderīga.

No ikdienas darba pieredzes Luīze zina, ka lielas intensitātes treniņos būtiskākais ir noturēt grupu uz viena viļņa, lai neviens nepadotos. «Ja apstājas viens, sevi sāk žēlot vēl vairāki cilvēki. Tādēļ ir tik svarīgi just un motivēt grupu un katru tās dalībnieku kopējai plūsmai,» saka Luīze. Spēles laikā Luīze atklājusi, ka iespēja grūtībās atbalstīt kādu citu palīdz viņai pašai izturēt un pār-varēt sevi, iegūt otru, trešo un desmito elpu «Mūsu mentors vērsa uz to uzmanību, sakot, cik būtiski ir atrast katram savu veidu, kas palīdz izturēt.»

«Zilās asinis»

Iepazīstot trīs Latvijas bruņoto spēku veidus un piedaloties pārbaudījumos to bāzēs, Luīze atzīst, ka lielākās simpātijas viņai izraisījuši Gaisa spēki. «Par aviatoriem teic, ka viņiem esot «zilās asinis», un tajā ir daļa patiesības. Man viņi likās īpaši, smalkāki par citiem. Bet, no otras puses, es saprotu, ka armijā bez spēcīgi attīstīta prāta vispār nav iespējams dienēt,» ir pārliecināta Luīze.

Pārbaudījumu laikā viņa novērtēja, ka sievietes prāts, loģika un miers dažkārt mēdz būt pārāks par vīriešiem piemītošo. Tāpat viņa pamanīja, ka fiziski stiprākie, kuri neapdomīgi iegulda lielu daļu sava spēka atsevišķās darbībās, ātrāk pagurst nekā tie cilvēki, kuri mazāku spēku prot dozēti patērēt ilgākā laika posmā.

Luīze atceras pārbaudījumu spēlē pavadītās naktis, kad vidējais miega daudzums nav pārsniedzis četras stundas. Viņa, kas agrāk nav varējusi gulēt, ja kāds krāc vai nav ērta guļvieta, nometnē, noliekot galvu uz spilvena, uzreiz iekritusi visdziļākajā miegā. «Pēdējās dienās dzelžainās disciplīnas ietekmē novēroju savādu parādība, ko piedzīvoja arī citi pārbaudījumu dalībnieki. Ir melna nakts, gaiteņa galā atveras durvis, un mūs nāk modināt. Vēl ir vairākas sekundes, līdz šis cilvēks atnāks un pateiks pavēli: «Celties!», bet es jau esmu pamodusies brīdī, kolīdz viņš atvēra durvis,» atceras Luīze.

Pieņemt neparedzamību un neziņu

Gatavojoties pārbaudījumiem un runājot ar sev pazīstamiem armijas cilvēkiem, Luīze bija noskaidrojusi, ka turēšana neziņā, pārbaudījumu intensitātes vai ilguma palielināšana, neparedzamība ir veids, kā gatavo karavīrus. Reāli nonākot šādos apstākļos, Luīzei brīžiem prātā iezagusies doma: «Bet mēs taču neesam īsti karavīri! Kādēļ pret mums tā izturas?!» Tomēr ar laiku arī pie šīs totālās neprognozējamības pierod. «Iekšēji veidojas sajūta — lai kā tevi kāds censtos salauzt, to vairs nevar izdarīt, jo tu vienkārši neļaujies. Fiziski dari visu prasīto, bet netērē spēkus un enerģiju, iekšēji cīnoties vai meklējot taisnīgumu,» uzsver Luīze.

Vaicāta, kā viņa sev izskaidrojusi, kādēļ karavīri tiek mācīti un gatavoti psiholoģiski un fiziski smagos apstākļos, Luīze atbild, ka, esot šajā procesā, viņa īsti to nav sapratusi, tomēr, izvērtējot pieredzēto, atzīst, ka šādi pārbaudījumi viennozīmīgi atsijā tos, kuri nav morāli stipri. «Karavīrus gatavo kara apstākļiem. Tādēļ arī mācībām jābūt tādām, lai šie cilvēki būtu pēc iespējas gatavāki profesionāli darboties tieši tik grūtos apstākļos, kuros nezini, kad varēsi paēst, pagulēt, cik vēl tev jānoskrien un kurā brīdī no jauna jādodas ceļā.»

Turēt doto vārdu

Pārbaudījumu sākumā Luīze ar vienu no «Iesaukts armijā» operatoriem noslēgusi derības — ja viņa iekļūšot finālā, daļēji noskūšot matus. «Es vārdu turēju,» smaidot saka Luīze un paceļ gaišās, garās matu šķipsnas no deniņiem. Un tur patiesi atklājas solījuma sekas gluži kā meitenei no «Pūķa tetovējuma».

«Iesaukts armijā» finālā iekļuva trīs projekta dalībnieki, un viņi visi toreiz vienlaikus ar prieku jutuši izbīli: «Vai tiešām mūs mocīs tālāk?» Un brīdī, kad tika teiktas svinīgās runas uzvarētājiem, Luīze, kas desmit dienas bija ar visām maņām klātesoša un gatava cīnīties, sēdēja, nespēdama noticēt, ka pēkšņi var vienkārši un mierīgi sēdēt. Tā vietā, lai uzmanīgi klausītos vai justu lepnumu, dzirdēja pati sevi prātojam: «Es jūtu, kā man vējš pūš gar ausi. Es to nekad iepriekš neesmu jutusi. Cik savāda sajūta!» Luīze pati smaida par sevi, ka tik svarīgā uzvaras brīdi viss, uz ko viņa spēja koncentrēt uzmanību, bija sajūtas, ko sniedza nupat noskūtie mati.

Lepna pārstāvēt NBS Mičiganā

Balvā par uzvaru pārbaudes spēlē «Iesaukts armijā» Luīze saņēma braucienu uz Mičiganas bruņoto spēku bāzi ASV. Domājot par tur gūto pieredzi, viņa atzīst, ka jutusies iedvesmota no tā, cik cieņpilna ir cilvēku attieksme pret militārās jomas pārstāvjiem Amerikā. «Man šķiet, tāda pamazām veidojas arī pret Latvijas armiju,» vērtē Luīze. Viņa jutusies lepna arī par to, cik godpilna ir Mičiganas kolēģu attieksme pret Latvijas bruņotajiem spēkiem. Pret kopīgo sadarbību un Latvijas karavīriem. Viņa, nosacīti būdama NBS spēku pārstāve, visa brauciena garumā baudījusi pastāvīgu uzmanību, cieņu un rūpes.

Luīzes brāļi, vērojot viņas darbošanos spēlē «Iesaukts armijā» un iestāšanos Zemessardzē, ir iedvesmoti rīkoties līdzīgi. Šobrīd viņi apgalvo, ka gribētu piedalīties līdzīgos pārbaudījumos, lai varētu teikt: «Redzi, māsa! Es arī tā varu!» Un droši vien ir vēl simtiem cilvēku Latvijā, kuri domā līdzīgi, pieņemot, ka militārā joma ir fiziskā spēka un izveicības pārbaudījums, iespējams, pat nenojaušot, ka cilvēka, arī karavīra spēks slēpjas viņa galvā un spējā pārvarēt un motivēt savu prātu.