Strādātgriba, spēja mācīties un apgūt jauno

NBS
Sargs.lv
majors Edmunds Svenčs
Foto: Foto no personiskā arhīva

ASV Armijas pavēlniecības un ģenerālštāba koledžā kopš deviņdesmito gadu vidus mācījušies 15 Latvijas virsnieki. Sauszemes spēku brigādes majors Edmunds Svenčs, pagaidām pēdējais šīs koledžas absolvents Nacionālajos bruņotajos spēkos, no viņiem sasniedzis labākos studiju rezultātus. «Pagaidām labākos,» viņš pats precizē, jo koledžā mācības turpina un nākotnē mācīsies arī citi Latvijas pārstāvji, kuriem ir pietiekami liels potenciāls būt vēl labākiem.

Strādātgriba, spēja mācīties un apgūt jauno

Liels potenciāls būt labākajiem

Koledžā Amerikā Edmunds Svenčs apguvis vecākā štāba virsnieka kursu, kas, viņa vārdiem sakot, ir loģisks solis katra virsnieka karjerā. Šī gan nav pirmā reize, kad viņš bijis otrpus okeānam — pavisam tur būts teju desmit reizes, bet pirms koledžas zinības apgūtas kapteiņu kursos Džordžijā pirms desmit gadiem. «Koledžā bija iespēja mācīties kopā ar dažu labu kursantu, ar ko mācījāmies kopā Džordžijā. Ļoti interesanti bija salīdzināt, kā mūs mācīja tad un kas ir mainījies pēc desmit gadu intensīvas karadarbības — kādas atziņas ASV guvušas, kādas kļūdas atrastas un kas ir secināts,» teic Edmunds.

Mācību laikā viņš ne vien ieguvis vērtīgas zināšanas, bet arī izvirzīts labākā starptautiskā studenta nosaukuma saņemšanai — uz šo atzinību pretendē vien 5% studentu.

Vērtēšana notikusi divos līmeņos — akadēmiskās zināšanas un «Labākais starptautiskais students», uz ko pretendentus izvirzīja, ja labi rezultāti bija sasniegti pirmajā līmenī.

Edmunda konkurenti bijuši studenti no Lielbritānijas, Nīderlandes, Francijas un Īrijas. «Lielākā daļa angliski runājošo valstu — iedomājieties, kāda konkurence! Taču Latviju es kaunā neatstāju, lai gan goda nosaukumu diemžēl neieguvu. Grandu tur netrūkst.» Taču nākamajiem Latvijas pārstāvjiem šo titulu iegūt nav nekas neiespējams. «Es sevi nebūt neuzskatu par pašu gudrāko Latvijas armijas virsnieku. Piemēram, pašlaik tur mācās lielisks virsnieks — majors Aivars Krjukovs, kam ir visas iespējas kļūt par labāko studentu. Manuprāt, tas ir tikai laika jautājums, līdz kāds no Latvijas izpelnīsies šo nosaukumu. Galu galā mūsu spēks ir nevis mūsu ieročos vai skaitā, bet gan galvās.»

«Šos panākumus es arī nepierakstītu tikai sev. Tā ir tāda kopēja aina, ko var novērot pilnīgi visās skolās, kur mācījušies latvieši, — vienmēr par mums ir ļoti labas atsauksmes un teikti atzinīgi vārdi. Tā ir viena no mūsu nācijas pērlēm — strādātgriba, spēja mācīties un apgūt jauno. Latviju pazīst, zina mūsu karogu. Reizēm nāk klāt pilnīgi sveši cilvēki, min mūsu virsnieku uzvārdus no agrākiem kursiem, lūdz nodot sveicienu, saka — «nu baigi gudrais čalis bija». Tu to visu klausies un saproti, ka nevari atļauties būt ne par mata tiesu sliktāks.» 

Mācīties un tikai mācīties

Iepriekšējos kursos ASV Edmunds Svenčs apguvis gana daudz praktisku un teorētisku zināšanu, taču bijusi sajūta, ka šajās zināšanās jāievieš sistēma un jāieliek tām fundamentālāki pamati. Tieši to arī devusi ASV Armijas pavēlniecības un ģenerālštāba koledža. Mācību kurss ildzis aptuveni desmit mēnešus, taču Edmunds šoreiz ASV pavadījis vairāk nekā gadu — pirms mācībām beidzis vairākus sagatavošanās un iepazīšanās kursus, savukārt pēc kursa beigšanas pāris nedēļas vēl nodienējis Mičiganas Nacionālās gvardes rindās, kur vajadzējis atgūt savu kvalifikāciju kā gaisa atbalsta kontrolierim.

Dodoties uz koledžu, Edmunds Svenčs pats sev nosolījies mācīties, cik nu vien galva atļaus. «Es sev tādu kā programmu biju izvirzījis — mācīšos par visiem 100%, apgūšu visu, ko vien var. Jutu arī tādu kā zinību izsalkumu. Pa desmit gadiem biju bijis dažādās vietās un valstīs, ticies ar dažādiem cilvēkiem, piedalījies misijās, arī ikdienas darbā netrūka visādu izaicinājumu. Un tad tu saproti, ka sāc sagrābties dažādas atziņas, militārās tehnikas un vietējos mērogos izmantojamas taktikas, taču pašu pamatu īsti nav. Šī koledža iesēdina atkal skolas solā un vēlreiz pamatīgi izved cauri visai mācību programmai. Beigās saproti, ka tās lietas nemaz nebija nezināmas, tikai zināšanas nebija sistematizētas. Bet koledža visu salika pa plauktiem.»

Pārstāvēta teju visa pasaule

Kursā liela vērība pievērsta klasiskajām izglītības disciplīnām — militārajai ētikai, kara vēsturei, likumdošanai, ētikas un filozofijas attīstībai. Ne mazāka vērība veltīta operacionālajam līmenim, garas stundas aizvadot operāciju plānošanā un stratēģijas treniņos.

Liels pluss ir koledžas mācību programmas daudzšķautņainība un plašais skatījums uz aktualitātēm militārajā jomā. Kursā mācījušies 68 ārvalstu studenti no 63 pasaules valstīm un vēl aptuveni 1400 studentu no ASV. «Katrs citādāk domājošs, katram sava pieredze, katrs ienes ko savu — tā ir tā lielā pievienotā vērtība šim kursam.» Turklāt koledžā pārstāvēto valstu loks turpina paplašināties — kursā, kas uzsāka mācības pēc Edmunda Svenča izlaiduma, pirmo reizi kopš Vjetnamas kara mācības sāka arī students no šīs valsts. Koledžu var uzskatīt par sava veida neitrālo zonu, kur satiekas arī daudzi bijušie pretinieki. Piemēram, koledžā ir pārstāvētas pilnīgi visas bijušās Dienvidslāvijas valstis — visi kopā mācās, spēlē futbolu un iet uz krogu, ja sanāk brīvais laiks.

Miegam laika gandrīz neatliek

Sākotnēji mācību process koledžā bijis pārņemts no Vācijas Bundesvēra akadēmijas, taču laika gaitā amerikāņi programmā ieviesuši korekcijas, tostarp, padarot mācību procesu intensīvāku, kursa garumu samazinājuši no diviem līdz nepilnam gadam. Nodarbības sākas 8.30 un pirmajos mēnešos turpinās līdz 12.30. Kad studenti jau iejutušies un sākas intensīvāks apmācības posms, akadēmiskais darbs bieži vien noris līdz 15.30 vai pat 17.30, ja ir operāciju plānošana un cīņas uz kartes. «Biežāk gan mācījāmies līdz pusdienlaikam, kamēr smadzenes vēl labi strādā, pēc tam sākās brīvais laiks. Lai gan — kāds nu tur brīvais, jo ļoti daudz materiālu ir jāstudē patstāvīgi. Man pēdējo mēnešu laikā bija jāapgūst līdz 400 lappušu nedēļā angļu valodā — paņēmu izvēles priekšmetu «Militārās teorijas evolūcija», sākot ar Kartāgas kariem un beidzot ar Vjetnamu un Afganistānu. Šis priekšmets labi izskaidro, kāpēc visos laikos armijas kāpj uz viena un tā paša grābekļa.»

Līdztekus pamatkursam bijusi iespēja apgūt arī maģistrantūras studijas, ko Edmunds arī izmantojis, iegūstot maģistra grādu militārajā vēsturē.

Te viņam daudz palīdzējuši vietējie «Daugavas vanagi», par ko, protams, liels paldies! «Slodze gan bija briesmīga — no septembra beigām līdz decembra sākumam gulēju vidēji tikai 3 — 4 stundas, lai dabūtu nelielu restartu savām baterijām. Nedaudz vieglāk kļuva pēc Ziemassvētkiem, tad sākās operāciju plānošanas cikls — karošana uz kartes un datorā. Tā lieta man jau bija labi zināma.»

Kurss ir būvēts tā, lai katrs no satura varētu paņemt tik, cik pats vēlas. Bijuši arī tādi, uz kuriem skatoties uzreiz skaidrs — puisis atbraucis vienkārši atsēdēt atvēlēto laiku, jo zināšanas viņu īstenībā neinteresē un visa tālākā karjera jau iepriekš ir zināma. «Man bija citādi — braucu, lai mācītos. Mums ir ļoti svarīgi tikt pie pašas svaigākās informācijas, un šī koledža var piedāvāt milzīgu akadēmisko bāzi. Katrs trešais lektors bija doktors vai asociētais profesors, katram milzīga ne vien akadēmiskā, bet arī praktiskā pieredze. Bija speciālisti no Centrālās izlūkošanas pārvaldes, no NASA — tur atrodas visu jomu eksperti.» Koledžā uzstājušies daudzi vieslektori, ieskaitot ASV aizsardzības ministru. «Viņi ņem ārkārtīgi plašu tēmu loku. Ar mums runāja plaši atzīti filozofi, ētikas doktori, vēsturnieki, mākslinieki. Protams, militārā saikne tajā visā ir, taču redzējums ir ļoti daudzpusīgs. Civilajā dzīvē šīs lekcijas maksātu milzu naudu.» Taču diezgan skaidri var saprast, ka visa koledžas programma cenšas arī ārvalstu studentos kultivēt amerikānisko pasaules skatījumu. Ja cilvēks spēj kritiski izvērtēt informāciju, viss ir kārtībā — esi tikai ieguvējs, atzīst Edmunds Svenčs.

Pa tukšo vairs neparunāsi

Pirmajā mācību posmā vairāk akcentēta militārās teorijas, stratēģijas, vēstures un taktikas pamatu izpratne, lai labāk apjaustu, kādā vidē strādājam pašlaik un ko varam sagaidīt no nākotnes. Šis bija pirmais kurss, kur sāka mācīt ASV jauno militāro doktrīnu. «Ar katru gadu viņi arvien vairāk saprot, ka ne viss gājis tik gludi, kā bija paredzēts. Militārā vadība analizē, kas nogāja greizi, ko varēja izdarīt labāk, tādēļ arī koledžā tagad ļoti liels akcents tiek likts uz analīzi. Lai kaut ko pateiktu, visam jābūt pamatotam un ļoti labi argumentētam, pa tukšo gaisu kulstīt vairs nevar.» Līdz ar to pastiprinātā informācijas analīze un argumentācijas meklēšana prasījusi daudz vairāk laika. Piemēram, lai uzrakstītu vienu labi sagatavotu esejas lapu, nācies patērēt 5 — 6 stundas.

Bez labas angļu valodas uz šo koledžu nav jēgas doties — tā ir viena no būtiskākajām Edmunda atziņām. Galvenās lietas kursā varēs saprast, taču garām paslīdēs daudz būtisku nianšu un neveidosies pilnīga aina par apgūstamo vielu. Tas ir jo būtiskāk, ja zini, cik liela vērība tagad tiek veltīta savu uzskatu un atziņu pamatošanai. «Koledžā pašam jāmodelē situācijas un nav nekādu robežu tavam analītiskajam prātam, iztēlei un kreativitātei. Bet pašam arī jāatbild par savām kļūdām.»

Mazais dzīves tornado

Armijā Edmunds nonāca tūlīt pēc vidusskolas. «Gāju pieteikties, bet medicīniskā komisija mani izbrāķēja — teica, ka esot plakanā pēda. Īsti nezināju, ko darīt — biju Rīgā, bet dokumentus tā arī nekur nebiju iesniedzis. Tad nu aizskrēju uz Rīgas Tehnisko universitāti un iestājos datoriķos — man programmēšana vienmēr labi padevusies. Bet es tā īsti nenoticēju tam ārstam un nolēmu iet uz komisiju vēlreiz. Aizgāju, mani pārbaudīja — protams, viss bija kārtībā. Ārsts teica — tas esot otrais tāds gadījums viņa praksē,» atceras Edmunds.

Pēc sešiem dienesta mēnešiem viņš iestājies Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, ko absolvējis 2000. gadā. Pēc tam gadu nostrādājis turpat akadēmijā, vienlaikus pabeidzot savu pirmo maģistrantūru.

Tomēr visu laiku licies, ka kaut kas dzīvē jāmaina. «Mani vilka uz vienībām, uz aktīvāku darbību.» 2003. gada februārī viņš jau no Sauszemes spēkiem devās savā pirmajā komandējumā uz ASV, uz kapteiņu kursiem. «No tā brīža arī sākās tāds mazais dzīves tornado, kas mani rāva un rāva visur. Ne jau haotiski, bet tā intensitāte bija ļoti spēcīga. Praktiski bez atelpas esmu astoņus gadus Sauszemes spēkos nodienējis, divreiz biju Irākā, vienreiz Afganistānā.»

Edmunda ģimenē aug dēls un meita, abi dzimuši jūlijā. Brīvajā laikā, cik nu tā atliek, viņš dodas medībās vai nodarbojas ar izpletņlēkšanu. Mednieku kursi pabeigti arī ASV un pamedīts arī tur. «To laiku gan es zagu mācībām. Reizēm atgriezos no medībām, nomazgāju muti, pārģērbos un pa taisno devos uz lekcijām.»

Pēc Amerikas nākamā dienesta vieta Edmundam Svenčam būs Polijā, kur viņš pavadīs turpmākos divus gadus, strādājot Polijas Gaisa spēku akadēmijā par pasniedzēju instruktoru.

«Mācīšu apvienoto uguns atbalstu. Praksē tas nozīmē gaisa atbalsta koordinēšanu, darbu ar lidmašīnām, jūras un sauszemes artilēriju. Nodrošināt kaujas atbalstu sauszemes karaspēka vienībām — tas arī bija mans maizes darbs pēdējos četrus gadus Latvijā.»

Par Amerikā aizvadīto laiku viņš saka: «Ļoti smags gads, bet nenožēloju ne sekundi. Pasaule tagad liekas sakārtotāka, ir stingrāks pamats zem kājām. Uz daudzām lietām skatos kritiskāk, problēmas māku risināt kreatīvāk. Jūtos daudz bagātāks ar šo bagāžu.» No otras puses — šis gads arī paskrējis it kā nemanot, tikai vēl viens diploms kabatā. Bērni paaugušies un vairāk runā pretī. Taču ir tāda labi paveikta darba izjūta un gatavība jauniem izaicinājumiem. Kas zina — varbūt vēl pēc desmit gadiem Edmunds dosies uz nākamajiem kursiem, šoreiz ASV Kara koledžā — jau pulkveža pakāpei.

Dalies ar šo ziņu