NATO Eiropas spēku virspavēlnieks (SACEUR) ģenerālis Aleksuss Grinkevičs pirmdien, 12. oktobrī, Varšavas drošības forumā pirmo reizi publiski izklāstījis NATO tā dēvēto uzvaras teoriju (Theory of Victory), kas nosaka alianses militārās rīcības pamatprincipus iespējama pretinieka uzbrukuma gadījumā. Stratēģijas pamatā ir spēja ne vien nekavējoties apturēt agresiju, bet arī iznīcināt pretinieka spēju turpināt karadarbību. Ģenerālis uzsvēris, ka jebkurš uzbrukums NATO dalībvalstīm būtu lemts neveiksmei.
Uzstājoties starptautiskajā drošības forumā Polijas galvaspilsētā, ģenerālis skaidroja, ka NATO ir aizsardzības alianse, kuras primārais uzdevums ir atturēt potenciālos pretiniekus no agresijas. Tomēr gadījumā, ja atturēšana neizdotos, alianse būtu gatava izmantot savas militārās spējas, lai nekavējoties apturētu uzbrukumu un liegtu pretiniekam iespēju sasniegt tā izvirzītos mērķus.
Saskaņā ar ziņu aģentūras "Reuters" vēstīto, ģenerālis norādījis, ka jebkurš uzbrukums NATO dalībvalstij izraisītu izlēmīgu militāru atbildi. Alianses mērķis būtu ne vien aizsargāt savu teritoriju, bet arī panākt, lai pretinieks zaudētu spēju turpināt agresiju.
Grinkeviča izklāstītās uzvaras teorijas pamatā ir trīs savstarpēji saistīti darbības posmi — uzbrukuma apturēšana, tā spēka vājināšana un pretinieka karadarbības sistēmas sagraušana. Šādas pieejas mērķis ir liegt agresoram iespēju sasniegt savus militāros un politiskos mērķus, vienlaikus demonstrējot NATO apņēmību aizstāvēt katru dalībvalsti.
Ģenerālis īpaši uzsvēris, ka gadījumā, ja pretinieks turpinātu uzbrukumu vai kaujā iesaistītu rezerves, NATO atbilde neaprobežotos tikai ar tiešu triecienu uzbrūkošajām vienībām. Tā būtu vērsta arī pret militārajām vadības, apgādes un citām atbalsta sistēmām, kas nodrošina agresora spēju īstenot operācijas.
Šāda pieeja nozīmētu, ka NATO militārā atbilde vajadzības gadījumā varētu aptvert ievērojami plašāku mērķu loku nekā tikai tās pretinieka vienības, kas tieši piedalās uzbrukumā alianses teritorijai.
Kā vēsta "The Wall Street Journal", NATO uzvaras teorijas izstrādē būtiska nozīme piešķirta arī mācībām, kas gūtas Krievijas pilna mēroga karā pret Ukrainu. Militārā pieeja paredz tradicionālo bruņoto spēku, ugunsjaudas un moderno tehnoloģiju savstarpēju integrāciju, tostarp autonomo sistēmu un sensoru izmantošanu.
Jau 5. oktobrī aģentūra "Bloomberg", atsaucoties uz tai pieejamu neklasificētu stratēģijas dokumenta versiju, ziņoja, ka NATO jaunajā pieejā īpaša uzmanība pievērsta bezpilota sistēmu un mākslīgā intelekta integrēšanai tradicionālajās kaujas spējās. Tādējādi alianse cenšas pielāgot savu militāro plānošanu mūsdienu karadarbības apstākļiem, kuros izšķiroša nozīme ir informācijas iegūšanas ātrumam, precīziem triecieniem un dažādu ieroču sistēmu savstarpējai koordinācijai.
Intervijā Polijas televīzijas kanālam TVP World pirms Varšavas drošības foruma ģenerālis Grinkevičs paskaidroja, ka NATO uzvaras teorija balstīta tā dēvētajā nolieguma stratēģijā (strategy of denial). Tās būtība ir liegt pretiniekam sasniegt savus mērķus un tādējādi pārliecināt potenciālo agresoru, ka militārs uzbrukums aliansei nenesīs vēlamo rezultātu.
Vienlaikus SACEUR uzsvēra, ka NATO necenšas saasināt konfrontāciju. Tieši pretēji — alianses militāro spēju stiprināšanai un skaidri definētai aizsardzības stratēģijai jākalpo par atturēšanas instrumentu, kas ļautu novērst bruņotu konfliktu vēl pirms tā sākšanās.
Runājot par iespējama Krievijas uzbrukuma draudiem, Grinkevičs intervijā TVP World atzina, ka plaša mēroga agresijas risks pašlaik vērtējams kā salīdzinoši zems, jo ievērojama Krievijas militāro resursu daļa ir iesaistīta karā Ukrainā. Tomēr viņš uzsvēra, ka NATO jābūt gatavai nekavējoties reaģēt uz jebkuru apdraudējumu Polijai, Baltijas valstīm vai citām dalībvalstīm.
Latvijai un pārējām NATO austrumu flanga valstīm uzvaras teorijas publiskais izklāsts ir īpaši nozīmīgs, jo tas konkretizē alianses militāro pieeju potenciālas agresijas atvairīšanai. Tā paredz ne vien aizsardzības spēju uzturēšanu, bet arī aktīvu pretinieka uzbrukuma potenciāla neitralizēšanu, lai nepieļautu ilgstošu karadarbību NATO teritorijā.
NATO jaunās militārās pieejas publiska prezentācija notiek laikā, kad Eiropas valstis turpina stiprināt savas aizsardzības spējas, palielināt ieguldījumus bruņojumā un pielāgot militāro plānošanu Krievijas radītajam apdraudējumam. Vienlaikus Ukrainā gūtā pieredze arvien būtiskāk ietekmē alianses priekšstatus par nākotnes karadarbību, tostarp bezpilota sistēmu izmantošanu, tehnoloģisko pārākumu un spēju ātri koordinēt sabiedroto spēku darbību.
