Nākamajā mēnesī gaidāmajā samitā Briselē pulcēsies NATO valstu vadītāji, kurus sagaida plaša un sarežģīta dienaskārtība, iezīmējot nepieciešamību vienoties par kopīgu nostāju un stratēģiju attiecībā uz Krieviju, raksta domnīcas “CEPA” īpašais biedrs, bijušais ASV vēstnieks NATO Kurts Volkers.
Lai arī aliansei steidzami ir jāvienojas par nostāju dažādos jautājumos, tostarp situāciju Afganistānā, Ķīnas konfrontēšanu un progresu 2% no IKP tērēšanai aizsardzībai, vissteidzamākais jautājums ir nepieciešamība noformulēt vienotu transatlantisko stratēģiju, lai konfrontētu pieaugošos Krievijas draudus.
Līdz šim politika attiecībā pret Krieviju nav bijusi dzelžaina. Kaut arī sabiedrotie bieži ir centušies izdarīt spiedienu uz Krieviju par, piemēram, teritoriju sagrābšanu vai slepkavību mēģinājumiem, izmantojot ķīmiskos ieročus Eiropas Savienības (ES) valstu teritorijā, sabiedrotie bijuši daudz pielaidīgāki un laipnāki pret Krieviju, piemēram, enerģētikas jomā.
Politika dažādās valstīs ir bijusi ļoti atšķirīga. Dažas valstis ir spēcīgas retorikā, tomēr praksē ne allaž seko saviem izteikumiem. Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir veiksmīgi izmantojis šo nesakarību, veicinot domstarpības pašu sabiedroto starpā.
Pēc Aukstā kara NATO neatlaidīgi centās izveidot jaunu partnerību ar Krieviju, tostarp izmantojot NATO un Krievijas dibināšanas aktu un Pastāvīgo apvienoto padomi 1997. gadā, kā arī izveidojot NATO un Krievijas padomi 2002. gadā. Tomēr, Krievijas uzvedībai kļūstot naidīgākai, piemēram, uzbrūkot NATO pretraķešu aizsardzības plāniem, parādījās domstarpības. ASV un Centrāleiropas sabiedrotie bija satraukti par Krievijas uzvedību, savukārt Rietumeiropā valdīja uzskats, ka ASV un Rietumiem vajadzētu ņemt vērā Krievijas bažas un viedokli.
Kaut arī Krievijas 2008. gada iebrukums Gruzijā īslaicīgi piespieda sabiedrotos ieņemt kopīgu nostāju, šķelšanās atsākās pēc sešiem mēnešiem, kad jaunā ASV prezidenta Baraka Obamas administrācija un vairāki Rietumeiropas sabiedrotie centās panākt attiecību atjaunošanu ar Krieviju, kamēr daļa sabiedroto turpināja pieprasīt stingrāku nostāju šajā jautājumā.
2009.gadā Eiropas Savienība uzsāka Austrumu partnerības iniciatīvu, kuras mērķis bija stiprināt sadarbību ar Gruziju, Ukrainu, Moldovu, Baltkrieviju, Armēniju un Azerbaidžānu, kas daļēji bija atbilde Krievijas iebrukumam Gruzijā.
Uzskaitāma vēl ne viena vien Krievijas agresijas izpausme Eiropā: Aleksandra Ļitviņenko, Sergeja Skripaļa un Alekseja Navaļnija saindēšanas, plaša iejaukšanās citu valstu vēlēšanās, aktīvas dezinformācijas kampaņas Rietumu medijos, munīcijas noliktavas spridzināšana Čehijā un, iespējams, Bulgārijā, Rietumu politiķu kukuļošana, bīstami manevri attiecībā pret NATO lidmašīnām un kuģiem starptautiskajos ūdeņos, un citi.
ASV prezidents Džo Baidens ir izteicis skaidru vēlmi atjaunot attiecības ar partnervalstīm. Administrācijas nesenais lēmums nesankcionēt Rietumu uzņēmumus, kas iesaistīti “Nord Stream 2” būvniecībā interpretējams kā labvēlīgs žests pret Vāciju.
Tātad jautājums 2021. gada jūnija NATO samitam ir, vai Vācija kā atbildēs uz šo žestu. Vai ASV, Francija, Baltijas valstis un sabiedrotie citur Eiropā visas var kopīgi vienoties par kopīgu nostāju un stratēģiju turpmākajām attiecībām ar Krieviju?
NATO samits 14. jūnijā noteiks NATO nākotni Baidena administrācijas laikam. Ņemot vērā atjaunoto ASV un Vācijas saikni, ir iespēja noteikt jaunu, drosmīgu kursu Eiropas nākotnes nodrošināšanai.
