Aktuāli

Baltijas valstis reiz centās, bet nepanāca mieru Kalnu Karabahā

Mūsdienu vēsture
Sargs.lv/LRT.lt
Image
Karabaha
Foto: REUTERS/Scanpix

Kad pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās sākās konflikts Kalnu Karabahā, Lietuva un pārējās Baltijas valstis centās savest karojošās puses kopā pie viena sarunu galda Rīgā. Par spīti kopīgai tējas dzeršanai, jokiem un it kā sarunās panāktajam progresam, vienošanās par mieru galu galā izgāzās, analizējot tā laika notikumus, raksta Lietuvas sabiedriskais medijs “LRT.lt”.

Tolaik pašas Baltijas valstis jau virzījās uz savas neatkarības pasludināšanu, bet līdz tam vēl bija atlikuši daži mēneši. Šajā procesā Lietuva centās atrast domubiedrus citās bijušās PSRS republikās, kuras būtu gatavas nostāties opozīcijā Maskavai, lai tādējādi paātrinātu Padomju Savienības izjukšanu.

“Mēs vērojām notikumus Kaukāzā ar līdzcietību. Mēs sapratām, ka tā bija daļa no šīs pašas cīņas pret impēriju un cīņa par atbrīvošanu,” tā laika sajūtas atceras Lietuvas politiķis un neatkarības kustības “Sajūdis” dibinātājs Vītauts Landsberģis.

Tieši kustība “Sajūdis” kopā ar Latvijas un Igaunijas Tautas frontēm uzaicināja Armēnijas un Azerbaidžānas atbrīvošanas kustību pārstāvjus uz Baltijas padomes tikšanos Rīgā. “Mēs jutām līdzi tautām, kuras bija sašķeltas un savā starpā karoja. Līdz ar to ceļā uz atbrīvošanu bija nevajadzīgas problēmas, drāmas un traģēdijas,” sacīja V. Landsberģis.

“Cilvēki no Armēnijas un Azerbaidžānas neatkarības kustībām bija iesaistīti konfliktā. Baltijas padomē nolēmām, ka konflikts šo kustību starpā nav laba lieta,” teica viens no Lietuvas neatkarības akta parakstītājiem Mečis Laurinkus.

Tajā laikā Baltijas valstis redzēja Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktu kā sekas Padomju politikai, kas novilka robežas starp republikām, pilnībā ignorējot etniskās atšķirības, radot “bumbu ar laika degli”. M. Laurinkus skaidro – viņi cerēja, ka konfliktu atrisinās Azerbaidžānas un Armēnijas neatkarība.

Baltijas padomes tikšanās Rīgā notika 1990. gada februārī. Azerbaidžānas un Armēnijas tautas frontes, kā arī Armēnijas Karabahas kustības pārstāvji piedalījās sanāksmē, kas turpinājās līdz pusnaktij.

“Sākumā situācija bija ļoti saspringta nesenās asinsizliešanas dēļ. Azerbaidžāņi un armēņi atteicās spiest viens otram roku,” atcerējās M. Laurinkus.

Savukārt Landsberģis stāsta, ka abām Armēņu delegācijām bija atšķirīgas pozīcijas. Tautas fronte vēlējās atrisināt konfliktu mierīgā ceļā, bet Karabahas kustība gribēja “savu lietu” risināt ar spēku.

“Sarunas bija grūtas [..] Bet viņi bija atvērti sarunām ar mūsu starpniecību. Tā jau bija laba zīme – ka varbūt lielas katastrofas varētu novērst,” sacīja V. Landsberģis.

M. Laurinkus atceras – tikšanās laikā kāds pastāstīja “neaizskarošus jokus”, kas bija īpaši izraudzīti šim mērķim tējas pauzē – tas esot palīdzēja kaut nedaudz atsvaidzināt saspringto atmosfēru pēc sešu stundu pārrunām.

Visbeidzot sanāksmes beigās visas puses panākušas vienošanos un parakstīja deklarāciju, ko ierosināja V. Landsberģis. Tā uzlika par pienākumu konfliktējošajām pusēm iniciēt tiešas sarunas, deeskalēt situāciju un atļaut kopīgai komitejai izmeklēt incidentus.

Deklarācijā paustais arī aicināja Armēniju un Azerbaidžānu panākt vienošanās par mieru līdz 15. februārim. Tomēr šīs vienošanās mūžs nebija ilgs. M. Laurinkus stāsta, ka ziņas par jaunām sadursmēm vairākos ciematos sasniedza delegācijas, kamēr tās vēl bija Rīgā.

Visbeidzot 1990. gada februārī izdevums “The New York Times” ziņoja, ka pat pirms sarunu dalībnieki atstāja Rīgu, Erevāna apsūdzēja Azerbaidžānu, ka tā cenšas izspiest armēņus no divām apmetnēm.

Baltijas padomes locekļi uz to atbildēja sakot, ka vienošanās joprojām ir saistoša, bet armēņi atteicās to ieviest, pirms iepazīšanās ar situāciju uz vietas. Sākumā lietuvieši domāja, ka sadursmju atjaunošanos izraisījuši Padomju slepenie dienesti, lai pastiprinātu etnisko spriedzi un konfliktu. “Bet vēlāk, kad mēs paskatījāmies tuvāk, kļuva skaidrs, ka konflikts nebija tikai Padomju politikas sekas – konflikta saknes nāca no vēstures, cilvēku psiholoģijas,” skaidroja M. Laurinkus.

Drīz Kalnu Karabahā sākās īsts karš. Pēc Baltijas padomes tikšanās nacionālistiskie spēki, kas karu uzskatīja par neizbēgamu, Armēnijā un Azerbaidžānā guva virsroku, stāstīja V. Landsberģis.

“Līdz šai dienai man par to ir ļoti žēl. [..] Bet viss tika virzīts uz vardarbību, piespiešanu, bruņošanos un militārām darbībām”, teica Lietuvas neatkarības kustības “Sajūdis” līderis.

Dalies ar šo ziņu