Virsleitnanta Jāņa Ķīseļa atmiņas: Bermontiādes sākums

Latvijas Neatkarības karš
Sargs.lv
Image
Bermontiāde
Latvijas armijas karavīri atkāpšanās laikā pāri Daugavai Rīgā 1919. gada 8. vai 9. oktobrī. Latvijas Kara muzeja arhīvs

Teju pirms simts gadiem, 1919. gada 11. novembrī, Latvijas armija guva uzvaru pār pulkveža Pāvela Bermonta - Avalova komandēto Rietumu brīvprātīgo armiju, atbrīvojot Rīgu no ienaidnieka. Šīs kaujas tiek dēvētas par smagākajām un asiņainākajām Latvijas vēsturē. Militāro ziņu portāls sargs.lv, godinot Lāčplēša dienu,  apkopojis fragmentus no Neatkarības kara dalībnieka, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera virsleitnanta Jāņa Ķīseļa grāmatas “Cīņā par dzimteni”, kur J. Ķīselis raksta par atmiņām un pieredzēto Latvijas Neatkarības karā.

Sakarā ar vācu karaspēka iesākto evakuāciju, ģenerālis grāfs Rīdrigers fon der Golcs 1919. gada 21. septembrī noslēdza līgumu ar Bermontu par brīvprātīgo vācu karavīru iekļaušanu Rietumu brīvprātīgo armijā, izveidojot vācu-krievu karaspēku. Lai arī Bermonts paziņoja, ka viņam ir tikai un vienīgi miermīlīgi nolūki pret Latviju un atrunājās, ka karaspēks Latvijā izvietots, lai kopā cīnītos pret lieliniekiem, tad viņa pieņemtie politiskie mērķi neatzina Latvijas kā valsts eksistenci. Tā, neraugoties uz Latvijas un Sabiedroto prasībām vācu-krievu karaspēkam atkāpties, 1919. gada 8. oktobrī Pāvela Bermonta vadītais karaspēks uzsāka operāciju Blitzschlag (Zibens spēriens) – uzbrukumu Latvijas armijas Dienvidu frontei, kas aizsargāja Rīgu, iegūstot nosaukumu “Bermontiāde”.

Mans mērķis, šīs atmiņas rakstot, bija rādīt mūsu jaunajai paaudzei, ko varēja panākt maza saujiņa laužu, kas pilnīgi uzticējās saviem vadoņiem un kurus saistīja nesaraujamas draudzības, un savstarpējas uzticības saites. Mūsu vadoņiem nācās cīnīties ar daudzkārtīgu pārspēku. Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim politiskā un ģenerālim Jānim Balodim bija vieta kaujas laukā. Un tomēr tie uzvarēja. Kāpēc? Tāpēc, ka tie paši līdz sirds dziļumam ticēja latviešu tautas taisnai lietai un tāpēc, ka ap tiem bija vīri, kas ticēja un pilnīgi paļāvās uz viņiem. [..] Mūsu uzticību viņi ir pelnījuši, un to prasa arī tie tūkstoši, kas savas galvas nolikuši par dzimto zemi.

bermontiāde

Latvijas armijas orķestris gājienā pa Rīgas ielām, spēlējot “Dievs, svētī Latviju”. 1919. gada 11. novembris. Latvijas Kara muzeja arhīvs

Mūsu armija sekmīgi turpināja uzbrukumu Latgales frontē, bet arī pret vāciešiem Jelgavā vajadzēja uzturēt modras acis, jo nāca arvien noteiktākas ziņas, ka tie Jelgavu un Kurzemi nebūt nedomājot atstāt, kā to prasīja gan mūsu valdība, gan sabiedrotie. Mani drīz vien pārņēma atpakaļ uz Virspavēlnieka štābu un izraudzīja par sevišķu uzdevumu virsnieku pie virspavēlnieka ģenerāļa Sīmansona. Kad ziņas par vācu rosību Kurzemē palika arvien nopietnākas, tad valdība kopā ar sabiedrotajiem nolēma sūtīt uz Jelgavu speciālu evakuācijas komisiju, kuras priekšsēdētājs bija kavalērijas vienības komandieris Gailītis un locekļi: kapteinis Eiza un es no Apsardzības ministrijas, un Šveics no Iekšlietu ministrijas. [..]

Sabiedrotie arvien vairāk spieda Vācijas valdību, lai tā atsauc savu karaspēku no Kurzemes un, kad tas beidzot formāli bija izdarīts, tad grāfs fon der Golcs atzina par labāku virspavēlniecību nodot kapelmeistaram Bermontam, kurš pēc apprecēšanās ar kādu krievu aristokrāti saucās par firstu Bermontu-Avalovu.

Kad tagad vēstures perspektīvā apskata šo tipu, tad patiesi jābrīnās, kā gan grāfs fon der Golcs ar visiem saviem Vācijas un Baltijas muižnieku padomdevējiem vispār varēja izraudzīt tādu “salmu vīru” savu nodomu veikšanai. Nenosvērts, lielīgs bez gala, tukšs, slikts aktieris un liels žūpa—tas ir viss, ko varu teikt par šo famōzo firstu, ar kuru man nācās diezgan bieži satikties.

Vienreiz viņš pieņēma audiencē visu mūsu komisiju, un uz mūsu norādījumiem, ka vācu karaspēks, pretēji norunai, Kurzemē nebūt nemazinās, bet taisni otrādi, arvien vairāk pieaug un, ka arī viņš sāk vākt kopā kaut kādas daļas tieši zem savas komandas, Bermonts man paskaidroja, ka gan jau vācieši aiziešot, un viņš sava karaspēka novietošanai gribot izlūgties latviešu valdības piekrišanu, lai varētu šeit saformēt kādas daļas cīņai ar lieliniekiem kopā ar mūsu armiju. [..] Man bija nācies piedzīvot visādas bezkaunības, bet tādus muļķīgi rupjus melus un tādu ākstību dzirdēju pirmo reizi.

Pēc 25. septembra, sakarā ar manām kāzām, dabūju pāris nedējas atvaļinājumu, kuru nolēmu pavadīt jūrmalā. Bet jau pēc dienām desmit saņēmu telegrāfisku rīkojumu nekavējoties atgriezties Rīgā un stāties atpakaļ dienestā. Stāvoklis starp Rīgu un Jelgavu kļuva arvien saspīlētāks. Mūsu komandantūra no Jelgavas bija izvākusies, un tagad bija skaidri un neapšaubāmi redzams, ka vācieši, kuri tagad gan bija salikuši uz piedurknēm krievu krustus un pie ķiverēm piesprauduši krievu kokardes, grib noteikti kauties. Stāvoklis nebija nekāds spīdošais, jo vācu karavīri un arī krievu kara gūstekņi, kas bija savervēti Bermonta vienībā, bija bagātīgi apgādāti visādiem kara materiāliem un arī skaita ziņā sastādīja ļoti nopietnu spēku.

Ap 7. oktobri pienāca ziņa, ka vācu jātnieku izlūki iegājuši neitrālajā zonā un tuvojoties mūsu priekšposteņiem. Drīz vien vācu aeroplāni nometa dažas bumbas uz mūsu pozīcijām un sākās gan neilgās, bet stipri asiņainās Bermonta kaujas, kurās mūsu karaspēks ieguva tādas uzvaras un tādas trofejas, kādas reti kad ir izdevies iegūt kādam karaspēkam.

Virspavēlnieka štābs strādāja drudžaini, vākdams kopā cilvēkus un kara materiālus, kur vien varēja tos dabūt. Tagad arī visa latviešu tauta saprata, kādas briesmas draud un brīvprātīgie nāca ne simtiem, bet tūkstošiem. Bet nelaime bija tā, ka mums nebija, ko dot tiem rokās: nebija šauteņu, nebija lielgabalu, nebija munīcijas. Atbrīvošanas cīņu vēsturē mēs varam lasīt, ka visā frontē pret apmēram 40 000 labi apgādāto un apbruņoto Bermonta karaspēku mēs toreiz varējām nostādīt pretim tikai nepilnu pusotru tūkstoti cilvēku ar sešiem lielgabaliem.

Otrā kauju dienā man iedeva kādu rotu, saformētu no Rīgas fabriku strādniekiem, kuri visi bija tērpušies privātā un kuriem gan bija šautenes, bet tikai pa 20—30 patronām uz vīru. Mūs nosūtīja uz Šmita eļļas fabriku kaujas rajona priekšnieka pārziņā un tas mūs norīkoja uz Bauskas ceļa. Gaismai austot, kaut kā novietojāmies pa daļai vecos ierakumos, pa daļai grāvjos, mums nebija nekādu rīku, ar ko izrakt jaunus, un gaidījām pretinieku. Ap pusdienas laiku mums uzdūrās kāda vācu izlūku nodaļa. [..] Uz manu jautājumu, ko viņi šeit meklē, viņi atbildēja, ka karojot par zemi, kura viņiem esot Vācijā šeit apsolīta.

Pēc pusdienas pienāca ziņas, ka vācieši stipri spiežoties gar Daugavu un mūsējie atejot. Stāvoklis kļuva pavisam nopietns. Tumsai uznākot, arī mums uzbruka lielāka vācu daļa, bet pēc īsas apšaudīšanās, atkal atgāja atpakaļ. Vairākkārt biju pieprasījis no kaujas rajona štāba patronas, bet tās nenāca. Tumsai iestājoties, varēja manīt, ka mani ļaudis sāk pamazām izklīst. Lai kaut cik noskaidrotu stāvokli, steidzos atpakaļ uz eļļas fabriku, bet arī tur valdīja apmulsums. Nāca noteiktas ziņas, ka lieli vācu spēki spiežoties uz tiltu galiem, draudēdami atgriezt mums ceļu atpakaļ uz Rīgu. Beidzot pulkvedis Šmits deva pavēli atkāpties pāri Daugavai.

Vācu granātas sāka krist Torņakalna ielās un ap tiltu galiem, kad mēs pārgājām Daugavu. No manas rotas nebija palicis pāri nekas, un es arī nezināju, kā sauc kaut vienu no maniem kareivjiem, virsnieka šinī rotā man nebija neviena.

Steidzīgi devos uz Virspavēlnieka štābu, bet tur izrādījās, ka virspavēlnieks ģenerālis Sīmansons ar štāba priekšnieku izbraukuši uz Daugavmalu un par pārējiem man pateica, ka esot pārcēlušies uz Ropažiem, kur esot jāierodas visiem virsniekiem. Paņēmis savu jauno sieviņu, uzmetos uz kādiem garām braucošiem ratiem, un pēc pāris stundām biju Ropažos. Nogurums bija ārkārtīgs, jo nebiju gulējis jau vairākas naktis. Uzmeklēju kādu šķūnīti un tur nokritu uz dažām stundām nāves miegā.

Gaismai austot, sāku meklēt štābu, bet uzzināju, ka tas esot atgriezies atpakaļ Rīgā. Nu tik ar steigu atpakaļ! Rīgā štābs bija novietojies provizoriski savā vecajā vietā, un bija nodibināta arī telefona sakari ar mūsu pagaidu valdību Cēsīs. Pie tiltiem bija salasījusies mūsu jaunatne, studenti un skolnieki vairāku kalpakiešu virsnieku vadībā, izgriezuši tiltus un jau paspējuši atsist vairākus bermontiešu mēģinājumus forsēt Daugavu. [..]

Man, ierodoties štābā ap plkst. 11, patlaban notika svarīga apspriede. Bija klāt virspavēlnieks ģenerālis Sīmansons, pulkvedis Kalniņš, pulkvedis-leitnants Luters, Bahs, Veiss un es.

Vaļsirdīgi jāsaka, ka uztraukums bija liels un grūti nācās pieņemt kādu izšķirošo lēmumu, ko darīt. Bija domas, ka mums jāpaliek uz Daugavas krastiem, bet bija arī tādi, kas uzskatīja Rīgu par neglābjami zaudētu un lika priekšā atiet uz Juglas pozīcijām. Beidzot nolēma, ka Veisam un man jāmēģina tikt pāri Daugavai pie vāciešiem un jāuzzina uz kādiem noteikumiem tie būtu gatavi noslēgt pamieru. Kāds no apspriedes dalībniekiem teica, ka mums vispirms jāgriežas pie sabiedroto misijas Bruņniecības (vēlākajā Saeimas) namā un, ka tur mēs, varbūt, dabūšot kādus tuvākus norādījumus. Ar smagu sirdi kopā ar Veisu izgājām ārā un iesēdāmies automobilī. Bruņniecības namā, kur mūsu draugi, sabiedrotie, mūs bieži vien bija laipni uzņēmuši, tagad valdīja pilnīgs saltums.

Iznāca kāds pazems drukns kungs, vietējais vācietis, kurš vēlāk ieņēma stipri augstu posteni mūsu kara resorā. Uzklausījies mūsu vēlēšanos viņš kļuva it sevišķi jautrs un laipns. „Tas ir jauki, tas ir ļoti pareizi, ka jūs gribat noslēgt pamieru! Laiva gaidīs jūs pie Muitas dārza, es to tūlīt norīkošu. Lūdzu, tikai drusku uzgaidīt, un es jums iedošu parlamentāriešu balto flagu, lai jūs braucienā pār Daugavu neapšauda!" — Šis kungs rīkojās ar sevišķi nervozu steigu, it kā baidīdamies, ka mēs nepārdomājam un neaizejam. Ātri viņš pazuda lielā dzīvokļa iekšienē un mēs ar Veisu palikām vieni. Neviena vārda neteikdami, paskatījāmies viens otrā un sapratāmies. Paņēmām cepures, klusi atvērām durvis, devāmies pa trepēm lejā un iekāpām automobilī. „Uz Latgales divīzijas štābu!"

Piegriezāmies pie ģenerāla Berķa, tagadēja Sarkanā Krusta namā, Skolas ielā, un prasījām viņa padomu.

“Stāvoklis ir ārkārtīgi nopietns un grūts, bet frontes karavīri uzskata, ka mums jāpaliek pie Daugavas un jākaujas līdz pēdējam. Pamiers, Rīgas atstāšana un atiešana uz Juglas pozīcijām būs mūsu nāve!”

Mēs ar Veisu atviegloti nopūtāmies - šie vārdi bija taisni tas, pēc kā mēs ilgojāmies. Nu aiz mums stāvēja lielāka autoritāte, un tūlīt devāmies atpakaļ uz štābu. Tur paspējām tikai pateikt, ka esam bijuši pie Latgales divīzijas komandiera un izstāstīt viņa domas, vēl nekā neminēdami par mūsu braucienu uz Bruņniecības namu, kad apspriedes istabā ienāca bāls
no uztraukuma pulkvedis-leitnants Luters un rokā vicināja kādu papīru. “Kungi, telegramma no ministru prezidenta Ulmaņa: turēt Rīgu līdz pēdējam! No Daugavas neatkāpties!”

Ģenerālis Sīmansons ar dūri uzsita uz galda un iesaucās: “Nu tā lieta ir skaidra!” Tad viņš griezās pie štāba priekšnieka pulkveža Kalniņa, teikdams: “Dodiet rīkojumus daļām ieņemt pozīcijas Daugavas krastos!” Tas bija patiesi liels brīdis.

Raksts sagatavots pēc Jāņa Ķīseļa grāmatas “Cīņā par dzimteni”.

Dalies ar šo ziņu