Aktuāli

Kijeva un Maskava gatavojas cīņai par Melnās jūras juridiskajām tiesībām

Konfliktu zonas
Sargs.lv/The Jamestown Foundation/Eurasia Daily Monitor/Paul Goble
Image
Melnā Jūra
Foto: Sergei Malgavko/TASS/Scanpix

Maskavas pūles samazināt Melnās jūras statusu uz de facto Krievijas ezeram ir piespiedušas Ukrainu meklēt atjautīgus veidus, kā tam pretoties. Nesen daži Ukrainas komentētāji sākuši pieprasīt Timoras jūras veida rezolūciju Melnās jūras teritoriālajai robežu noteikšanai, kas skartu Gruziju un citas piekrastes valstis, arī Krievijas Federāciju. Papildus tam, daži ir pieprasījuši Kijevai stingri iestāties par labu Turcijas valdības paustajai nostājai, ka jaunais kanāls, kas ved garām Stambulai, netiks pakļauts 1936. gada Montrē konvencijas noteikumiem, faktiski atceļot gadsimtu senu vienošanos.

Tas līdz šim pārsvarā ir palicis ekspertu viedokļu nevis oficiālu paziņojumu līmenī. Tomēr tie parāda, kā domā Kijevā, kur oficiālie valdības pārstāvji acīmredzami ir cerīgi noskaņoti, ka varēs lūgt starptautisko likumu aizstāvību pret Krieviju. Savukārt Maskava uzskata, ka tā var bloķēt jebkādu rīcību šajā virzienā. Tomēr šo “likumīgo” ideju pacelšana publiskā līmenī rada Ukrainai lielu iespēju uzlabot savu pozīciju ne tikai šajos jautājumos, bet arī jautājumā par Krievijas okupētās Krimas nākotnes statusu. Montrē konvencijas pārskatīšana var nodrošināt Ukrainai jaunas iespējas sev iegūt Rietumvalstu atbalstu.

Signāli par pirmajiem šādiem potenciālajiem Ukrainas soļiem visredzamāk nāca no agrākā Ukrainas Hidrogrāfijas administrācijas vadītāja vietnieka un vadošā Ukrainas speciālista Melnās jūras juridiskajos jautājumos Bohdana Ustimenko. Viņš nesen norādīja, ka Ukrainai, lai nodrošinātu Melnās jūras robežu noteikšanu, jāuzstāj uz starptautisko atbalstu “piespiedu samierināšanas” iegūšanai. Šajā procesā jāiesaista Gruzijas valdība, jo arī oficiālajai Tbilisi ir intereses jūras robežas noteikšanā. Starptautiskie juridiskie mehānismi, kuriem B. Ustimenko dod priekšroku, un kurus atļauj Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija (ANOJTK), pirmoreiz tika izmantoti 2016. gadā, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) pilnvarotās pārrunas noveda pie tā, ka Austrālija atzina robežu noteikšanas vienošanos ar Timoru Lesti.

Ukrainas eksperts uzskata, ka, piesaucot šo precedentu, “mums būs vairāk iespēju starptautiskajai sabiedrībai parādīt, kas notiek Melnajā jūrā, un cik rupji Krievija pārkāpj mūsu tiesības, un vienlaikus tas mums atļaus labāk gūt panākumus starptautiskajās instancēs, jo samierināšanas procedūra notiek ANO paspārnē”.

Maskavas sākotnējā atbilde bija sašutums par to, ka ANO likumi būtu pielietojami šajā gadījumā, īpaši attiecībā uz Krievijas Federāciju. Kā daži Krievijas eksperti norādīja, Kijeva vienkārši tupināja shēmot, kā sadalīt Melno jūru un atstāt Krieviju ārā, iespējams cerot, ka tā iegūs Rietumu atbalstu šajā “bezcerīgajā” un “nelegālajā” mēģinājumā. Vēl jo vairāk, Ukraina tika kritizēta par to, ka tika izmantots vārds “samierināšana”, kas, tulkojumā no angļu valodas, viņuprāt, krievu valodā nav atrodams.

Taču citi Krievijas speciālisti bija mazāk noraidoši, norādot, ka Melnajai jūrai nav vajadzīgs noteikt robežas starp Krieviju un Ukrainu un, ka “vairāk nekā 40” pārrunu raundi pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados nenoveda pie jebkādas vienošanās. Vienlaikus viņi pauda šaubas, ka jebkāda virzīšanās šajā virzienā pašreiz būtu iespējama.

ANOJTK likumi atļauj šķīrējtiesu, bet, pirms tie var tikt piemēroti, ir jābūt līgumam par Krimas statusu, jo jūras robežas tiek noteiktas attiecībā pret piekrastes teritoriju īpašumtiesībām, apgalvo Krievijas Ekonomikas akadēmijas un Valsts dienesta pārstāve Kira Sazonova. Ņemot to vērā, Kijevai un Maskavai ir nesamierināmi viedokļi par šo jautājumu, jebkuras runas par starptautisku uzklausīšanu ir, mazākais, pāragras. Citi Krievijas oficiālie pārstāji tam piekrīt. Senatore Olga Kovitida, kura ir arī juriste, uzskata, ka Kijevai ir ne tikai jāpiekrīt jaunajam Krimas statusam, bet arī jāatjauno sadarbības līgums, kas tai agrāk bija ar Krieviju, pirms tā var cerēt uz jebkādu jautājuma virzību attiecībā uz jūras robežu. Ņemot to vērā, Maskava būtu labā pozīcijā, lai bloķētu jebkādus soļus virzienā uz ANO tribunālu, lai noteiktu Melnās jūras robežas.

Pretēji tam, Ukrainai ir iemesls būt cerīgākai attiecībā uz Turcijas plāniem, iespējams, de facto anulēt Montrē konvenciju kā rezultātu tās kanāla būvniecībai, kas neved cauri Stambulai. Šis fakts, pēc dažu domām, nav attiecināms uz konvenciju.

Ukrainas Politisko zinātņu akadēmijas goda prezidents Nikolajs Mikalčenko Kijevā runājot daudzu vārdā, argumentē, ka Montrē konvencijas atcelšana vai apiešana Ukrainai ir ārkārtīgi izdevīga. Viņš apgalvo, ka Ukrainai vajadzētu aktīvi atbalstīt Ankaru, ja tā izslēdz jaunu apvedceļa kanālu no Montrē ierobežojumiem.

Krievijas attieksme pret Montrē konvenciju ir sarežģīta. No vienas puses, Maskava bieži apgalvo, ka tā ir vitāla pēc-kara (Otrā pasaules kara) kārtības aizstāvībai, ko Vladimira Putina administrācija pastāvīgi grib lolot. No otras puses, Krievijas valdībai nepatīk Montrē saistības, kuras daži Maskavā uzskata par ierobežojumu Kremļa spējai pielietot spēku Vidusjūrā, un tādēļ tā ir mēģinājusi to mainīt.

Taču tagad, redzot Ukrainas iespējamos gājienus, lai daudz tuvāk koordinētu savu pozīciju par Melno jūru un Montrē konvenciju ar Gruziju un  Turciju, pašas Krievijas nostāja attiecībā uz Montrē konvenciju visdrīzāk tikai pastiprināsies. Pārredzamā nākotnē Maskava šķiet apņēmīga atbalstīt status quo, nevis atļaut Kijevai (vai Ankarai) kaut ko mainīt.

Dalies ar šo ziņu