Kijeva un Maskava gatavojas cīņai par Melnās jūras juridiskajām tiesībām

Tas līdz šim pārsvarā ir palicis ekspertu viedokļu nevis oficiālu paziņojumu līmenī. Tomēr tie parāda, kā domā Kijevā, kur oficiālie valdības pārstāvji acīmredzami ir cerīgi noskaņoti, ka varēs lūgt starptautisko likumu aizstāvību pret Krieviju. Savukārt Maskava uzskata, ka tā var bloķēt jebkādu rīcību šajā virzienā. Tomēr šo “likumīgo” ideju pacelšana publiskā līmenī rada Ukrainai lielu iespēju uzlabot savu pozīciju ne tikai šajos jautājumos, bet arī jautājumā par Krievijas okupētās Krimas nākotnes statusu. Montrē konvencijas pārskatīšana var nodrošināt Ukrainai jaunas iespējas sev iegūt Rietumvalstu atbalstu.

Signāli par pirmajiem šādiem potenciālajiem Ukrainas soļiem visredzamāk nāca no agrākā Ukrainas Hidrogrāfijas administrācijas vadītāja vietnieka un vadošā Ukrainas speciālista Melnās jūras juridiskajos jautājumos Bohdana Ustimenko. Viņš nesen norādīja, ka Ukrainai, lai nodrošinātu Melnās jūras robežu noteikšanu, jāuzstāj uz starptautisko atbalstu “piespiedu samierināšanas” iegūšanai. Šajā procesā jāiesaista Gruzijas valdība, jo arī oficiālajai Tbilisi ir intereses jūras robežas noteikšanā. Starptautiskie juridiskie mehānismi, kuriem B. Ustimenko dod priekšroku, un kurus atļauj Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija (ANOJTK), pirmoreiz tika izmantoti 2016. gadā, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) pilnvarotās pārrunas noveda pie tā, ka Austrālija atzina robežu noteikšanas vienošanos ar Timoru Lesti.

Maskavas sākotnējā atbilde bija sašutums par to, ka ANO likumi būtu pielietojami šajā gadījumā, īpaši attiecībā uz Krievijas Federāciju. Kā daži Krievijas eksperti norādīja, Kijeva vienkārši tupināja shēmot, kā sadalīt Melno jūru un atstāt Krieviju ārā, iespējams cerot, ka tā iegūs Rietumu atbalstu šajā “bezcerīgajā” un “nelegālajā” mēģinājumā. Vēl jo vairāk, Ukraina tika kritizēta par to, ka tika izmantots vārds “samierināšana”, kas, tulkojumā no angļu valodas, viņuprāt, krievu valodā nav atrodams.

Taču citi Krievijas speciālisti bija mazāk noraidoši, norādot, ka Melnajai jūrai nav vajadzīgs noteikt robežas starp Krieviju un Ukrainu un, ka “vairāk nekā 40” pārrunu raundi pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados nenoveda pie jebkādas vienošanās. Vienlaikus viņi pauda šaubas, ka jebkāda virzīšanās šajā virzienā pašreiz būtu iespējama.

Pretēji tam, Ukrainai ir iemesls būt cerīgākai attiecībā uz Turcijas plāniem, iespējams, de facto anulēt Montrē konvenciju kā rezultātu tās kanāla būvniecībai, kas neved cauri Stambulai. Šis fakts, pēc dažu domām, nav attiecināms uz konvenciju.

Ukrainas Politisko zinātņu akadēmijas goda prezidents Nikolajs Mikalčenko Kijevā runājot daudzu vārdā, argumentē, ka Montrē konvencijas atcelšana vai apiešana Ukrainai ir ārkārtīgi izdevīga. Viņš apgalvo, ka Ukrainai vajadzētu aktīvi atbalstīt Ankaru, ja tā izslēdz jaunu apvedceļa kanālu no Montrē ierobežojumiem.

Krievijas attieksme pret Montrē konvenciju ir sarežģīta. No vienas puses, Maskava bieži apgalvo, ka tā ir vitāla pēc-kara (Otrā pasaules kara) kārtības aizstāvībai, ko Vladimira Putina administrācija pastāvīgi grib lolot. No otras puses, Krievijas valdībai nepatīk Montrē saistības, kuras daži Maskavā uzskata par ierobežojumu Kremļa spējai pielietot spēku Vidusjūrā, un tādēļ tā ir mēģinājusi to mainīt.

Taču tagad, redzot Ukrainas iespējamos gājienus, lai daudz tuvāk koordinētu savu pozīciju par Melno jūru un Montrē konvenciju ar Gruziju un  Turciju, pašas Krievijas nostāja attiecībā uz Montrē konvenciju visdrīzāk tikai pastiprināsies. Pārredzamā nākotnē Maskava šķiet apņēmīga atbalstīt status quo, nevis atļaut Kijevai (vai Ankarai) kaut ko mainīt.